Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
16. daļa
– Man, lūdzu, vienu espresso un ēdienkarti,– Georgs Grauss veica pasūtījumu pie bāra letes savā iemīļotajā Vecrīgas kafejnīcā.
– Lūdzu!– bārmenis pasniedza ēdienkarti un norādīja uz brīvu galdiņu. –– Man gan jāatvainojas, jo būs brīdi jāpagaida. Ir pusdienas laiks un…– viņš taisnojās.
– Nekas, tā nav problēma,– pieklājīgi atteica Grauss, nomierinot bārmeni. – Es nesteidzos!
Ejot pie galdiņa, pa ceļam Grauss paņēma vairākus žurnālus. Ērti iekārtojies krēslā, viņš iedzēra malku rūgtā, spirdzinošā dzēriena un, atvēris ēdienkarti, pārlaida tai garlaikotu skatienu. Ātri izvēlējies ēdienu, Grauss ēdienkarti atlika malā. Brīdi caur logu vērojis steidzīgos garāmgājējus, viņš paņēma žurnālus. Tie bija salikti juku jukām un starp viņu interesējošiem, bija arī daži tipiski žurnāli sieviešu auditorijai un pat kāds par bērnu audzināšanu. Protams, tos, kā absolūti neinteresantus, Grauss nolika tālāk.
Pienāca bārmenis un Georgs pasūtīja izvēlēto steiku ar salātiem un svaigi spiestu sulu, kā arī palūdza glāzi negāzēta ūdens.
– Drīkstu tos ņemt?– bārmenis jautāja, norādot uz malā atlikto žurnālu kaudzīti.
– Jā, droši,– atbildēja Grauss.
Bārmenis, ar vienu roku cenšoties paņemt žurnālus, nometa tos uz grīdas. Georgs, ar izbrīnu paskatījies uz neveiklo puisi un, gribēdams palīdzēt, pieliecās, lai paceltu viņam tuvāk nokritušo preses izdevumu. Paņēmis žurnālu rokā, vīrietis sastinga.
– Laura?! Ar bērnu?!– viņš, pašam nemanot, skaļi padomāja.
– Es atvainojos, piedodiet!– bārmenis bija sakaunējies. – Dodiet, es…– viņš stiepa roku pēc Georga paceltā žurnāla.
– Nē, lai paliek,– Georgs, neatraujot acis no vāka foto, atteica.
Vīrietis drudžaini šķirstīja žurnālu, uz kura vāka, nofotografēta puķu pilnā pļavā, bija Laura un viņu mazā meitiņa.
Atradis lappusi, kurā sākas intervija ar Lauru, Georgs ar acīm, haotiski kampa tur redzamās fotogrāfijas, tad atkal pievērsās tekstam un tā vairākas reizes. Vīrietis bija ļoti uztraucies. Bija arī par ko – viņš pirmo reizi ieraudzīja savu meitu.
“Man nav ko slēpt,”– Georgs lasīja, ko tik ļoti atklātajā intervijā pazīstamajai žurnālistei teica Laura. “Mana burvīgā meitiņa atrada ceļu pie manis Venēcijā. Tas ir pats dārgākais suvenīrs, kuru jebkad esmu atvedusi no saviem ceļojumiem. Un tam vīrietim, bez kura manas Vanessas nebūtu, es tagad esmu pateicīga. Par to, ka man uz brīdi bija viņš un par to, ka tas brīdis man un manai ģimenei visam mūžam ir devis šo brīnišķīgo bērnu!”
“Šausmas, kāds es esmu idiots!” Georgs sevi lamāja. “Viņa ir tik tīra, tik patiesa… Laura… Lauriņa, viņa ir man piedevusi, sapratusi mani. Viņa visu dara viena pati…” viņam acīs sariesās asaras. “Meitiņa! Mana mazā skaistule!” ar saviļņojumu Georgs skatījās uz mazulītes foto. Pacēlis acis no žurnāla, viņš ievēroja, ka divas bārmenes, skatoties uz viņu, sačukstas. Georgs vēlreiz aplūkoja Vanessas foto. Nebija šaubu – tas bija viņa bērns, viņa nesasniedzamā meitiņa.
“Vanessa, mana Vanessa…” pie sevis vairākas reizes atkārtoja Georgs. “Ak, Laura, Laura! Kā man jūs satikt? Kur tu esi?” viņš murmināja, it kā tikai tagad būtu sapratis, ka patiesībā Laura bija viņa liktenīgā sieviete, kura pelnījusi cieņas pilnu attieksmi, nevis pamešanu un turēšanu neziņā. Georgs gribēja, lai notiek neiespējamais – ielēkt laika mašīnā, atgriezties Venēcijā un turēt Lauru savos apskāvienos cieši un ilgi. Līdz laimīgam viņu mūža galam.
