Kā jau vēstījām, sākam publicēt portālā jaunu romānu daļās – “Dāvana no Venēcijas”. Par romantisko stāstu tā autore Inga Kerliņa saka: “Kādā no saviem Eiropas apceļošanas braucieniem kopā ar vīru arī es vienu dienu baudīju Venēciju. Jā, mums bija par maz laika, lai pilnībā apjaustu, aptvertu un iepazītu itāļu skaistuli, tālab nākotnes plānos ir kādudien tur atgriezties vēlreiz. Taču ar vienu dienu Venēcijā pietika, lai mana iztēle radītu mīlestības stāstu. Stāstu par to, kādas neparastas dāvanas sniedz Venēcija.”
Turpmāk gaidi jaunu nodaļu ik dienas!
12. daļa
Kādā ziedošā maija rītā, pamodusies pēc nemierīgi gulētas nakts, Laura jutās pavisam savādi. Neciešami sāpēja mugura, dūra paribē, viņas rokas un kājas bija izteikti piepampušas.
Daudz neprātojot, sieviete piezvanīja ginekoloģei.
Uzklausījusi Lauras teikto par sajūtām un izskatu, ārste lika nekavējoties doties uz slimnīcu, lai lieki neriskētu ar Lauras pašas un bērniņa veselību. Pašās pēdējās grūtniecības nedēļās varēja atgadīties dažādas neprognozējamas un nepatīkamas lietas, tāpēc neviens negribēja lieki riskēt.
Laura bija cītīgi gatavojusies dzemdībām. Viņa apmeklēja jauno māmiņu skolu, jogas nodarbības, lasīja dažādu literatūru un ieklausījās katrā ginekoloģes un nolīgtās vecmātes vārdā.
Nolēmusi neriskēt, Laura izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas viņu nogādāja slimnīcā. Uzņemšanas nodaļā jau gaidīja vecmāte, kura, ieraugot Lauru, acīmredzami satraucās.
– Es gribētu,– mediķe bailīgi ierunājās,– lai tu izskaties labāk…
Tagad Laura satraucās pa īstam. Viņa tiešām nejutās labi, pie tam, kā jau tādos brīžos mēdz būt, šķita, ka mazulīte pārstājusi kustēties.
Vecmāte, pārbaudot Lauru un paklausoties bērna sirdstonīšus, konstatēja, ka viņai pēkšņi ievērojami paaugstinājies asinsspiediens, un bērns tiešām kļuvis jūtami mazkustīgāks. Mediķe zināja, ka gaidāmajam bērnam bija īsa nabassaite, kā arī zināja pārējās šīs grūtniecības īpatnības.
– Tu paguli, atpūties, bet es iešu pakonsultēties ar kolēģiem, labi?– pēc apskates vēlēja vecmāte.
– Kaut kas slikts?– ar asarām acīs, nobijusies, kā stāvot dziļas aizas malā, jautāja Laura.
Vecmāte neko neteica, vien noliedzoši pakratīja galvu. Paņēmusi Lauras roku, viņa ieskatījās sievietei acīs.
– Es drīz atgriezīšos. Viss būs labi,– mediķe solīja.
Neskatoties uz saņemto nomierinošo medikamentu devu, Laura bija satraukta. Minūtes vilkās kā stundas un viņai šķieta, ka mazulīte vairs nekustas vispār. Sāpes bija kļuvušas mazākas, taču pampums, gluži otrādi, pieauga. Lai arī vecmāte bija mierinājusi viņu, Laura lieliski saprata, ka nekas labs tas nav.
Vecmāte pie Lauras atgriezās kopā ar kādu, viņai līdz šim nepazīstamu ārstu. Laura mazliet samulsa, jo šī bija viņas pirmā pieredze ar dzemdību speciālistu – vīrieti.
– Laura, šis ir dakteris Neilands. Tu noteikti esi par viņu dzirdējusi,– vecmāte iepazīstināja Lauru ar izslavēto ārstu. – Viņš ir ārsts, labs speciālists, tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs!
