Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Spļaušanas terapija. Kas tā ir un kā var palīdzēt?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Spļaušanas terapija ir vēl viena no vairāk kā 30 Maigās Bio-Enerģētikas (MBE) tehnikām (par to, kas ir Maigā Bio-Enerģētika vari izlasīt šeit). Šo fenomenu atklāja metodes pamatlicēja Eva Raiha.

Pavērojiet sevi, citus cilvēkus un viņu reakcijas. Jūs pamanīsiet, ka gan mēs paši, gan mūsu sarunu biedri bieži, parādoties emocijām vai sajūtām, kuras mēs īsti negribam parādīt otram, norijam siekalas….un sajūtas it kā pazūd. Tas ir viens no aizsardzības mehānismiem, jeb „bruņām”, kā mēs to saucam maigajā Bio-Enerģētikā.

Kā veidojas šis mehānisms. Kad bērns piedzimst, viņam ir nepieciešamība pēc mīlestības, mammas tuvuma, ēdiena, siltuma. Ja šīs vajadzības netiek apmierinātas vai uzklausītas, bērns ir spiests tās „norīt” atpakaļ.

Vai arī, kad bērns kaut ko vēlas un prasa, bet saņem nopēlumu un aizrādījumu, ka „tā jau visa kā ir gana, ko tu vēl gribi”…viņš iemācās savas vēlmes „norīt atpakaļ” jau laicīgi. Viņš jau zina, ka nekas labs nav gaidāms, tā ir viņa pieredze. Protams, visam ir jābūt līdzsvarā. Tas nenozīmē visu bērnu vēlmju piepildīšanu. Taču mēs varam uzklausīt un runāt par iemesliem, kāpēc šobrīd mums ir jāsaka „nē”. Bērnam ir svarīgi tikt uzklausītam un svarīgāka par visu ir nepieciešamība zināt, ka pat tad, ja šobrīd saka „nē”, vecāki viņu vienalga mīl.

“Tā vietā, lai atklāti pateiktu, ko viņi jūt un domā, šie cilvēki ir iemācījušies visu norīt, paturēt sevī. Maksājot ar savu veselību.”

Savādāk mēs uzaugam, turpinot neteikt un neparādīt savas patiesās vajadzības, vēlmes, sajūtas, baidoties tikt atraidīti. Scenārijs, kā mēs dzīvojam pieauguša cilvēka vecumā tiek veidots ļoti agrīni, apmēram līdz divu gadu vecumam tiek ielikti pamati mūsu dzīves modelim un attiecībām ar otru.

Ļoti agrīnā bērnībā mēs iemācamies, ka neko negribēt, neprasīt, negaidīt ir vieglāk, tad it kā nesāp par gribēto, bet nesagaidīto, tad nav jāsajūt skumjas un dusmas par nesaņemto…it kā nesāp. Tā ir iespēja izvairīties no skumjām, dusmām, aizvainojuma. Bet tas nekur nepazūd, liela daļa no nepateiktā un neizdzīvotā ierakstās mūsu ķermeņa, jeb šūnu atmiņās.

Šādā veidā mēs norijam ne tikai siekalas, bet arī nerealizēto enerģiju, kas bija aktivizēta vēlmes sasniegšanai. Šī enerģija „sagrauž” gremošanas trakta gļotādu, izraisot daudzas un dažādas psihosomatiskas saslimšanas, piemēram, kuņģa čūla, pilarospazmas, aizcietējumi, caureja, globus histericus (kamola sajūta kaklā), hemoroīdi, kairināto zarnu sindroms, kolīts, barības vada spazmas u.c.

Ļoti bieži „klusajiem” cilvēkiem, kas nekad nedusmojas, kas vienmēr ir mierīgi, visu pieņemoši un pacietīgi, ir gremošanas trakta problēmas. Tā vietā, lai atklāti pateiktu, ko viņi jūt un domā, šie cilvēki ir iemācījušies visu norīt, paturēt sevī. Maksājot ar savu veselību. Strādājot ar sevi un ļaujot pacelties apspiestajām atmiņām un emocijām, veselība bieži uzlabojas. Tiesa, izmaiņas var nepatikt ģimenes locekļiem, jo, ja mainās viens, ir spiesti mainīties arī citi! Cilvēks vairs nebūs uz vārda paklausīgs, viņam būs savas vēlmes un vajadzības, ar ko nāksies samierināties un sadzīvot arī pārējiem, kas pie tā nav pieraduši.

Spļaušanas terapija ir tehnika, kur mēs aicinām klientu izspļaut siekalas bļodā katru reizi, kad viņš jūt vēlmi norīt. Cilvēks mācās izspļaut, atbrīvot visu dzīves laikā norīto. Ko tas maina? Vecā, saslēgtā enerģija atbrīvojas, dodot vietu un atbrīvojot ceļu dzīvajai enerģijai, kas nāk no kodola. Līdz ar to uzlabojas gremošanas trakta funkcijas un darbība un simptomi bieži izzūd.

„Bērniem šis spļaušanas mehānisms ir instinktīvs. Ko dara bērni bērnudārzos, kad viņi ir dusmīgi? Viņi bieži spļaudās!”

Ja Jums ir nepatikšanas darbā, konflikti ar vadību vai kolēģiem, pavērojiet, cik daudz Jūs pasakāt un cik daudz norijat atpakaļ. Varbūt nākamajā reizē aizejot mājās pamēģiniet visu to izspļaut izlietnē. Pieļauju, ka nebūtu īsti droši spļaut priekšnieka kabinetā uz grīdas, ja vien Jums nav ļoti saprotošs priekšnieks vai arī padomā jau cita darba vieta. Spļaujot var ļaut nākt arī vārdiem. Tie var nākt tikpat labi no tagadējās situācijas, kā arī no pagātnes pieredzēm. Katra situācija un gadījums ir individuāls.

Bērniem šis spļaušanas mehānisms ir instinktīvs. Ko dara bērni bērnudārzos, kad viņi ir dusmīgi? Viņi bieži spļaudās! Protams, mēs nevaram atbalstīt spļaudīšanos grupiņā, bet mēs varam mācīt bērnam, ka dusmas ir ļoti normāla reakcija, var spļaut izlietnē, bet ne uz otru cilvēku. Ir normāli būt dusmīgam, var sist spilvenus, matraci, un ir svarīgi, ka pieaugušais ir klāt un akceptē bērna dusmas, nevis aizsūta bērnu dusmoties vai spļaudīties vienatnē, ar to patiesībā pasakot „klausies ko es saku, bet neskaties ko es daru. Patiesībā es nedomāju, ka dusmoties ir ok, es negribu to redzēt”.

Ir pienācis pavasaris. Laiks pastaigām mežos un pļavās. Daba akceptēs mūsu dusmas un sajūtas. Mežs, tā ir vēl viena vieta, kur varam spļaut droši, nebaidoties, ka „tā uzvesties nav pieklājīgi”. Mums vienmēr ir izvēle, ko mēs gribam paturēt sevī un nēsāt līdzi un ko izvēlēties atlaist un būt brīviem.

Lai Jums visām jauks un veselīgs pavasaris!

Dalīties.

Atstāt Ziņu