Georgs cerēja, ka moderno tehnoloģiju laikmetā viņš tuvākajā laikā noteikti atradīs savas meitenes un, neskatoties uz pēdējā tikšanās reizē teikto, Laura tomēr viņā redzēs stipru un godīgu vīrieti. Tobrīd tā bija vienīgā Georga vēlēšanās – satikt Lauru un lūgt dot viņam vēl vienu iespēju labot savas kļūdas.
Izdzēris ūdens glāzi, atstājis uz galda naudu par neapēsto maltīti, viņš izmetās uz ielas. Vīrietis kā apmāts skrēja pa ielu un, katrā sievietē, kura stūma ratiņus ar bērnu, viņš redzēja Lauru. Diemžēl, tās bija tikai Georga pēkšņo emociju aptumšotā prāta radītās ilūzijas, jo liktenis jau vairākkārt viņu ar Lauru nemanot bija savedis kopā, taču Georga pieņemto lēmumu vai, gluži otrādi, gļēvas neizlēmības dēļ viņi joprojām bija šķirti.
Georgs Grauss bija vairākas stundas mētājies pa pilsētas ielām ar vienu mērķi – satikt Lauru un viņu meitiņu. Tomēr brīnumi katru dienu nenotiek un šī nebija staltā, pievilcīgā pilota laimīgā diena.
Noguris Georgs atgriezās viesnīcā. Nākošajā rītā viņam bija lidojums, tāpēc vajadzēja paspēt atgūt formu, izgulēties un nomierināties.
Georgs atskārta, ka pavedienu, kas vestu pie Lauras viņš varētu atrast, cītīgi pārlasot žurnālā publicēto interviju. Piezvanot pa viesnīcas iekšējo telefonu viņš noskaidroja, ka viesnīcā šāda žurnāla nav, taču saņēma ieteikumu mēģināt to iegādāties tuvējā benzīntankā. Ne mirkli nedomājot, vīrietis devās turp.
Vakara stundā benzīntankā bija diezgan daudz klientu, katrs ar savām vajadzībām. Tie, kam bija plānots tikai viens neliels, ātrs pirkums, bija neapmierināti ar tiem, kuri tur pirkās, gluži kā lielveikalā. Georgam bija vienalga. Turot rokā žurnālu ar Lauras un savas meitiņas foto uz vāka, viņš jau jutās teju kā uzkāpis Everestā.
Lana iegāja benzīntankā, lai paņemtu logu šķidrumu un saldējumu sev un māsai.
Viņa pamanīja, ka priekšā, rindā pie otra pārdevēja stāv nosvīdis, piekusis vīrietis, turot rokā žurnālu ar Lauru un Vanessu uz vāka.
“Žēlīgais Dievs!” nomurmināja Lana. Vīrietī viņa atpazina Georgu, kurš, it kā sajuta sev pievērsto skatienu, sāka grozīties un lūkoties apkārt.
Uz mirkli viņu skatieni satikās. Un Georgs, atradis it kā pazīstamu acu pāri, atskatījās vēlreiz. Nē, tā nebija Laura, bet tomēr kaut kas tik ļoti līdzīgs gan.
Redzot Georga minstināšanos, Lana saprata – šajā brīdī viņa var izlemt, šie, netālu viens no otra esošie cilvēki, satiks viens otru kārtējam kopā būšanas mēģinājumam jeb paliks šķirti.
Palūkojusies pa logu, Lana pamanīja, ka māsa ir izkāpusi no mašīnas.
Tas bija mirkļa lēmums, bet darīt citādi viņas sirdsapziņa neļāva.
– Georg?– Lana uzrunāja tik pazīstamo svešinieku.
Vīrietis apmulsa, dzirdot šķietami pazīstamu balsi un jautājoši paskatījās uz svešo sievieti ar dažiem, viņam zināmajiem, sejas vaibstiem.
Lana neko neteica, tikai ar galvas mājienu norādīja uz stāvlaukumu, kur bija novietojusi mašīnu. Laura stāvēja pie tās, rokās turot Vanessu.
Pamanījis viņam tik svarīgās sievietes, aizmirstot par paņemto žurnālu, Georgs izskrēja no benzīntanka. Viņš skrēja starp signalizējošām mašīnām jo, šķiet, pasaulē nebija nekāda spēka, kas tobrīd spētu viņu apturēt ceļā uz mērķi.