– Labdien, Laura!– Neilands sasveicinājās ar satraukto, apmulsušo pacienti. – Kolēģe man pastāstīja par jūsu pašsajūtu. Es izanalizēju medicīniskos rādītājus,– ārsts mierīgi, bet pārliecinoši skaidroja. – Vienkāršā valodā runājot, jūsu stāvoklis nav labs, tūska un paaugstināts asinsspiediens šādā grūtniecības posmā nav vēlama parādība. Tāpēc, lai neriskētu ne ar jūsu, ne bērna veselību un dzīvībām, es piedāvāju jums piekrist ķeizargrieziena operācijai,– mediķis bija lakonisks un tiešs.
– Jā, es zinu,– teica Laura. – Preeklampsija, tā to sauc, ja?– viņa pārbaudīja savas zināšanas.
Ārsts pasmaidīja.
– Redziet, jūs esat zinoša! Atliek tikai pieņemt lēmumu,– viņš turpināja. – Nesatraucieties, šajā termiņā bērns jau ir pilnībā attīstījies un piedzimstot desmit dienas pirms aprēķinātā dzemdību datuma, viņam nekas ļauns nenotiks.
– Jā, to es arī saprotu… tas ir, esmu lasījusi,– Laura precizēja. Lai arī viņa izlikās, esam zinoša un braša, tomēr bailes, šķiet, bija paralizējušas visu grūtnieces ķermeni.
Ārsts devās aplūkot kādu citu pacienti, bet vecmāte vēl uzkavējās palātā pie Lauras.
– Varbūt tu gribi, lai kāds atbrauc?– viņa, redzot Lauras bailes, centās palīdzēt.
Laura nopūtās. Skaidrs, ka viņa justos labāk, ja nebūtu viena, taču zvans vecākiem vai māsai no slimnīcas visus lieki satrauktu.
Brīdi padomājusi, viņa izlēma:
– Nē, nevajag tagad nevienam zvanīt. Es piekrītu operācijai!– Laura paziņoja. – Kad?
Vecmāte atviegloti pasmaidīja.
– Es sameklēšu ārstu. Mēs vēlreiz tevi apskatīsim, tad viņš teiks galavārdu.
Izejot no palātas, mediķe atskatījās.
– Tiešām tagad nevienam nezvanīsi?– viņa pārjautāja.
Laura palika nelokāma.
– Nē! Pēc tam. Kad būs labās ziņas!– viņa optimistiski paziņoja.
Kad vecmāte aizgāja, Laura nosūtīja īsziņu mammai un māsai: “Man viss ok! Esmu uz neplānotu tikšanos aģentūrā. Piezvanīšu vēlāk!”
Laura, protams, sameloja, taču viņa negribēja, lai vecāki un māsa stāv te, slimnīcas gaiteņos, un nervozē par viņu un bērnu. Tas šajā situācijā nevienam nepalīdzētu. Laura zināja, ka ārsti zina, kas un kā pareizi darāms, tāpēc viņu beidzot pārņēma miers. Piecēlusies no gultas, viņa lūkojās ārā plaukstošajā pavasarī.
“Meitiņ, tev būs skaista, saulaina, putnu čalām piedziedāta piedzimšanas diena…” ar mīlestības pilnām acīm raugoties pāri Rīgas namu jumtiem, domāja Laura. Mazulīte beidzot jūtami sakustējās un Laura guva apstiprinājumu tam, ka jāļauj ārstiem darīt viņu darbs, lai neapdraudētu vēl nedzimušo brīnumu. Protams, viņai bija žēl, ka šīs nebūs tradicionālas dzemdības, taču bērna dēļ viņa bija gatava uz vietas aizmirst visu, ko bija apguvusi, lai dzemdētu pati, viegli un skaisti. Ja liktenis bija izvēlējies citu ceļu – kas viņa tāda, lai tam pretotos?
