Vārda dienu svin: Vera, Vaira, Vairis

Romāns ‘Dāvana no Venēcijas’. 13. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”

Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!

Dāvana no Venēcijas. 1. daļa

Dāvana no Venēcijas. 2. daļa 

Dāvana no Venēcijas. 3. daļa

Dāvana no Venēcijas. 4. daļa

Dāvana no Venēcijas. 5. daļa

Dāvana no Venēcijas. 6. daļa

Dāvana no Venēcijas. 7. daļa

Dāvana no Venēcijas. 8. daļa

Dāvana no Venēcijas. 9. daļa

Dāvana no Venēcijas. 10. daļa

Dāvana no Venēcijas. 11. daļa

Dāvana no Venēcijas. 12. daļa

 

13. daļa

– Laura, mostieties!– maigi bužinot viņu aiz pleca, kāda sveša sievietes balss atgrieza Lauru realitātē. – Tikai atveriet acis un elpojiet pavisam mierīgi,– turpināja neredzamā runātāja. – Nē, nē, nevajag celties…

Atvērusi acis, Laura izbiedēta lūkojās apkārt. Tā bija cita telpa, ne vairs operāciju zāle, jo tās baltās sienas un spožo lampu izstarotā gaisma bija pēdējais, ko Laura atcerējās. Kamēr viņu operēja, atrodoties narkozē, kāds brīdis no dzīves kopskata bija izkritis.

Pielikusi rokas pie tik pierasti lielā vēdera, sieviete apjauta, ka tas ir manāmi sarucis. Viņa, protams, satraucās un grozīdamās, meklēja kontaktu ar kaut kur telpā esošo sievieti.

Redzot viņas taustīšanos, medmāsa, kas viņu modināja, laipni teica:

– Neuztraucieties, jums viss ir kārtībā! Apsveicu ar meitiņu! Mēs tūlīt atnesīsim jūsu skaistuli…

Atlikusi galvu atpakaļ gultā Laura sāka raudāt savas īpašās, pirmā bērna piedzimšanas asaras. Tas bija noticis! Viņa vairs nebija viena, viņa bija mamma! Atbildīga par vēl kādu, kuru viņa jau bija radījusi, bet kuru pieradināt būs jāmācās visu viņu abu dzīvi.

Palātā ienāca vecmāte, nesot rokās mazu, ņerkstošu vīstoklīti. No mīkstās, plānās rozā sedziņas spraucās ārā nepacietīga, maza, mazītiņa rociņa ar slaidiem pirkstiņiem.

Lauru pārņēma tā īpašā svētlaime, kuru izjūt un izbauda tikai sievietes, pirmoreiz ieraugot un paņemot rokās savu pirmdzimto.

– Apsveicu, Laura!– ar prieka asarām acīs teica vecmāte un nolika vīstoklīti gultā blakus Laurai. – Tava meitiņa. Skaistule…– mediķe plaši smaidīja, it kā tas būtu viņas nopelns. – Tev tagad ir trīs ar pusi kilogrami un piecdesmit trīs centimetri īpašas, sargājamas un lolojamas laimes! Viņa ir pilnīgi vesela un šajā pasaulē jūtas labi. Es tevi no sirds apsveicu!– teica vecmāte un atstāja Lauru iepazīties ar savu pirmdzimto.

“Te nu tu esi, bērniņ, mans!” maigi uzlūkojot savu meitiņu, domāja Laura. “Kādi smalki pirkstiņi, kā pianistei,” viņa silti smaidīja, lūkojoties uz jaundzimušo. Laura pieliecās, lai noskūpstītu bērniņu. Mazliet pacēlusi cepurīti, viņa pievēra acis, jo tur jau viņas kāpa, sievišķo vājumu nododošās sāļās asaras. Kā sajutusi mammas uztraukumu, mazulīte atvēra acis. “Ak, Dievs! Georga tumšie mati, Georga zaļganbrūnās acis…” noritot pār vaigu lielai, smagai vientulības asarai, secināja Laura. Turpinot mīļot bērna rociņu, Laura ļāva vaļu asarām. Piedzimšanas diena tomēr ir tāda savāda diena, jo lielais, brīnišķīgais jaunas dzīvības satikšanas notikums vienlaikus mēdz būt gan prieka, gan asaru pilns.

“Kāpēc laime sāp?”– Laura nesaprata. Ar pašu stiprāko – mātes mīlestību acīs un sirdī, viņa turpināja apbrīnot savu bērnu.

Pārņemta ar savu svarīgo iepazīšanos, Laura tikko atcerējās, ka laiks sazināties ar ģimeni. Viņa bija no sirds pateicīga māsai par atbalstu gaidīšanas laikā, par palīdzību pūriņa sarūpēšanā un bērnam vajadzīgo lietu iegādē. Tomēr pirmā, kam bija jāuzzina jaunumi, noteikti bija Lauras mamma.