Laura, dzirdot mašīnu taurēšanu, pagrieza galvu uz benzīntanka pusi. Viņa neticēja savām acīm! Tas bija Georgs!
Vīrietis, kas kā viesuļvētra pirms gada bija nopostījusi viņas rāmo dzīvi un salauzusi sirdi, atkal steidza pie viņas.
Piesteidzies pie Lauras, Georgs apstājās. Aizelsies, viņš teica:
– Es rīt lidoju uz Venēciju! Tu tur neesi bijusi veselu gadu,– vīrietis atgādināja. – Lidojam visi?
Laura bija pamatīgi apmulsusi. It kā vēloties pasargāt bērnu no kaut kā ļauna, viņa meitiņas galvu pagrieza uz otru pusi, taču bērns spītīgi griezās vīrieša balss virzienā.
– Jā, bet…– viņa iesāka.
Vanessa jau bija pagriezusies pret Georgu, un vīrieša acīs sariesās asaras.
– Nē, es nepieņemu nekādas atrunas un es… es nekad vairs tevi nepazaudēšu, Laura…– viņš teica, nespēdams novērst skatienu no meitiņas.
Ar tukšu, vienaldzības pilnu skatienu, Laura vērās vīrietī, pateicoties kuram, viņa bija kļuvusi par māti savai burvīgajai meitiņai. Mātes mīlestība tik ļoti pildīja Lauras sirdi, ka tā gluži vai gāzās pāri, kā ūdens kalnu strautā. Taču mīlestības pret vīrieti, kurš pirms gada bija sniedzis viņai dažas neaizmirstamas un laimes pilnas dienas, tajā plūsmā vairs nebija.
– Tu nokavēji, Georg!– Laura bija nepielūdzama. – Es nedomāju, ka noticis kaut kas tāds, kas tavu dzīves uztveri un tavu būtību ir mainījis tik ļoti, lai tā būtu spējīga pieņemt parastu ģimenes dzīvi. Tu tiešam tici, ka spēsi dzīvot atklāti, bez meliem, uzticēties līdz galam un novērtēt to, ko tev devis liktenis? Tu skaidri zini, ka negribi ar mani tikai reizēm kopā aizmigt, bet gribēsi, lai pamostoties pirmo redzi mani? Un, piedod, bet…– Laura mazliet ieturēja pauzi,– cik mēs būsim mūsu gultā, Georg?– viņa drosmīgi turpināja.
Georgs Grauss, ievērojamas aviokompānijas pilots no izglītotas vāciešu ģimenes, stāvēja neliela benzīntanka stāvlaukumā absolūti sagrauts un izputināts. Vienkārša, bet, kā izrādījās, necerēti lepna latviešu meitene, kura bija sagriezusi viņa dzīvi kājām gaisā, negribēja, lai viņi tālāko ceļu iet kopā, roku rokā. Grauss izskatījās nožēlojami, jo, nu jau ne pirmo reizi, Laura viņam pieklājīgi atteica. Bet kaut kāds, nesaprotams spēks Georgu vilka pie šīs sievietes, un viņš nebija gatavs padoties.
– Es saprotu tavas šaubas, Laura!– Georgs skaidroja. – Es esmu mainījies, tici man! Neatraidi mani, lūdzu!– vīrietis atkal lūdzās.
Laura atdeva meitu Lanai, kura bija klusiņām pienākusi, kā baidoties iztraucēt māsas un Georga sarunu un piegāja pie Georga:
– Saņemies! Mēs nebūsim kopā! Pieņem to un izbeidz sevi pazemot, Georg!
– Laura! Kāpēc tu tā dari? Tā ir atriebība par to, ka es tevi esmu sāpinājis?– jautāja Georgs.
Laura iesmējās.
– Ak, Dievs! Cik primitīva domāšana!– viņa uzvaroši iesaucās. Pieejot pie Georga, Laura paņēma viņa rokas savējās. Skatoties vīrietim acīs, viņa teica: “Vari būt mierīgs, jo es tev visu esmu piedevusi. Es esmu laimīga. Lai arī piekususi no ikdienas, bet laimīga.” Laura skaidroja apmulsušajam vīrietim, kurš, nonākot dzīves krustcelēs, savulaik izvēlējās nepareizo ceļu. – Dzīvo savu dzīvi un ļauj dzīvot man,– Laura lūdza.
