Man Viktora Peļevina romāns „Generation-P” patīk. Pat ļoti. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir spožs postmodernās literatūras paraugs – tajā profānais sajaukts ar sakrālo, reālais ar sirreālo, notiek spēlēšanās ar vārdiem un jēdzieniem. Otrkārt, man patīk autora sarkastiskais humors un ironija par to, kādi procesi notika Krievijā postpadomju laikmeta sākumā, t.i., 20. gs. 90. gados. Treškārt, es izjūtu skaudru piederību šai „P” (pepsikolas) jeb „zudušajai” paaudzei – tiem, kas vēl piedzīvoja padomju laiku savas karjeras sākuma posmā un PSRS sabrukuma izraisīto apjukumu.
Latvijā šis apjukums vairāk būtu saistāms ar ekonomiskajiem jautājumiem, kuri diemžēl nav sakārtoti vēl joprojām. Toties nacionālās pašapziņas un vienotības pacēlums dominēja pāri visam. Citāda situācija bija Krievijā, un vienu tās aspektu, kas atklāts romānā, gribu aplūkot sīkāk.
Simbolisks ir jau pats galvenā varoņa vārds – Vavilens Tatarskis. Vārds „Vavilens” ir gudra atsauce uz Bābeli, kuru krieviski tulko kā Вавилон, – Bībelē pieminēto vietu. Viktors Peļevins tādējādi sagatavo lasītāju romāna sakrālā slāņa klātbūtnei, par apogeju kļūstot dievietes Ištaras tēla iesaistīšanai. Dīvainais vārds romāna izskaņā ļauj varonim sasniegt savas kopiraitera karjeras virsotni. Bet kāpēc šim krieviskajam varonim tiek dots uzvārds „Tatarskis”, nevis, piemēram, „Petrovs”? Arī šai apstāklī es saskatu simbolismu – īstu („tīrasiņu”) krievu vairs nemaz nav. Īstenā krieviskuma zaudēšana, aizsākusies mongoļu-tatāru jūga laikā, tika valstiskā mērogā veicināta pēc 1917. gada revolūcijas, kad krievu inteliģence tika iznīcināta vai emigrēja, un PSRS laikā, mudinot uz tautu draudzību un propagandējot mistiska padomju cilvēka tēlu.
Vavilens Tatarskis, radoša personība, spēj sacerēt reklāmsaukļus un reklāmklipu scenārijus jebkurai precei, taču nonāk strupceļā, kad saņem pasūtījumu no tipiska tā laika bandīta Vovčika – viņam liek „uztaisīt krievu ideju”, kas atklātu krievu nacionālo identitāti, jo „patiesībā katrai naudai aizmugurē stāv kaut kāda nacionālā ideja. Mums agrāk bija pareizticība, patvaldība un tautiskums. Taču tagad, kad komunisms beidzies, nekādas idejas, izņemot naudu, nav vispār”.
Domāju, ka, ironizējot par bandītisma pārņemto Krieviju, Peļevins, liekot runāt bandītam, izsaka pats savu sāpi – krieviskās identitātes nav, visu pārvalda nauda. Šādā kontekstā romāns savu aktualitāti joprojām nav zaudējis. Tas tika publicēts 1999. gadā, ir pagājuši gandrīz 12 gadi, un žurnāla „Rīgas Laiks” 2011. gada septembra numura 10. lapaspusē mēs varam izlasīt šādus Kirila Kobrina secinājumus par situāciju Krievijā: „(..) jebkuru šajā valstī var aplaupīt, apcietināt vai novākt vienkārši tāpat vien. (..) mūsu priekšā ir loģisks slēdziens no aksiomas „cilvēka cieņa un cilvēka dzīvība šeit neko nenozīmē”. Tā arī ir tā pati „krievu ideja”, kuru jau tik daudzus gadus cenšas atrast Kremļa ideologi. (..) Postpadomju pseidoautoritārisma galvenā ideoloģija ir nožēlojams pragmatisms, paranoiska koncentrēšanās „pakampt gabalu šodien”.”
Viktora Peļevina „Generation-P” ir tik daudzslāņains darbs, ka tajā katrs var saskatīt visdažādākās idejas un atklāsmes. Mani personiski uzrunāja iepriekš izklāstītā sāpe par nacionālās identitātes zaudēšanu. Vai ar mums, latviešiem, nenotiek tagad tas pats? Uzvaru svin pragmatisms un dzīšanās pēc naudas. Peļevina vārdiem sakot, mēs, reklāmu apžilbinātie, kļūstam par tipiskiem orānusiem – visparastākajām rīkļdirsām…
—————————————
Par dāmu grāmatu klubiņu “Ar grāmatu azotē”
Mēs esam tik dažādas, taču mūs vieno mīlestība uz grāmatām. Reizi mēnesī mēs satiekamies un pavadām vakaru pie tējas tases, daloties iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja vēlies pievienoties klubiņam, raksti uz sp@sievietespasaule.lv!
1 komentārs
ļoti interesants apraksts, ja neizlasīšu grāmatu, vismaz filmu noskatīšos, paldies! 🙂