Vārda dienu svin: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

Tikšanās ar jauno rakstnieci Lauru Vinogradovu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Rudens sākums. Pirmdienas vakars. “Fazendas” mājīgā atmosfēra. Aizdegtas sveces…

Mēs tiekamies ar rakstnieci Lauru Vinogradovu. Meiteni no laukiem – no Popes.

Dzimtajai vietai ir veltīts stāstu krājums “Lāču kalns”, kuru tikšanās beigās dažas iegūst īpašumā ar Lauras autogrāfu.

Viņa ir vienkārša, jauka, atklāta. Viņa ir gādīga mamma un mīļa sieva.

Viņa neraksta tad, ja nav, ko teikt. Viņa rūpīgi iedziļinās materiālā, kas nepieciešams grāmatas tapšanai.

Vakars ir piepildīts. Zāļu tēja izdzerta. Sveces turpina lāsmot…

Mēs ejam mājās. Katrai ir savs viedoklis par izlasītajiem Lauras literārajiem darbiem.

Inese: grāmatas bērniem un stāsti pieaugušajiem ir kā divas pretējas pasaules
Esmu izlasījusi Lauras Vinogradovas abas grāmatiņas bērniem (“Mežpasakas”, “Snīpulītis no Snīpuļciema”) un arī abus stāstu krājumus pieaugušajiem (“Izelpas”, “Lāču kalns”). Tās ir kā divas pretējas pasaules.
Grāmatās bērniem valda mīļums, harmoniskums, mazliet arī didaktika. Tiek parādīts, kā vajadzētu risināt konfliktus un nonākt pie savstarpēja izlīguma, kā mazu bērnu iepazīstināt ar gadalaiku ritējumu u. tml. Grāmatas koši ilustrētas un rada jauku, gaišu noskaņu.
Stāstu krājumi atklāj sarežģīto pieaugušo pasauli – pilnu ar konfliktiem, nepiepildītiem sapņiem, ciešanām. “Lāču kalns” to atspoguļo vēsturiskā griezumā, kā centrālo tēlu izmantojot Popes muižu. “Izelpas” izskan ļoti personiski, jo gandrīz katrā stāstā izmantota “es” forma.
Autore raksta lakoniski, precīzi, tās radītie sižeti aizrauj, varoņi liek emocionāli pārdzīvot tiem līdzi. Gribētos novēlēt rakstniecei uzdrošināties un izdot arī dzejoļu krājumiņu ventiņu mēlē; daži no šāda stila dzejoļiem izlasāmi Lauras Facebook profilā un, manuprāt, ir burvīgi, atgādinot G. Godiņa talantīgi tulkoto somietes Lāksonenas dzeju.

Lienīte: man tuvāki ir stāsti, kuros pavīd humors un groteskas elementi
Pēdējos gados latviešu literatūrā izdots daudz labu darbu īsprozā, nu tiem pievienojusies arī jaunā literāte Laura Vinogradova ar stāstu izlasi “Izelpas”, kurā iekļauti astoņi emocionāli piesātināti stāsti. Jūtams, ka Laura tajos daudz ielikusi no pašas novērotā un izjustā.
Mūsdienu pasaules un arī latviešu literatūrā pārsvarā stāsti ir skumīgi, ar laiku kļūstam mazāk uzņēmīgi pret traģiskajiem notikumiem, tie it kā kļūst par ierastu lietu, tāpēc simpātiski likās tas, ka Lauras stāstos uzsvars likts ne uz pašu notikumu, bet to varoņiem, un kas notiek šo varoņu apziņā. Man pašai tuvāki ir stāsti, kuros pavīd humors un groteskas elementi, kā stāstos „kafija un zemenes” un „zaptsmaize”. Abos stāstos humors smalks, neuzbāzīgs, beigas neparedzamas.

