Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Ļoti īpaša grāmata, kas nes ļoti īpašu vēstījumu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

omasa Glaviniča grāmata “Lielākais brīnums” ir no tām, par kuru viennozīmīgi var teikt, ka tā ir ļoti īpaša grāmata, kas nes ļoti īpašu vēstījumu. Viena no tām, par kurām var teikt TIEŠĀM ĻOTI LABA GRĀMATA, kas liek aizdomāties ne tikai par dzīves jēgu, sevis meklējumiem un savu iespēju robežu pārbaudīšanu, bet arī par to, cik liels brīnums tomēr ir mīlestība. Turklāt ikviens, kas reiz ir bijis tā pa īstam iemīlējies visticamāk atzīs, ka Glaviničs spēj vārdiem izteikt to īpašo sajūtu divu cilvēku starpā, kad visai pasaulei gribas izkliegt IR!! Jāpiebilst, ka šī ir arī grāmata, kuru nevar izlasīt vienā tempā. Ir brīži, kad to lasi ļoti ātrā tempā, varbūt vietumis pat pārlecot pāri vārdiem, bet ir brīži, kas liek nobremzēt, apstāties un sagremot tikko izlasīto. Reizēm rodas vēlme griezties atpakaļ un pārlasīt jau iepriekš izlasīto.

Grāmata sevī pavisam ietver trīs stāstus par Jonasu. Pirmais stāsts ir par Jonasu kā ekstrēmu izjūtu cienītāju. Jonass mezdams izaicinājumu sev un nāvei kāpj Everesta virsotnē. Tas ir stāsts par nepadošanos, par spītu, vēlmi izzināt, piedzīvot, sasniegt nosprausto mērķi, bet tas arī zināmā mērā ir stāsts par bēgšanu no sirdssāpēm. Otrs stāsts ir par Jonasu patiesības meklētāju. Stāsts par vēlmi palūkoties, kas slēpjas aiz horizonta, atrast katras lietas, sakarību patieso kodolu. Tas ir stāsts par viņa bērnību. Atmiņas par viņa, svarīgiem cilvēkiem, par sevis meklējumiem un savu iespēju robežu pārbaudīšanu. Arī šis Jonass ne vienu vien reizi spēlējas ar nāvi, bet nāve viņam pašam iet ar līkumu, paņemot līdzi viņam dārgākos cilvēku, bet pašu Jonasu padarot ļoti vientuļu. Un tad Jonass satiek Mariju. Trešais stāsts ir par Jonasa un Marijas mīlestību. Visi šie stāsti vijas un savienojas milzīgā kalnā, kura virsotne ir augstāka par augstāko Everesta virsotni. Un ja Everesta virsotnē Jonass uzkāpj, tad uz sava kalna virsotni viņam vēl tāls ceļš mērojams un nav mazāk bīstams kā kāpiens Everestā.

Jonass lasītājam ir ļoti simpātisks tēls, nav iespējams viņam nedzīvot līdzi. Priekš lasītāja visbriesmīgākās ir pēdējas lapaspuses, jo autors burtiski nodarbojas ar spīdzināšanu, graujot cerības, ka Jonass varētu dzīvs nokāpt no virsotnes, kurā tik mērķtiecīgi ir uzrāpies. Vārda vistiešākajā nozīmē gribas iepļaukāt galveno varoni, likt tam atjēgties, nepadoties un kaut vai līšus pa milimetram vien nolīst no virsotnes. Kāda velna pēc rāpties Everestā, ja dzīvs nevar tikt lejā? Jonass noteikti atbildētu: Atbilžu nozīme tiek pārvērtēta. Lielākā brīnuma nozīme gan nē un Jonass lasītājam un visiem pārējiem par prieku tiek lejā.

Zinu, ka šo grāmatu noteikti lasīšu vēlreiz. Nav daudz tādu grāmatu, ko gribētu pārlasīt, šī tāda IR.  No tās strāvo tāds kā viedums, mudinājums noticēt sev un brīnumam.

Jāsaka gan, ka priekš tik īpašas un labas grāmatas kāda ir “Lielākais brīnums” vāks noformējums ir diezgan necils. Ja kalni, tad tādi, kas liek sajust varenību. Kaut ko tādu, kas vairāk piesaista uzmanību. Grāmata noteikti ir pamanīšana vērta, taču uz citu fona varētu palikt nepamanīta. Ļoti ceru, ka tā nepaliks nepamanīta un nenovērtēta.

Dalīties.

Atstāt Ziņu