Zinātniski fantastiskais iztēles lidojums uz planētu Solāris

Aprīlī grāmatu klubiņā lasījām Staņislava Lema zinātniskās fantastikas romānu “Solāris”, futūristisku stāstu par kosmosa izpēti un jaunu planētu izzināšanu, kas brīžiem liek uzdot vairāk jautājumus par pašu neizdibinātajām zemapziņas dzīlēm, nevis jaunatklātajām planētām.  

Ļoti simboliski, lai arī pavisam nejauši, ka lasījām šo darbu mēnesī, kad aprit 60 gadi kopš Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kas devās kosmosā un aplidoja apkārt zemeslodei.

Sajūtas un viedokļi pēc grāmatas izlasīšanas

Tiekoties un apspriežot grāmatu, nācās secināt, ka Lems ar savu meistardarbu ir uzrunājis visus. Šeit dažas spilgtākās domas no klubiņa tikšanās:

• Tā nav realitāte. Ir jāpieņem spēles noteikumi. Tā ir tāla, tāla nākotne, par kuru runā autors.

• Šī grāmata lika man domāt par to, kas būtu mans fantoms?

• Tā, manuprāt, ir augstākā mākslas izpausme, ka darbs uzbur savu stāstu, kurā tiec ierauts. Viņš (Staņislavs Lems – red.) ir baigais meistars, jo viņam tas izdevās!

• Šis stāsts lielā mērā ir arī par mūsu sirdsapziņu.

• Tas taču ir psiholoģisks trilleris! Kas to visu var izdomāt!?

• Strādāju zinātniskā institūtā un, jāsaka, ka attēloti ir daži tipiski tipāži.

Turpinājumā piedāvājam iepazīties ar plašākiem klubiņa dalībnieču viedokļiem par romānu “Solāris”.

Lienīte: stāsts par to, kas cilvēku padara par cilvēku

Poļu rakstnieks Staņislavs Lems savu zinātniski fantastisko romānu „Solāris” sarakstīja pirms 60 gadiem, bet arī šodien tas nav zaudējis aktualitāti. Savā darbā autors modelē, kāda būtu mūsu iespējamā tikšanās ar citu planētu saprātīgām dzīvības formām. Uz planētas Solāris tāda būtne  ir ar intelektu apveltītais Okeāns. Zinātnieks Kriss Kelvins nāk pie atziņas, ka Okeāns mēģina nodibināt kontaktu ar orbitālās stacijas darbiniekiem, prot lasīt cilvēku domas un materializē viņu slepenās, seksuālās vēlmes un izmisīgi apspiestos sapņu tēlus. Okeāns neatšķir sapņus no realitātes, tāpēc rada fantomus kā starpniekus dialogam ar zinātniekiem, bet tieši tādu sazināšanās formu cilvēki neiztur. Šie fantomi  naktīs apciemo kosmisko staciju un rada šausmas astronautu vidū.

Pēc Staņislava Lema domām – cilvēku mēģinājumi kontaktēties ar citplanētiešiem nav iespējami, jo mēs baidāmies no visa atšķirīgā un nesaprotamā. Par to liecina Okeāna nelikumīgā apstarošana ar rentgenena starojumu, tomēr reizē tas ir arī stāsts par cilvēku varonību, kuri  atkal un atkal šos kontaktus mēģina nodibināt. Grūti ir saprasties cilvēkiem savā starpā, ko tad runāt par saprašanos ar citplanētiešiem, kuri pie tam vadās pēc pilnīgi citas loģikas.

Romānā ne viss izteikts līdz galam, tāpēc pieļaujamas dažādas interpretācijas, tomēr nenoliedzami tas ir stāsts par to, kas cilvēku padara par cilvēku – vai es gribu dzīvot pasaulē, kurā es domāju tikai par sevi, vai arī es gribu būt pasaulē, kurā es ierādu vietu arī citiem cilvēkiem.

Inese: autors iemet romāna straujajā un baisajā sižetā ar pirmo lapaspusi

Poļu rakstnieka Staņislava Lema romāns „Solāris” man ļoti patika. Tas ir tapis neilgi pirms Jurija Gagarina slavenā pirmā lidojuma kosmosā un stāsta par skaidri nedefinētu nākotni, bet tādu nākotni, kurā kosmosa pētījumi ir noveduši pie jaunu sauļu un planētu atklāšanas. Solāristi ir tie zinātnieki, kas nodevušies planētas Solāris pētījumiem. Un šīs planētas īpatnība ir tā, ka to visu klāj neparasts plazmas okeāns, kurš, izrādās, ir savdabīga būtne, kas prot piekļūt cilvēku psihei un radīt tajā atrasto tēlu fantomus, kuri spēj eksistēt gluži kā reāli.

Galvenais varonis ir psihologs Kriss Kelvins, kurš ierodas Solāris kosmosa stacijā un kuram jācīnās ar emocijām un pārdzīvojumiem, sastopot savas mirušās sievas Harejas fantomu. Manuprāt, šī romāna galveno pamatideju savās skaudrajās pārdomās pauž Kriss: „Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tumšās durvis.” Zinātnieki aizsūta okeānam rentgenstaru kūli ar psihologa encefalogrammas pierakstu, iemācās savus fantomus jeb viesus izgaisināt ar pašu uzkonstruētu anihilācijas aparātu, un fantomi pārstāj atgriezties.

S. Lems mūs iemet romāna straujajā un baisajā sižetā ar pirmo lapaspusi – Kelvins tiek transportēts uz Solāris staciju un sastop tur pārīti apjukušu zinātnieku, lielu nekārtību, kā arī konstatē, ka viens zinātnieks izdarījis pašnāvību. Mijoties ar šausminošajām atklāsmēm par fantomiem, mums tiek piedāvāts ieskats solāristikas vēsturē. Romāns noslēdzas ar saprāta uzvaru, ar vēlmi turpināt saziņu ar okeānu, jo rodas ticība, ka „vēl nav pagājis satriecošo brīnumu laiks”.

Citādi šo zinātniskās fantastikas tēmu filmā „Solāris” (1972) risina režisors Andrejs Tarkovskis. Filmas plūdums ir palēnināts, uzsverot dažādas detaļas, piemēram, ūdens plūsmu vai fotogrāfijas. Sākumā darbība notiek uz Zemes, Donāta Baņoņa atveidotajam Krisam gatavojoties ceļojumam uz Solāris staciju. Tiek ieviesti jauni tēli – Krisa māte un tēvs. Zemes mājīguma atmosfēru paspilgtina sieviešu apģērbu detaļas – adījumi, kas ir krasā pretstatā kosmosa stacijas apaļajiem iluminatoriem un vēsajām metāla detaļām. Filmas izskaņa ir daudznozīmīga. Fantomi pazūd, taču okeāns sāk veidot salas. Izskatās, ka par vienas šādas salas prototipu kļūst Krisa tēva lauku māja ar tās apkārtni – savdabīga miera osta. Vai pēc tā tiecas cilvēks, straujā civilizācijas progresa nomocīts, – pēc mūžīgā miera?

Stīvens Soderbergs savā ekranizācijas variantā (2002) uzsver citu romāna ideju: „Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai paplašināt Zemi līdz tā robežām. (..) Mums nav vajadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi.” Romānā šos vārdus saka zinātnieks Snauts, kuru Kriss iemīl par viņa cilvēciskumu. Diemžēl amerikāņu režisors Snautu padara par necilvēku – filmas beigās viņu jau aizstājis fantoms, īsto Snautu nogalinot. Otrs zinātnieks šai filmā pēkšņi pārtapis melnādainā sievietē, un šai pārmaiņai es neredzu citu izskaidrojumu kā vien mūsdienu politkorektuma sērgu. Filmas caurviju motīvs ir divu varoņu – Krisa (Džordža Klūnija atveidojumā) un viņa sievas Harejas (filmā – Rejas) – attiecības, kuru risinājums tiek turpināts kosmosa stacijā. Arī šī filma beidzas daudznozīmīgi, liekot aizdomāties par to, vai mēs uz Zemes spējam sasniegt attiecībās patiesu, abpusēju sapratni un laimi. Man šķita simpātiski, ka S. Soderbergs savā filmā ievijis dažas atsauces uz A. Tarkovska filmu, kuru acīmredzot ir rūpīgi izstudējis.

Gan grāmata, gan abas filmas mani ierāva savā fantastiskajā noskaņā, un vairākas dienas es sajutos kā solāriste, pārņemta ar šiem tēliem.

Varbūt mums jājūtas laimīgiem jau par to vien, ka kosmosa izpēte mūsdienās nekur daudz tālāk par Gagarina laika sasniegumiem nav tikusi? Mēs taču neesam vēl atvēruši visas savas cilvēciskās „tumšās durvis” un izzinājuši, kas aiz tām slēpjas. Ko gan mēs darītu ar Solāris okeāna piedāvāto?

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalāmies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!