Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
14. daļa
Pēc četrām slimnīcā pavadītām dienām, Laura ar meitiņu devās uz savām mājam. Vecāki un māsa ar ģimeni ar divām skaisti izgreznotām mašīnām atbrauca pakaļ laimīgajai māmiņai un jaundzimušajai skaistulei. Lauras tēvs, lepns par mazmeitiņu, mašīnai visās iespējamajās vietas bija piesējis pašas kuplākās rozā lentes ar baltiem, mīkstiem pušķiem galos. Gluži vai tādas pašas, kā viņa meita Laura savulaik sēja matos, lai savaldītu kuplās, gaišās bizes. Uz motora pārsega gādīgais opis bija uzsēdinājis skaistu, lielu lelli,– lai visi skatās un apskauž – mājās dodas gaidīta meitiņa un mazmeitiņa!
Lai arī vecāki piedāvāja kaut vai sākumā, kamēr Laura atkopjas pēc operācijas un pierod pie jaunajiem mātes pienākumiem, padzīvot pie viņiem, viņa lepni atteicās. Jaunā māmiņa bija apņēmības pilna viena rūpēties par mazuli un savu dzīvi sakārtot pati. Viņa zināja, ka vecāki un māsa vajadzības gadījumā būs rokas stiepiena attālumā un neviens no šiem viņas mīļajiem cilvēkiem neatteiks ne atbalstu, ne padomu. Bet viņa gribēja vismaz pamēģināt visu izdarīt pati. Laurai tas bija svarīgi, jo audzināt mazuli vienai, bez bērna tēva, tā bija viņas pašas izvēle.
Lana todien bija parūpējusies gan par fotogrāfu pie slimnīcas, gan par nelielu mielastu Lauras mājās.
Bērniņš bija apbrīnojami kluss un mierīgs. Pat atvesta mājās, pēc brauciena pa trokšņainām pilsētas ielām, meitenīte negrasījās celties un viņas klātbūtne bija nojaušama vien pēc klusās, vienmērīgās elpošanas. Laura, kā visas jaunās māmiņas, ik pa brīdim piesteidzās palūkoties, vai bērns tiešām elpo. Tik trausli bija jaundzimušā cilvēciņa elpas vilcieni…
– Paklau, māsiņ,– kādā brīdī ierunājās Lana. – Vai tu jau izdomāji vārdu manai krustmeitiņai?
– Jā, meit, kā tad sauksim mūsu ķeizarieni?– arī Lauras tēvs bija ziņkārīgs.
Laura, pieejot pie saldi dusošās skaistules, maigi noglāstīja bērniņa pieri. Viņai šķita dīvaini, ka kāds vēl jautā, kā sauks mazo meitēnu! Sievietei pašai meitiņas vārds bija skaidrāks par skaidru jau kopš brīža, kad viņa uzzināja gaidāmā bērna dzimumu.
– Man ir tikai viens variants,– Laura teica. – Vanessa. Viņa ir Vanessa, jo citu vārdu, kas skanētu līdzīgi kā “Venēcija”, es nezinu…
Vecāki saskatījās, un telpā iestājās klusums. Logini gan bija cerējuši uz kādu vienkāršāku un tradicionālāku vārdu, taču viņi saprata meitu un, galu galā, tas bija viņas bērns un viņas lēmums.
Ieilgušo pārdomu klusumu pārtrauca mazulīte, kura smalkā, mazliet trīcošā balsī ieraudājās, paziņojot pasaulei par savu klātbūtni un par tiesībām uz nedalītu uzmanību. Protams, uz bērniņa padoto signālu pie viņas piesteidzas gan tante, gan vecmāmiņa. Laura, nolūkojoties izpalīdzīgajās, pieredzējušajās sievietēs, nesteidzīgi piecēlās un arī piegāja pie meitiņas.
– Māsa, mamma,– viņa uzrunāja savas atbalstītājas. – Ļaujiet man pašai, lūdzu!
Respektējot Lauras lūgumu gan mamma, gan Lana mazliet atkāpās.
– Jā, protams, protams, meit,– noraizējusies, vai tiešām Laura spēs pati tikt ar visu galā, gādīgi noglāstot Lauras plecu, atteica mamma.
