Vārda dienu svin: Beāte, Beatrise

Laimes sajūta pat tad, ja ir grūti

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Šobrīd skriešana ir ļoti aktuāla. Patiesībā, ejot pa ielu, ik pa laikam kāds paskrien garām. Kādam tas ir pirmais skrējiens, kādam ikvakara treniņš, cits varbūt ir cītīgi uzsācis trenēties kādam maratonam. Arī viņa – Ulrika, skrien. Un ir nopietni aizrāvusies ar to. Lasi un iedvesmojies!

Ulrika Rupā, draugiem vienkārši Ulla. Smejas, ka reklāmā strādā kopš 21. gadsimta sākuma. Pašreiz jau četrus gadus – reklāmas aģentūrā DDB kā tekstu un ideju autore. Paralēli mācās Baltijas Psihoorganiskās analīzes institūtā. Un skrien. Šogad viņas kontā jau ir vairāk nekā 500 km. Jūnijā viņa cer pieplusot vēl 600 km ar kājām Spānijā pa Santjago vai Svētā Jēkaba ceļu. 

Vai skriešana un sports kā tāds tev vienmēr ir bijis tuvs?
Ja 16 gadu vecumā es nebūtu dabūjusi pa aci* šī vārda vistiešākajā nozīmē, iespējams, es nestrādātu reklāmā un neskrietu maratonus. Iespējams, es ap šo laiku aizvadītu savus pēdējos volejbola karjeras gadus kādā Zviedrijas vai labāk jau Itālijas volejbola klubā. Toreiz man likās, ka visa mana dzīve līdz ar volejbola karjeru sabrūk kā tāds rūpīgi būvēts kāršu namiņš. Pēc pusgada atgriezos laukumā, lai salauztu potīti. Izskatījās, ka pasaules radītājam bija citi plāni attiecībā uz manu dzīvi. Nospēlējusi Eiropas Junioru čempionātā pludmales volejbolā un dalījusi 7.-12. vietu, volejbolam metu mieru.

Daudzus gadus meklēju jaunu aizraušanos, līdz atradu – mežā. Ar orientēšanos aizrāvos ne pa jokam. Taču, ja galva pilna ar darbiem un nedarbiem, orientēties ir neiespējami. Tāpēc sāku vienkārši skriet. Sākumā 5 km, pamazām liku klāt un skrēju jau 10 km. Vēlāk paplašināju skriešanu un orientēšanos ar piedzīvojumu sacensībām, tajā skaitā uzņēmumu stratēģiskajām sacensībām S2 un S3 un rogainingu. Rogainings ir orientēšanās ar mērķi noteiktā laikā savākt maksimāli daudz punktu. Nu jā, un pirms 2 gadiem noskrēju savu pirmo pusmaratonu.

* Trauma spēles laikā. Rezultātā – tīklenes plīsums abām acīm.

Cik tālu tas šobrīd jau ir attīstījies, cik nopietni un regulāri ar to nodarbojies?
Tā, ja ar prātu padomā, tas ir nopietni. Es fiziski esmu spējīga nostartēt 8 stundas piedzīvojuma sacensībās, kas kopā ar velo, skriešanu un laivām sastāda ap 70 km, un pēc 4 dienām 6 stundu rogainingā noskriet vēl 40 km. Es to varu izdarīt, bet tas noteikti nav veselīgi. Es aizņemos spēkus pati no sevis, tāpēc pēc tam sevi jāpasaudzē. Jāatdod zaudētie vitamīni, enerģijas daudzums. Jāļauj organismam atpūsties. Bet ikdienā cenšos vienkārši uzturēt sevi formā. Neuztveru to kā trenēšanos. Ņujorkas maratonam gan trenējos, bet tagad vienkārši skatos pēc izjūtām. Galvenokārt jau skrienu vai orientējos. Trīs reizes nedēļā cenšos pasportot un kopā savākt kādus 30-40 km. Šogad pirmo gadu izdarīju tā, ka saplānoju gada sākumā visas sportiskās aktivitātes, lai redzu, kam gatavoties un ar ko rēķināties. Iznāca viens maratons, 3 pusmaratoni, 4 rogainingi 6-24h un 5 posmi piedzīvojumu sacensībās.   

Kādi ir tavi personiskie sasniegumi?
Pagājušais gads bija īsts sporta veiksmes gads. Ar DDB kolēģiem uzvarējām piedzīvojumu sacensību seriālā xRace Tautas klasē nepilnu 100 komandu konkurencē. Un kopā ar Jāni Runguli izveidojām projektu http://www.ullapretjani.lv un noskrējām savu pirmo maratonu Ņujorkā. Pirmais vienmēr ir, būs un paliks pirmais maratons. Ar rūpīgu gatavošanos un spēcīgām emocijām. Otro pieveicu šogad Romā. Ne mazāk emocionāli. Gribētos vēl kādreiz rogainingā kādu vietu iegūt, pašreiz tikai mācāmies. Lietuvas rogaininga čempionātā maija sākumā palikām ceturtie mix grupā. Vēl priekšā Latvijas un pasaules čempionāts Čehijā.