Žurnālists un rakstnieks Līgotņu Jēkabs saka, ka „laba grāmata ved cilvēku kalnā”. Lauras Vinogradovas otrais stāstu krājums “Lāču kalns” mūs tiešā nozīmē aizved kalnā, uz Popi, uz baronu fon Bēru kādreizējo īpašumu Popes muižu, kas atrodas 62,5m virs jūras līmeņa. Krājumā apkopoti trīs stāsti no Popes vēstures dažādos laika posmos, kurus vieno lāča tēma. Pirmajā stāstā tā ir zintniece Okša jeb lācene tulkojumā no lībiešu valodas, kura tiek sodīta kā ragana. Otrais stāsts ir par barona Johana Dītriha fon Bēra jauno sievu Annu, kura iemīl šo vietu un cilvēkus, piedzīvo bērniņa zaudējumu, tomēr atvadās no Popes ar gaišu cerību uz atgriešanos. Vienojošais šeit ir lācis fon Bēru ģerbonī. Šis stāsts man pašai ir vistuvākais, jo arī es, kā daudzi Popiņi, vienmēr atgriežos dzimtajā pusē. Trešais stāsts ir par zēnu, iesauktu par Lāci. Kopā ar Lāci izstaigājam Popes muižu, kurā tagad iekārtota skola, mednieku namiņu, pārdzīvojam grūtos 90.gadus. Stāsta beigās izskan cerība, ka Kalns reiz sauks atkal visus atpakaļ. Ienākumus no šīs grāmatas pārdošanas rakstniece velta Popes muižas aizmūrēto durvju atvēršanai Saullēkta pusē.

Jaukus brīžus man sagādāja arī rakstnieces grāmata bērniem “Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu”. Visi virsrakstā minētie zvēriņi, arī citi meža iemītnieki dzīvo Pasaku mežā, ir ļoti darbīgi un draudzīgi, ja arī gadās kādas nesaprašanās, tās tiek pārdomātas un kopīgiem spēkiem pārvarētas. Viegls humors un skaistas mākslinieces Ievas Ozolas ilustrācijas.

Līga: ja citos stāstu krājumos parasti ir stāsts, kas uzrunā vairāk nekā citi, tad šajā uzrunāja un pēcgaršu atstāja visi
Pēdējā laikā latviešu literatūrā daudz debiju bijis tieši īso stāstu lauciņā. Forma, kas man pašai ir ļoti tuva, tāpēc nebija divu domu, ka jāizlasa arī Lauras Vinogradovas “Izelpas”, kad tās nejauši uzgāju bibliotēkas plauktā! Divas pēcpusdienas un grāmata bija izlasīta. Var just, ka visi stāsti ir izstrādāti līdz vissīkākajai niansei. Teksts ir bagāts ar detaļām, taču tieši pareizajā proporcijā, jo vēstījums neizplūst un saglabā savu trāpīgumu. Patīk tas, ka ar stāstiem nav mēģināts šokēt. Cilvēki un notikumi ir šķietami ikdienišķi, tādi, ar kuriem varētu saskarties ikviens no mums vai mūsu līdzcilvēki. Interesantākais ir tas, kādus nospiedumus galveno tēlu dzīvēs un uztverē tie atstāj.

Ja citos krājumos parasti ir tā, ka kāds stāsts uzrunā vairāk nekā citi, tad šajā uzrunāja un zināmu pēcgaršu atstāja visi. Saskumu un reizē ļoti dzīvi izjutu stāstu “Kaķis”, jo nupat pati biju atvadījusies no sava runčuka. Stāsts par veco vīru Kārli arī manī norezonēja ārkārtīgi spēcīgi. Laikam jau dēļ līdzjūtības un atskārsmes, ka notikumus ikdienā redzam no ļoti šauras perspektīvas un kopainu dažkārt nemaz neieraugām un neapjaušam, dzīvojot savos pieņēmumos. Ak, un “Burkšķu diena” lika pat acīs sariesties asarām par to, cik šķietami nelabvēlīga bērnība, no paša bērna skatu punkta var šķist arī skaista, mīļa un īpaša…

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu