Vārda dienu svin: Augusts

Svētlaimes medniece Ieva Sīmane

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ieva Sīmane uzmirdzēja pie Latvijas literatūras debesīm visu mīlētāju dienā, kad, izdodot savu pirmo erotisko stāstu krājumu ”Svētlaimes medniece”, tā atklāšanas svētkos pulcējot vairāk nekā 200 apmeklētāju. Ievas stāsti aizrauj un iedvesmo, bet pati autore apbur ar savu atškirīgo skatījumu, ieviešot renesanci mūsdienu latviešu erotiskajā literatūrā.

Izaicinājumi, riski un drosmes sajūtas trenēšana

– Kā tu raksturotu, kas ir Ieva Sīmane?
Ieva Sīmane ir latviešu sieviete viņas labākajos gados. Aktīva, daudzpusīga. Brīžam šķiet, ka viņas enerģiju varētu izmantot alternatīvās elektroenerģijas ražošanai. Divu kolosālu bērnu mamma. Labs draugs. Laba meita. Laba māsa. Laba kolēģe. Un pirms diviem gadiem viņa atklāja sevī kādu neapzinātu talantu – rakstīšanu.

– Ar ko tu ikdienā nodarbojies?
Ikdienā es esmu pilnīgi citā pasaulē, kas ir starptautiska biznesa vide. Es strādāju Latvijas IT uzņēmumā ”Tilde”, kurā viena biznesa daļa nodarbojas ar tulkošanas pakalpojumiem, un es šajā nodaļā nodarbojos ar starptautisko pārdošanu.

– Kas ir tavi hobiji?
Te varētu nosaukt diezgan daudz, bet galvenie, bez kuriem es nevaru dzīvot, noteikti ir sports, sākot ar trenažieru zāli, beidzot ar skriešanu. Peldes aukstā ezerā ir man ļoti liela kaislība, taču es pat nezinu, vai to varētu nosaukt par sportu. Tā drīzāk ir tāda kā ”refrešošanās” – kad ir bijusi grūta darba diena, tu iekrīti aukstajā ūdenī, pilnīgi izšķīst visas tavas rūpes un raizes, un tu atkal esi priecīgs un atjaunojies cilvēks.

– Tam droši vien arī nepieciešama drosme?
Starp citu, jā, tas ir vēl viens faktors, kas noteikti attīsta drosmes sajūtu un receptorus, jo tur tiešām ir ar sevi ļoti jārunājas – īpaši pirmajās reizēs, kad tu nezini, kas tas īsti ir. Tu nojaut, ka ūdens ir trakoti auksts, bet neko vairāk.

– Kā tu tam saņēmies?
Man laikam patīk izaicinājumi. Reiz paziņu lokā par to padzirdēju, tāpēc nolēmu pamēģināt. Tas man bija kolosāls atklājums. Tagad ir jau otrā sezona, kad peldos. Tā savā ziņā ir meditācija aukstā ūdenī, jo tā nav peldēšana klasiskā izpratnē.
Vasarās man patīk peldēt purva ezeros. Tas ir diezgan riskanti un tajā pašā laikā dikti vilinoši. Ezera dzelme ir tumša un nesasniedzama. Tu neko neredzi, bet jūti ūdenszāles, kas pinas gar kājām. Tā ir interesanta tēma, ko esmu iekļāvusi arī grāmatā. Peldes purva ezeros ir kaut kas ļoti maģisks. Purva ūdens ir pilnīgi savādāks – tas ir blīvs, un nav tās sajūtas, ka vari noslīkt, jo ūdens tevi tur, – tā ir fantastiska sajūta. Tas nav pliekans. Ūdens vienmēr ir siltāks nekā jūrā vai ezerā. Es neesmu ļoti laba peldētāja – līdz ar to es izeju uz risku, bet vienmēr cenšos kādu ņemt līdzi kompānijā, lai nebūtu pilnīgi viena.

– Kas ir tava dzimtā vieta, no kurienes tu nāc?
Ir tāds mazs miestiņš starp Rīgu un Siguldu – Vangaži. Tur savulaik mana vecmāmiņa, kura bija mežsarga un mana vectēva sieva, sāka strādāt dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā. Tur viņai bija iespēja tikt pie dzīvokļa. Tā mēs tur visi esam nokļuvuši – no Inčukalna mežiem Vangažos. Taču tagad es saucu sevi par rīdzinieci.