Ko šī aizraušanās tev ir prasījusi – kā tā ir mainījusi tavu ikdienu, vai ir mainījies cilvēku loks ar ko esi kopā, kā to savieno ar darbu?
Tieši nesen ar draugiem spriedām, ka šāda līmeņa sportošana tomēr prasa diezgan daudz laika un enerģijas. Brīvdienās, kad visi atpūšas, dodas pie dabas un bauda pavasari vai vasaru, mēs ceļamies agri no rīta un braucam uz sacensībām, kur pavadām veselu dienu. Pēc tam paiet diena, kamēr atgūstamies, un brīvdienas pagājušas. Tā kā sportoju jau no 10 gadu vecuma, esmu pieradusi pie treniņiem un ticu – jo ciešāks grafiks, jo vairāk var izdarīt. Tiklīdz parādās brīvs laiks, neprotu to racionāli izmantot. Draugu loks arī ir mazliet pamainījies – vairāk aktīvu cilvēku apkārt, kuri, tāpat kā es, nevar nosēdēt mierā. Man kāds labs draugs reiz teica – ja darbs traucē sportam, tad jāmaina darbs. Es varu teikt tikai visu to labāko par savu aģentūru – DDB ne tikai neiebilst, bet arī materiāli atbalsta mūsu komandas dalību piedzīvojumu sacensībās, par ko esam priecīgi un gandarīti. Kāda ir mana ikdiena? Cenšos skriet no rītiem un brīvdienās. Vakaros galvenokārt braucu uz Magnētu orientēties.

Cik nozīmīga skriešana ir mūsu fiziskajai formai, kā tu to izjūti uz sevis?
Es teiktu – jebkuras fiziskas aktivitātes ir labas, nav obligāti tieši jāskrien. Labāk atrast to, ar ko cilvēks patiešām var aizrauties. Vienam tā ir skriešana, citam velo, vēl kādam skvošs vai dejas. Man tieši skriešana ir tā, kas uztur tonusā un palīdz gan garīgi, gan emocionāli sakārtoties. Man jau šķiet, ka jebkuram cilvēkam, kurš ikdienā strādā ar galvu, nevis fizisku darbu, nepieciešams pēc tam kaut kur fiziski sevi nodarbināt. Tas lieliski noņem spriedzi, un fizisks nogurums ir daudz patīkamāks nekā smadzeņu darbības pārpūle.

Drīz jau maratons, kā tam gatavojies un kādi mērķi šajā sakarā?
Šogad Nordea Rīgas maratonā skriešu pusīti un bez laika. Sava prieka pēc. Ja Ņujorkā ar Jāni sacentāmies, tad Nordea maratonā skriesim kopā un mēģināsim palīdzēt ieskriet zem 2 stundām tiem, kuriem šis varbūt būs pirmais pusmaratons.

Kādi tev vispār ir un vai ir mērķi, sakarā ar skriešanu? Ir kas tāds, kur un kad tu gribētu skriet? Kad tu teiktu: „Aaa, tas bija kaut kas! Esmu laimīga!”
Esmu sapratusi, ka ar skriešanu vien man nepietiek. Gribas ko vairāk. Jaunu pieredzi, citādas izjūtas. Esmu noskrējusi gan maratonu, gan rogainingā pieveikusi 52 km kājām. Ko tālāk? Fiziskajam esmu nolēmusi likt klāt garīgo. Ar draugu jūnijā iesim Santjago jeb svētā Jēkaba ceļu Spānijā. Kopumā tie ir 800 km, domājam pieveikt kājām ap 600 km. Būs interesanti.  

Ko tu novēlētu visām sievietēm kas skrien un tām, kas labprāt to darītu?
Mīļās sievietes, es Jums no sirds novēlu atrast to sportisko aizraušanos, ka rada laimes un viegluma sajūtu pat tad, ja ir grūti. Man tā ir skriešana. Lai Jums izdodas sasniegt izvirzītos mērķus un pirmām kārtām jau skriet savam priekam un veselībai!

Dalīties.

2 komentāru

  1. Piekrītu,ka sportiņš rada laimes sajūtu. Pilnīgi pareizs formulējums. Man patīk visa veida fiziskās aktivitātes. Bet maratoniņš, tā nu ir disciplīna, kur manuprāt ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam. Mana iecienītā distance ir 10 km. Ulrika,Tu esi malacis! :-))

  2. Vienmēr ir svarīgi mest sev izaicinājumu! Taču svarīgi arī nemest to pārāk lielu! Prieks par tevi, Ulla, ka tev izdodas balansēt uz šīs robežas! Lai veicas! Paldies par jauko interviju!

Atstāt Ziņu