Stāstu žanrs SievietesPasaules grāmatu klubiņā pēdējos gados ir bijis visai iecienīts, tāpēc nolēmām atkal tam pievērsties vasaras izskaņā. Šoreiz uzmanības centrā – Vlada Spāres stāstu krājums “Gājiens ar klibo zirdziņu”.
“Kādi ir jaunie Vlada Spāres stāsti? Tīrs blūzs. Smeldze. Kā uguns svešā logā tur, tumša lauka otrā pusē. Kā viegla ugunskura dūmu smarža no tālas tālienes, tikko jaušama, saldi rūgta. Lāsteka, kura viegli nočīkst starp zobiem un izkūst. Sen pazaudēta fotogrāfija, atmiņas par kuru kavējas prāta stūrītī – bet vairs īsti nav skaidrs, vai tāda vispār ir bijusi. Kā ienākt bērnības mīļā parka bīstamajā stūrī un atklāt, ka bubuļu tur nav un varbūt nekad nav bijis. Atklāsme, kas iepriecina un nedaudz skumdina vienlaikus. Pēc izlasīšanas prātā paliek tieši šī sajūta: vieglums un mazlietiņ skumjas. Smalkas un tīrtīras.” Tā vēstī grāmatas recenzija.
To, vai sajutām blūzu un solītās smalkās un tīrtīrās skumjas, lasi mūsu atsauksmēs!
Lienīte: vēstījums balansē starp ticamo un neticamo, traģisko un komisko
Rakstnieka Vlada Spāres stāstu krājuma „Gājiens ar klibo zirdziņu” nosaukumā ietverta filozofiska doma, ka mēs nevaram būt perfekti ne dzīvē, ne mākslā, ne literatūrā, tikai vairāk vai mazāk pieklibot. Krājumā ietverti 18 īsi, ļoti koncentrēti stāsti ar plašu emocionālu diapazonu. Galvenie varoņi ir ikdienas cilvēki, neievērojami, nepamanāmi, kuri dzīvo „sētas pusē”, bet arī tur noris vētraina dzīve, kura izraisa gan līdzcietību, gan reizēm atgrūž.
Vēstījums balansē starp ticamo un neticamo, starp traģisko un komisko. Ir daudz dialogu, maz garu aprakstu. Tas ļauj darboties lasītāja iztēlei, liek pārdzīvot, smieties un skumt kopā ar stāsta varoņiem.
Līga: lai arī stāstus caurvij skumja nolemtības sajūta, tajos ir arī humors
Cilvēki mēdz iestrēgt, ieaugt kā koki… Kaut kur, kādā dzīves posmā iestrēguši, šķiet, ir teju visi varoņi Vlada Spāres stāstos, kas apkopoti krājumā “Gājiens ar klibo zirdziņu”.
Nelaimīgas mīlestības, narkotikas, alkohols, nāves, gan nenovēršamas un vecuma izraisītas, gan pašnāvības un nelaimīgi negadījumi… Lai arī stāstus lielā mērā caurvij skumja nolemtības sajūta, jo “par vēlu ir gandrīz vienmēr” (stāsts “Ātrvilciens”), tajos atrodams arī humors. Piemēram, stāsts “Astrālā saite”, lai arī nopietns – par attiecību trijstūri starp māti, dēlu un viņa sievu, izbijušu prostitūtu, krāpšanu attiecībās, vardarbību, tomēr šķita bezgala amizants un smieklīgs. Šajā stāstā izskan arī doma, ka “mūsdienās laime nav modē. Cilvēki dzīvo šā tā, ka tik diena vakarā”.
Starp citiem stāstiem, kas piesaistīja uzmanību, varu pieminēt “Melnā kaklasaite”, “Kastaņa lapa”, “Trīspadsmitais solis”, tomēr kopumā jāsaka, ka neviens no tiem neatstāj īpaši spēcīgu un ilglaicīgu pēcgaršu. Stāsti ir īsi, tiem raksturīgi daudz dialogi, caur kuriem atklājas galveno varoņu raksturi, dzīves uztvere un kāda sāpīga pieredze, kas velkas līdzi kā tāda ēna.
Inese: stāsti viegli lasāmi, taču ļoti ātri izkūp no atmiņas
Vlada Spāres stāstu krājumā „Gājiens ar klibo zirdziņu” iekļauti 18 īsi stāsti – katrs kā spilgta dzīves epizode, kas izceļ kādu īpašu niansi izvēlētā varoņa liktenī vai raksturā. Stāsti ir lakoniski, ļoti reālistiski; tajos izmantotas interesantas, trāpīgas detaļas. Man vislabāk patika tie, kuros bija vairāk humora, piemēram, stāsts „Kamēr krītam”.
Tāpat kā E. Ādamsona novelēs varoņiem piemīt kādas „smalkās kaites”, V. Spāres varoņiem ir „klibais zirdziņš” – kāds sāpīgs pārdzīvojums, likteņa trieciens vai neparasta personības šķautne, kas liek atbilstoši rīkoties: doties pašnāvībā; apprecēties, bet ne ar īsto „pusīti”; beidzot uzrakstīt atlūgumu u. tml. Stāsti viegli lasāmi, taču, manuprāt, ļoti viegli un ātri izkūp no atmiņas.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