Šī grāmata bija ļoti spēcīga pašterapija

– Kāda ir tava attiecību pieredze?
Noteikti varu teikt, ka man ir laimējies dzīves laikā satikt vīriešus, kas mani ir bagātinājuši, papildinājuši, izglītojuši. Katrā ziņā es to vienmēr esmu uztvērusi kā vērtīgu pieredzi. Es nekad neesmu nevienas attiecības nožēlojusi.

– Vai tava attiecību pieredze ir pamats taviem stāstiem?
Es droši vien nevarētu neko uzrakstīt, ja nebūtu kaut daļu no tā pieredzējusi. Patiesību sakot, šī grāmata bija ļoti spēcīga pašterapija. Es nezinu, kāds velns mani dīdīja to visu rakstīt un kāpēc man šī vilkme radās – kāpēc es vispār šo vēlmi skaļi izteicu. Bet vienā brīdī es sapratu – ja to neuzrakstīšu, tad negūšu mieru. Man acīmredzot vajadzēja sevī mītošās sajūtas un dēmonus izrakstīt ārā.

– Vai tu atceries brīdi, kur tu biji, ko darīji, kad šī iedvesma atnāca?

Man vajadzēja pašai sev atzīt,
ka es spēju par to runāt,
ka es tādas domas vispār pieļauju (..)
tā, man šķiet, ir daudzu cilvēku uzdrīkstēšanās –
atzīt savu seksualitāti un savas fantāzijas.

Es biju mājās. Apmēram nedēļu es biju vazājusies pa dzīvokli un mēģinājusi sarunāt ar sevi, ka man ir jāsaņemas un jāsāk rakstīt. Galvā bija domas – kas būs pirmais teikums, ko rakstīt, vai tas neizklausīsies muļķīgi? Radās ļoti daudz jautājumu un šaubu. Bet tad es kādā podcastā biju dzirdējusi, ka viena rakstniece ieteica apsēsties pie baltas lapas – vienalga, vai papīra vai datora – un sākt rakstīt pirmo, kas nāk prātā. Es tā arī izdarīju, un tas man bija kā pirmais spēcīgais grūdiens, lai varētu sākt rakstīt. Tad aizgāja ļoti veikli. Protams, bija arī nākamais izaicinājumu posms – erotiskās ainas. Es varēju ilgi un dikti aprakstīt romantiskos notikumus, apjūsmot vīrieti un pēc tam arī sievieti, kas stāstos darbojās. Bet man bija lielas grūtības sākt rakstīt tā – pa īstam erotiski. Un tad es sastapos ar savu redaktori – Lindu –, un viņa man teica: ”Ieva, tas viss izklausās ļoti skaisti, bet tev par seksu ir jāraksta drosmīgāk.” Pēc tam, pateicoties Lindas sniegtajai iedvesmai, es uzdrošinājos būt tieša, neko neslēpt, jo man tajā brīdī arī nebija skaidras apņēmības šo grāmatu izdot, tāpēc sanāk, ka es to rakstīju sev. Man vajadzēja pašai sev atzīt, ka es spēju par to runāt, ka es tādas domas vispār pieļauju, un tā, man šķiet, ir daudzu cilvēku uzdrīkstēšanās – atzīt savu seksualitāti un savas fantāzijas. Iespējams, šī grāmata savā ziņā ir mana misija.

– Kas bija pirmais pamudinājums sākt rakstīt?
Mans pirmais pamudinājums bija mans vīrs Normunds. Viņš vispār ļoti labi spēj saskatīt cilvēkos jaunu potenciālu, un viņš to bija manī redzējis. Savukārt man likās, ka rakstīt prot jebkurš – ir taču pilns internets ar visādām muļķībām par erotisku tēmu un tamlīdzīgi, bet es nekad to neattīstīju. Līdz 2016. gada augustā nolēmu doties uz ”Uguns skolas” rīkotu nometni. Tā bija vieta, kur gūt praktiskus risinājumus laimīgākai dzīvei. Sievietes izaugsmes skola. Man tā bija īsta renesanse, atdzimšana. Šajā nometnē es no jauna atklāju arī savu aicinājumu rakstīt, un tur bija pāris meitenes, kas izaicināja līdz konkrētam datumam uzrakstīt vienu stāstu – pamēģināt, kā tas būs. Man bija vesela atbalsta komanda, kas uz mani cerēja, uzticējās un iedvesmoja, – tas bija otrais stimuls, kas lika rakstīt.

