Stīvena Čboski romāns „Čārlijs, malā stāvētājs” (The Perks of Being Wallflover) stāsta par pretrunīgām un mainīgām jūtām, pārkāpjot pusaudža vecuma slieksni. Tādas jūtas palaikam pārņem ikvienu, kurš uzsāk dīvainu ceļu, kas ved cauri nezināmai teritorijai, ko sauc par vidusskolu. Tas ir emocionāls stāsts vēstulēs kādam nepazīstamam cilvēkam par pasauli, kurā ir pirmie randiņi, ģimenes drāmas, jauni draugi, bīstami kārdinājumi un “Rokija šausmu filmu šovs”. Tā ir pasaule, kurā ir “amerikāņu kalniņiem” līdzīgas nevaldāmas un sāpīgas dienas, un to sauc par pieaugšanu.
Lai arī vidusskola mums jau kādus gadus kā aiz muguras, tomēr skolas gadus atceramies mēs visi. Varbūt tie nebija gluži tādi kā Amerikā deviņdesmitajos, bet varbūt sajūtās kaut kur diezgan līdzīgi… Lūkojām to noskaidrot.
Liene: noteikti arī mūsu paziņu lokā ir kāds “malā stāvētājs”…
Romāna galvenais varonis Čārlijs raksta vēstules nepazīstamam cilvēkam, lai uzticētu savus ikdienas notikumus. Čārlijam jāuzsāk pirmais gads vidusskolā un viņš ir nobijies. Čārlijs tiek attēlots kā vērotājs, ko Čārlijam pasaka arī viņa draudzene Sema, lai viņš rīkojas un ir godīgs pret apkārtējiem. Čārlijs iepazīst gan alkoholu, gan cigaretes, jo viņš grib iejusties jauniešu vidū. Čārlijs ir jūtīgs jaunietis, kurš bieži raud, bet tas viss iederas grāmatas noskaņā. Interesanta ir Čārlija nostāja, ka viņa mīļākā grāmata vienmēr ir tā, ko viņš pēdējo ir izlasījis.
Grāmatas nobeigumā atklātībā nāk pagātnes notikumi, kas ļauj izprast Čārlija uzvedību. Mani, kā lasītāju, visvairāk uzrunāja Čārlija pēdējā vēstule, jo tajā ir vairākas lieliskas atziņas, ko var attiecināt uz dzīvi kopumā:
“Domāju, ka vienmēr ir kāds, uz kuru var novelt vainu.”
“Tāpēc es domāju, ka dažādu iemeslu dēļ mēs esam tie, kas esam. Un varbūt nekad mēs tā arī neuzzināsim lielāko daļu no šiem iemesliem.”
“Un ja kādam klājas vēl sliktāk, tas nemaina īstenību, ka tev pieder tikai tas, kas tev pieder. Labais un sliktais.”
Un noteikti arī mūsu paziņu lokā ir kāds “malā stāvētājs”…
Lienīte: velts ir šī romāna salīdzinājums ar Selindžera ‘Uz kraujas rudzu laukā’
Amerikāņu rakstnieka Stīvena Čboski debijas romāns „Čārlijs, malā stāvētājs” grāmatu apskatos tiek salīdzināts ar Selindžera romānu „Uz kraujas rudzu laukā”, ar darbu, kas atstājis spēcīgu iespaidu uz vairāku paaudžu visdažādāko gadagājumu lasītājiem. Šis salīdzinājums neiztur nekādu kritiku. Kopīgs ir tikai tas, ka aprakstītas pusaudžu problēmas.
Savā nelielajā darbā Stīvens Čboski ir salicis visas tēmas, ar ko vien pusaudzis savā dzīvē varētu sastapties – te ir bērnu psiholoģiskās traumas, mazgadīgo pavešana, agra grūtniecība un aborti, ballītes ar alkoholu un narkotikām, homoseksuālas attiecības, rasu diskriminācija.
