Kārtējā Lauras un Georga liktenīgā sastapšanās kādā no Rīgas benzīna uzpildes stacijām noslēdzās ar Lauras piekāpšanos ļaut Georgam satikties ar meitu. – No manis vairs nekas nav atkarīgs,– viņa teica. – Tu zini, kur mūs atrast. Un viena iespēja tev vēl ir!
Vīrietis, kas kā viesuļvētra pirms gada bija nopostījusi Lauras rāmo dzīvi un salauzusi sirdi, atkal steidza pie viņas. Vai no Lauras puses atkal sekoss pieklājīgs atteikums?
Lauras dienas pagāja rūpējoties par meitiņu. Kā jau māsa bija solījusi, starp balti baltajām un vieglajām, bija arī kāda sadrūmusi diena, kad saule nekādi nevarēja izlauzties no mākoņiem. Taču Laura nepadevās.
Pēc četrām slimnīcā pavadītām dienām, Laura ar meitiņu devās uz mājam.
Atvērusi acis, Laura izbiedēta lūkojās apkārt. Tā bija cita telpa, ne vairs operāciju zāle, jo tās baltās sienas un spožo lampu izstarotā gaisma bija pēdējais, ko Laura atcerējās. Kamēr viņu operēja, atrodoties narkozē, kāds brīdis no dzīves kopskata bija izkritis.
Protams, viņai bija žēl, ka šīs nebūs tradicionālas dzemdības, taču bērna dēļ viņa bija gatava uz vietas aizmirst visu, ko bija apguvusi, lai dzemdētu pati, viegli un skaisti. Ja liktenis bija izvēlējies citu ceļu – kas viņa tāda, lai tam pretotos?
Lauras vēlme kaut reizi vēl satikt Georgu un pastāstīt viņam par gaidāmo bērnu piepildīsies. Taču atvieglojuma vietā saņems tikai apjukumu…
Darba nedēļas vidū Laura nolēma savus personīgās dzīves vissvarīgākos jaunumus paziņot kolēģiem. Nu bija palicis tikai viens cilvēks, kuram Laura būtu vēlējusies personīgi pavēstīt par gaidāmo mazuli.
Ritēja jau otrā nedēļa kopš ārste, izskatot analīžu rezultātus, apstiprināja pieņēmumu par grūtniecību. Jā, Laura bija stāvokli! Viņas Venēcijas ceļojums izrādījās ļoti auglīgs!
Pēc tam, kad tikšanās ar Georgu bija izjukusi un vīrietis pat nebija iedomājies sazināties, lai atvainotos, Laura viņā bija pamatīgi vīlusies. Bet tam bija jātiek pāri, jo šobrīd svarīgāk par visu bija atrisināt veselības problēmas.