Lana, klausoties māsas teiktajā, bija apjukusi ne mazāk kā Georgs. Viņas ar Lauru vairākkārt bija runājušas par Vanessas tēvu, par Lauras jūtām pret šo vīrieti, par viņas vēlmi Georgu satikt. Dzirdot Lauras strikto nostāju un Georga atraidīšanu, Lana bija izbrīnīta, jo uzskatīja, ka, neskatoties uz iepriekšējām kļūdām, Georgs ir pelnījis iespēju piedalīties meitas audzināšanā. Redzot, ka šī saruna attālina mazulītes Vanessas vecākus vienu no otra, Lana tomēr nolēma iejaukties.
– Piedod, Laura, bet varbūt nevajag tā uzreiz nocirst visu ar vienu mājienu,– Lana bikli iesāka. – Tu taču redzi, jau vairākas reizes ar kādu likteņa rokas mājienu, jūs esat savesti abi kopā. Ne tāpat vien tas notiek atkal un atkal,– Lana filozofēja.
Georgs, sajutis viņam nepazīstamās sievietes atbalstu, acīmredzami atdzīvojās un, atguvis runas spējas, vērsās pie Lauras.
– Redzi, kā citi redz mūsu attiecības, Laura? Tu nedrīksti man nedot iespēju,– viņš mēģināja ietekmēt Lauras lēmumu. – Bērnam vajag abus vecākus, to taču tu nenoliegsi, vai ne?
Dzirdot šādu prātojumu, Laurai pietrūka atbildes vārdu. Georgs pateica to, ko viņa savam bērnam vēlējās visvairāk – pilnu ģimeni, mīlošus, sargājošus vecākus. Vīrietis neatlaidīgi skatījās viņā ar savu īpašo skatienu, ar to, kura dēļ Laura reiz uz dažām dienām gluži vai zaudēja prātu. Viņa pati nesaprata sevi – kas bija tas neizsakāmais egoisms, kas lika atteikties no Georga klātbūtnes un liegt viņam piedalīties meitas audzināšanā. Varbūt Laura pārāk ilgi gaidīja no Georga telefona zvanu vai negaidītu ierašanos un patīkamu pārsteigumu? Taču nekā no tā nebija. Un vēl tā Georga atzīšanās par partneri – vīrieti…
Laurai nebija viegli to pieņemt un izprast, taču viņa kādu brīdi bija ar sevi strādājusi un visu šo iepriekš notikušo bija nolikusi tālā plauktā, kā mēdz teikt, nost no acīm. Bet šī, kārtējā pēkšņā Georga ierašanās atkal izsita Lauru no viņas līdzsvara un ielauzās ierastajā, šķietami stabilajā komforta zonā. Viņa tam nebija gatava, tālab par labāko pozīciju izvēlējās uzbrukumu un atraidījumu.
Pēc klusuma brīža Laura bija pieņēmusi lēmumu.
– Labi, Georg, lai notiek!– viņa padevās. – Es tev pateikšu mūsu adresi, bet telefona numuru tu zini – es to neesmu mainījusi. Ja, atgriežoties no reisa, tu joprojām gribēsi mūs satikt, es tevi labprāt uzklausīšu.
“Beidzot!” Lana nopūtās, dzirdot māsas teikto. Gluži kā smaga nasta viņai būtu nokritusi no pleciem. “Redzi, bērniņ,” viņa teica, samīļojot krustmeitiņu, “varbūt tava mamma ļaus tavam tētim jums tuvoties un būt blakus.”
– Paldies jums,– drebošā, aizlauztā balsī pateicās Georgs, skatoties uz Lanu.
Viņš vairs necerēja uz šādu sarunas iznākumu un bija neizsakāmi pateicīgs Lauras māsai par atbalstu.
– Laura, es tevi nepievilšu, es apsolu. Paldies, ka dod man vēl vienu iespēju,– viņš, trīcot kā nopērts suns, klusi teica Laurai. – Es atgriezīšos pēc sešām dienām. Gaidiet mani!– Georgs solīja.
Laura uz savas vizītkartes uzrakstīja mājas adresi un pasniedza Georgam.
– No manis vairs nekas nav atkarīgs,– viņa pārliecinoši teica. – Tu zini, kur mūs atrast. Un viena iespēja tev vēl ir!
Pārlasot Lauras vizītkarti, Georgs noskatījās, kā viņa meitenes aizbrauc. Viņš bija vienlaikus laimīgs un sāpju nomākts. Georgs saprata, ka krietnu brīdi ir palaidis vējā iespēju būt kopā ar Lauru un viņu meitiņu, bet, no otras puses, viņam tomēr tika dota vēl viena iespēja iegūt ģimeni un pašam audzināt savu bērnu. Viņam atlika tikai izvēlēties, pa kuru ceļu un kopā ar ko viņš ies savu turpmāko dzīvi.