Problēmu ir daudz, un tās ir krietni uzpūstas, turklāt trūkst arī interesantu, spilgtu tēlu. Galvenais varonis Čārlijs ir 16 gadu vecs zēns, kurš nepārtraukti par visu gaužas un daudz raud. Tā vien gribas uzsaukt: „Pietiek, nu cik var gausties par niekiem!” Viņš par apkārtējo dzīvi un draugiem spriež kā mazs bērns vai attīstībā nedaudz atpalicis pusaudzis, kaut arī daudz lasa un jūsmo par tādām grāmatām kā „Kas nogalina lakstīgalu” un „Lielais Getsbijs”.
Čārlija jauniegūtie draugi parādīti tik saprotoši un vienmēr gatavi atrast pareizās atbildes, ka rodas jautājums, no kurienes viņi visu to zina. Darbs ar to iegūst tādu kā moralizējošu raksturu.
Mans secinājums ir tāds, ka ir īsta literatūra, kura apraksta pusaudžu dumpīgumu un dzīves jēgas meklējumus, un ir rakstnieka māka atrast sāpīgus punktus pusaudžu prātos un aprakstīt tādu dzīvi, par kādu viņi klusībā sapņo, – dzīvi ar ballītēm, seksu, narkotikām, visatļautību, kas pilnā buķetē atainota šajā Stīvena Čboski grāmatā.
Janina: pārdomas raisoša grāmata
Grāmatu lasīt bija mīļi, viegli, draudzīgi. Masturbācijas, puišu skūpsti un vispārējā kopguļa. Nekādu ierobežojumu, aizspriedumu, nekādas moralizēšanas un pat nekādu tīri fizisku baiļu palikt par alkoholiķi, atkarīgo, “saķert” aids vai grūtniecību (patiesībā, tā tam arī jābūt tik jaunā vecumā). Visatļautība, kas dāsni savircota ar brendiju, alu, vīnu, kāsīšiem, zālīti, marihuānu, abortu…
Varbūt Maiklam bija sevi jānogalina romāna beigās ar jautājumu – kāpēc???
To smalko stīdziņu no psihiatra kabineta uz puisi, kas vijas cauri visam darbam, cik daudzi pusaudži to pamanīs un pie tās piedomās?
Tāda necila norāde puisēnam vienviet, attiecinot gan uz citu rakstu darbu, tika dota – lasot esi filtrs, nevis sūklītis.
Arī pašnāvnieka dzejolis bija lielisks!
Inese: mana atbildes vēstule Čārlijam
Sveiks, Čārlij!
Es ticu, ka Tev tagad klājas ļoti labi, jo Tu pārvarēji savu bērnības traumu, spēji piedot un mīlēt savus tuvākos tādus, kādi tie ir. Domāju, ka vēl aizvien Tavi labākie draugi ir Sema un Patriks, taču noteikti ir arī citi.
Kā es tik daudz par Tevi zinu? Tavas vēstules draugam ir apkopojis rakstnieks Stīvens Čboski, un par Tevi jau ir uzņemta filma, kuru es redzēju.
Mani ļoti aizkustināja Tavs stāsts par piedzīvoto viena gada laikā, kad Tev, sešpadsmitgadīgam jaunietim, bija tik daudz jāpārdzīvo, jāiesaistās citu mazajos noslēpumos, kad Tu izlasīji kaudzi grāmatu un izdomāji simtiem domu. Arī es esmu bijusi tāda liela lasītāja un skolas diskotēkās malā stāvētāja. Tomēr, man jāsaka, – jums tur, ASV, deviņdesmitajos gados ir bijušas pārāk brīvi pieejamas narkotikas, jūs pārāk daudz rīkojāt ballītes un vieglprātīgi iesaistījāties seksuālās attiecībās.
Čārlij, kā klājas Tavam brālim un māsai? Vai vecāki sveiki un veseli? Un vai jaukais literatūras skolotājs Bils ir kļuvis par dramaturgu?
Ar mīlestību, Inese no Rīgas.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
