Vārda dienu svin: Jāzeps, Juzefa

Izlasiet Steinbeku – darbi ir tā vērti, lai ar tiem iepazītos!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Izlasīju slavenā amerikāņu rakstnieka Džona Steinbeka (1902–1968) noveli „Par pelēm un cilvēkiem”, kuru tulkojuši trimdinieki Dz. Sodums un R. Rīdzinieks un kuru atsevišķā grāmatiņā izdevis apgāds „Mansards”. Novele sastāv no sešām daļām, un tai ir gredzenveida kompozīcija – sižets sākas un beidzas skaistā Sālinas upes krastā. Darbības laiks – 20. gs. 30. gadu sākums ASV tā sauktās Lielās depresijas laikā.

Autors raksta par sev labi zināmu vidi – tās ir Kalifornijas štata, kurā viņš ir dzimis, lauksaimniecības fermas jeb rančo, kuros arī viņš pats jaunības gados strādājis. Attēloti tā laika klejojošie laukstrādnieki – cilvēki bez ģimenes, bez cerības izrauties no šīs vides, jo pelna viņi maz un mēnesī nopelnītos 50 dolārus uzreiz notriec vietējos krogos un meitu mājās. Tad viņi savāc savas pauniņas un dodas laimes meklējumos uz nākamo fermu.

Noveles centrā ir divi no šiem laukstrādniekiem: Džordžs un Lenijs. Kaut kādā brīdī Džordžs mirstošajai tantei Klārai ir apsolījis parūpēties par vientiesīgo Leniju, kura prāts ir maza puišeļa līmenī, taču spēka ir vairāk nekā diviem trim vīriem brieduma gados. Viņi nav radinieki, taču vienmēr turas kopā, jo patiesībā bez Džordža Lenijs nonāktu kādā trako mājā, kā viņam ļaunā mocītāja priekā reiz paziņoja melnādainais Krūkss – arī dzīves pabērns.

Džona Steinbeka darbiem vienmēr ir raksturīgs sociālā taisnīguma motīvs, vienkāršība un sirsnība. Savulaik vairāki kritiķi ir nopēluši šo pirmoreiz 1937. gadā izdoto noveli gan par vulgāro valodu, gan par rasismu un pat par eitanāzijas popularizēšanu. Un tomēr tieši par šo darbu Steinbekam piešķīra Pulicera prēmiju.

Manuprāt, aizkustinošākais šai novelē ir atskārsme par to, ka ikvienam no tās varoņiem ir kāds skaists sapnis, kurš dažādu apstākļu dēļ nevar tikt īstenots. Džordžam ar Leniju tā ir cerība sakrāt naudu kādas nelielas lauku mājas iegādei, tad Lenijs varētu kopt trušus, kurus to mīkstā un pūkainā kažoka dēļ viņam ļoti patiktu glaudīt. Fermera dēla skaistā sieva sapņo par aktrises karjeru Holivudā. Vienrocis Kendijs, kurš fermā pilda sētnieka funkcijas, sapņo par mierīgām, nodrošinātām vecumdienām. Diemžēl likteņa roka ir tikpat nesaudzīga kā Lenijam, kurš, gribēdams paglaudīt pelītes, taču nemācēdams aprēķināt savu spēku, samīļo tās līdz nāvei.

Gan peles, gan cilvēki šai novelē nav laimīgi, un vislielāko emocionālo triecienu lasītājs saņem tās izskaņā. Es, lasot šo mazo grāmatiņu, beigās gauži raudāju. Un, lai gan jau zināju, kā viss beigsies, raudāju arī filmas „Par pelēm un cilvēkiem”, kas uzņemta 1992. gadā, izskaņā. (Galvenos varoņus tēlo Gerijs Sinīzs un Džons Malkovičs.) Iesaku gan Steinbeka noveli, gan filmu – nebaidieties no dramatiskajām beigām, jo paši darbi ir tā vērti, lai ar tiem iepazītos.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalāmies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu