Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
17. daļa
Tajā sestdienas rītā Laura pa dzīvokli lidoja kā bitīte. Viņai gribējās visu sakopt, pagatavot gardas pusdienas un labā garastāvoklī sagaidīt Georgu. Laura bija nomierinājusies, visu pārdomājusi un ļoti gaidīja tikšanos.
Nespējot tikt galā ar savām šaubām, Laura pat apmeklēja psihologu, jo vairāk par visu viņa baidījās atkal pieņemt nepareizu lēmumu un nodarīt sev pāri. Laura apjauta, ka, lai viņu mīlētu citi, ir vispirms jāiemīl pašai sevi. Izanalizējot situāciju, viņa atzina, ka tad, kad Georga nav blakus, viņa domā par Vanessas tēvu, taču, retajās tikšanās reizēs, pati vīrieti atgrūž. Šī – viņas pašas dubultā uzvedība un izjūtas, sievieti biedēja, tāpēc vēršanos pēc palīdzības pie psihologa viņa uzskatīja par pareizo un vienīgo iespēju sakārtot savu apjukušo un mierīgus dzīvi alkstošo prātu. Pāris sarunas ar speciālistu Georga gaidīšanas laiku padarīja vieglāku un Laura tikai tagad daudz ko izprata.
Stundas skrēja vēja spārniem, un Laura zināja, ka lidmašīna jau ir veiksmīgi nolaidusies Rīgas lidostā.
Pirms pāris stundām Lana bija atvedusi atpakaļ mazo Vanessu, kura lielāko dienas daļu pavadīja viņas aprūpē. Vecākā māsa centās atvieglot Lauras ikdienu un īpaši šajā dienā gribēja, lai Laura paspēj izdarīt visu, ko vēlas un sagaida Georgu pārliecināta, saposusies un labā noskaņojumā. Laura beidzot ļāvās un neatteica māsas piedāvāto palīdzību.
Pie durvīm zvanīja. Lai arī tas bija gaidīts zvans, Laura mazliet sarāvās, taču, jau nākošajā mirklī, uzmetusi apmierinātu skatu savam attēlam spogulī, viņa devās atvērt durvis gaidītajam nācējam.
Un tur jau viņš bija! Turot rokās debešķīgu krāsu un smaržu mākoni veidojošu ziedu pušķi, savā pilota formā stāvēja staltais Georgs. Pārliecināts par sevi, ar apņēmības pilnu skatienu. Ieraugot Lauru, vīrieša seja atplauka milzīgā, gaišā smaidā.
– Sveika, Laura!– viņš sveicināja pretim iznākušo dzīvokļa saimnieci. – Tu ļoti labi izskaties, mana skaistule!– Georgs bija savā tēlā un, pa ieradumam, netaupīja komplimentus.
– Sveiks! Lūdzu, esi aicināts mājās,– aicinot Georgu ienākt, klusi un gādīgi teica Laura.
Atdevis sievietei ziedu pušķi, Georgs pirmo reizi pārkāpa Lauras dzīvokļa slieksni. Stāvot priekšnamā, viņa noskatījās reiz nejauši satiktajā vīrietī, kurš, kā izrādījās, Lauras dzīvē spēlēja vienu no galvenajām vīriešu lomām. Viņa nezināja, kā beigsies šī tikšanās, kā izvērsīsies viņu nākotne, taču vienu Laura bija sapratusi – nedodot Georgam iespēju, viņa to neuzzinās. Un viņas meita nezinās, cik labs vai slikts varētu būt viņas tēvs.
Istabā ieraudājās Vanessa.
Laura virtuvē kārtoja vāzē Georga atnestos ziedus un ļāva vīrietim parūpēties par meitu. Nelielajā, bet mājīgajā dzīvoklī bija iestājies sengaidīts apgarota miera brīdis.
Mazās Vanessas vecāki atkal bija satikušies. Laiks rādīs – lai paliktu kopā vai lai pēc laika atkal izšķirtos, aizietu pie citiem un sāktu rakstīt jaunas savas dzīves grāmatas lappuses.