– Mammuci, sveika!– Laura, rijot saviļņojuma asaras, sasveicinājās.

– Jā, Lauriņ! Kā tu šodien juties, meitiņ?– mamma, uzreiz uzdeva rūpju pilnu jautājumu.

– Šodien bija īpaša diena, mammucīt. Man piedzima meitiņa,– Laura paziņoja.

Pēc īsa klusuma brīža, mamma iekliedzās:

– Ko?! Kāpēc tu nezvanīji mums? Tev nebija jāpaliek vienai tādā brīdī, bērns…– sieviete uztraukta sāka raudāt.

– Man viss ir labi. Viņai viss ir labi, vesela meitenīte. Trīs ar pusi kilogrami un piecdesmit trīs centimetri laimes…– Laura atkārtoja vecmātes teikto.

Dzirdot sievu raudam, telefonu paņēma Lauras tēvs.

– Kas nu par histēriju?– nedzirdējis sarunas sākumu, vīrietis bija neizpratnē.

– Tēti, apsveicu tevi ar mazmeitiņu!– Laura nevilcinājās paziņot patīkamo jaunumu.

– Mazmeitiņa?– vīrietis pārjautāja. – Vai tad jau bija laiks?– viņš izklausījās satraucies.

– Nu, desmit dienas ātrāk, bet mums abām viss ir vislabākajā kārtībā, tēti,– Laura mierināja. – Parūpējies, nomierini mammu, lūdzu! Sazvanīsimies vēlāk. Attā, tēti! Mīlu jūs!– Laura atsveicinājās, jo sarunas laikā pamanīja, ka viņai neatlaidīgi zvana māsa.

Laura, protams, nekavējoties atzvanīja.

– Sīkā, kas noticis? Kur tu biji pazudusi visu dienu? Tev viss ok?– Lana dusmīgi uzdeva vienu jautājumu pēc otra.

– Tu pat nevari iedomāties, cik laba man bija šī diena!– pretēji Lanas satraukumam, absolūtā mierā paziņoja Laura. – Apsveicu tevi! Tu esi tante pasaulē skaistākajai meitenītei!

– Nejoko tā!– pieklusa Lana. – Tu esi slimnīcā? Jau piedzima?– viņa jautāja pavisam citā tonī.

Laura klusu, lai neizbiedētu meitiņu, iesmējās.

– Nu es taču teicu! Jā, pāris stundas atpakaļ.

– Un tikai tagad zvani?! Kas tā par attieksmi pret ģimeni?– Lana strostēja māsu.

– Man palika slikti. Preeklampsijas dēļ nevarēja gaidīt un bija ķeizargrieziens,– Laura skaidroja. – Starp citu, pats Neilands mani operēja,– viņa palielījās.

Lana nopūtās. Viņa bija ļoti priecīga par jauko ziņu, taču vienlaikus satraucās par māsas veselību.

– Tev tiešām viss ir labi tagad? – Lana gribēja pārliecināties.

– Jā, mums abām viss ir labi! Tikai vēders jocīgi sāp, bet tas esot normāli pēc ķeizara,–Laura skaidroja savu stāvokli.

– Laura?– šķiet, beidzot nomierinājusies, samtainā balsī jautāja Lana. – Kāda viņa ir?

Tagad atkal bija Lauras kārta iepauzēt.

– Skaista… Tāda maziņa un trausla. Kā jau ķeizariene!– Laura, neslēpjot savas jūtas, bet ar viņai raksturīgo humoru, atbildēja māsai.

– Vai, cik tu feini pateici…– Lana novērtēja. – Man aizbraukt? Varbūt tev kaut ko vajag, māsiņ?

– Neapvainojies, bet šodien es gribu būt tikai ar viņu,– atzina Laura. – Pasaki arī mammai un tētim, labi? Bet rīt mēs jūs gaidīsim ciemos, protams!

– Es saprotu, Laura… Tās tavas šodienas sajūtas viņu redzot pirmo reizi un pirmo reizi sajūtot… Tās tu atceries, jo grūtās dienās tev tās noderēs! Jo, es negribu tevi biedēt, bet tādas dienas arī būs, māsiņ!– savā, divu bērnu mātes pieredzē, dalījās Lana.

– Paldies tev, mana lielā, labā māsa,– no sirds aizkustināta, Laura pateicās.

Atpūties, tev bija gara diena… Līdz rītam, mīļā!– atsveicinājās vecākā māsa.  

Dalīties.

Atstāt Ziņu