Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
8. daļa
Lauras prātu tuvākajās dienās aizņēma dažādu darba jautājumu risināšana, tālab domāt par Georga zemisko uzvedību diez ko laika neatlika. Viņai tika piedāvāts uzņemties vadošās dizaineres lomu saistošā ilgtermiņa līgumā ar kādu atzītu auto dīleru kompāniju. Tas bija jauns, patīkams izaicinājums, kas solīja gan labus ienākumus, gan izaugsmes iespējas un, protams, tā bija iesēja paaugstināt firmas reitingu.
Georgs, kā ierasts, bija pazudis bez pēdām. Par zvanu, lai atvainotos, nebija ne runas.
“Kā tāds hamaleons ar divām, pilnīgi dažādām sejām,” domāja Laura, gaidot rindā uz pieņemšanu pie ģimenes ārstes. “Vienlaikus spēja būt tik rūpīgs un maigs, bet jau pēc brīža iedurt nazi sirdī… vai mugurā… vienalga, kur, jo nodara sāpes. Par ko? Kāpēc?” sieviete sevi mocīja ar neskaitāmiem jautājumiem, uz kuriem atbildi zināja tikai Georgs.
Ģimenes ārste, uzklausījusi Lauras stāstīto, pasmaidīja.
– Laura, manuprāt, jūs pati zināt atbildi uz jautājumu par savu pašsajūtu un izmaiņām organismā,– ārste secināja. – Saprotiet taču, jūs esat vesela, jauna sieviete reproduktīvā vecumā un tādā gadījumā sekss bez izsargāšanās var beigties ar grūtniecību. Tas ir tikai loģiski!
Laura samulsa.
– Es saprotu, bet… es veicu testu un tas bija negatīvs,– viņa taisnojās.
– Lai paliek tests,– mediķe pārtrauca Lauras prātošanu. – Viss cits taču nav mainījies, menstruāciju nav, kā jūs teicāt, asi reaģējat uz smakām, ātrāk esat nogurusi…
Jā, dakterei bija pilnīga taisnība. Laikam jau Laura bija sevi maldinājusi, muļķīgi uzķeroties uz grūtniecības testā redzēto vienu vienīgo svītriņu.
Pamanot Lauras apjukumu, ārste turpināja:
– Tātad tagad es jūs apskatīšu, tad nodosiet asins analīzes un rīt jau zināsim pamatotu atbildi uz jautājumu – vai tā ir grūtniecība, kas groza jūsu organismu pēc sava prāta, vai tomēr kaut kas cits,– lietišķi teica mediķe.
Viņa Laurai izmērīja asinsspiedienu, iztaustīja limfmezglus, vēderu un krūtis, izklausīja plaušas. Atdodot nosūtījumu uz analīzēm, ārste teica:
– Es jums, Laura, ieteiktu apdomāt, ko darīsiet, ja tā tomēr ir grūtniecība. Un…– ārste ieturēja pauzi,– manuprāt, jā, tā ir grūtniecība! Taču es ticu atzītiem medicīniskiem pierādījumiem, tāpēc es jums piezvanīšu, kad būšu saņēmusi analīžu rezultātus.
Tātad tomēr! Laura saprata, ka ārste saka taisnību, bet viņa vēlamo bija pieņēmusi par esošo, noticot, ka savādo sajūtu iemesls ir jebkas cits.
Nodevusi asins analīzes, Laura kādu stundu bezmērķīgi, kā meklējot sevi, staigāja pa pilsētas ielām. Nē, it kā jau nekas šausmīgs nebija noticis, taču, kā jebkura sieviete, arī viņa būtu gribējusi, ka bērns aug pilnā ģimenē, lai vienu rociņu viņš var sniegt mīlošai mammai, bet otru – stiprajam tētim. Bet viņas stāsts būs citāds. Savādi, taču Laurai pilnīgi nemaz nebija sirdsapziņas pārmetumu par notikušo, viņa ne mirkli nedomāja, ka šī bērna varētu nebūt. Bija tikai viena dilemma: informēt par to Georgu, vai – nē!