– Kurš bija tavs pirmais stāsts?
Pirmais stāsts bija ”Purva ezers”. Es to rakstīju ar milzīgu kāri. Tas tieši saskanēja ar brīdi, kad biju uzsākusi purva peldes, līdz ar to manas sajūtas bija jau pašas par sevi ļoti spēcīgas, un tad tas viss saslēdzās kopā. Man likās – kad es purvā nopeldējos, sapratu – vairs nedrīkst atlikt, tagad ir jāraksta, jo ir tik daudz maģiskas iedvesmas. Peldoties purvā, sajūtas nav tikai erotiskas, lai gan arī tā var būt, taču tās radoši uzlādē.

– Vai tev bija arī kādi sarežģījumi grāmatas tapšanas laikā?
Cik atceros, man diezgan veikli rakstījās uz priekšu. Grāmatu es uzrakstīju deviņos mēnešos. Es mēdzu teikt, ka tā ir kā mans trešais bērns vai pirmdzimtā grāmata – rakstīšanas laiks ir bijis identisks tādai kārtīgai grūtniecībai, ar saviem prieka mirkļiem un grūtībām, un kopumā es šo procesu patiešām izbaudīju. Tādu lielu sarežģījumu nebija – ja man bija kāds jautājums, es to vaicāju redaktorei Lindai. Es neatminos, ka man būtu bijuši kādi lieli izaicinājumi. Ak, jā izņemot vienu – dzimumorgānu nosaukumi. Latviešu valoda šajā ziņā ir diezgan nabadzīga. Es biju grāmatas beigās ierakstījusi, ka es iepriekš veicu dažādus sociālos eksperimentus par šo tēmu – forumos uzdevu cilvēkiem jautājumu, kādus vārdus viņi izmanto. Protams, ka es kā rakstniece varēju izdomāt jaunvārdus, bet kurš tad tos saprastu – ir vajadzīgs kaut kas, ko lasītājs varētu ļoti viegli uztvert, kas neskan kaut kā riebīgi, smieklīgi vai vulgāri, tāpēc pamatā paliku pie apzīmējumiem ”vagīna” un ”dzimumloceklis”. Lai gan tas izklausās diezgan sausi. Tas neizklausās dikti romantiski vai sirsnīgi. Bet citus apzīmējumus es vienkārši neatradu. Ir gan stāstos arī tēlaini izteikumi, taču ar tiem arī nedrīkst pārcensties.

– Cik reizes tu pati esi pārlasījusi savus stāstus?
Ļoti daudz. Katru stāstu es pārlasīju vairākas reizes, lai, pirmām kārtām, pati sev uztaisītu tādu nelielu pārbaudi, kā man patīk, kā tas izklausās, vai man ir patīkami stāstu lasīt gan pie sevis, gan skaļi. Šodien es droši vien daudz ko rakstītu savādāk. Kad grāmata bija pilnīgi gatava un kad redaktore to bija izrediģējusi, es to pārlasīju vēlreiz kādas piecas reizes. Manuprāt, katru reizi man atradās, ko labot, līdz mēs ar redaktori vienojāmies, ka reiz tas ir jāizbeidz, jo citādi materiāls vairs neatbildīs tam, ko biju gribējusi ar šo grāmatu pateikt. Tāpēc varbūt nemaz nevajag tik ļoti uzrakstīto domu mainīt. Kad es saņēmu reālu grāmatu cietajos vākos, bija arī patīkami pašai to vēlreiz pārlasīt. Tad es beidzot aptvēru, ka diezgan precīzi esmu pateikusi – tā ir tāda forša pasaku grāmata pieaugušajiem.

Literatūra sievietēm? Nē! Stāsti ir pat ļoti ieteicami vīriešiem

– Kam grāmata savā būtībā ir domāta?
Šis ir ļoti labs jautājums, jo, manuprāt, stereotipiski var uzskatīt, ka romantiskie stāsti ir domāti sieviešu auditorijai un vīrieši visbiežāk neizvēlas tos lasīt, bet es teiktu, ka šī grāmata ir ļoti ieteicama vīriešiem, jo, manuprāt, šeit ļoti daudz var uzzināt par sievietes gaidām, izjūtām un būtisko pāru attiecībās.

– Cik liela patiesības deva ir šajos stāstos?
Ja es teiktu, ka viss, kas tur ir ierakstīts, ir patiesība, es melotu. Un es melotu arī tad, ja teiktu, ka tas viss ir izdomāts. Protams, ka tur ir daļa patiesības un pilnīgas patiesības. Varbūt pat kāds stāsts no dzīves izstāstīts no pirmās lappuses līdz pēdējai, bet tur ir ļoti daudz arī iztēlē radušos notikumu un lietu. Protams, tās visas ir gājušas caur manu pieredzi, un to nevar izslēgt.

Erotiskā literatūra
vīrieša vajadzības

nereti izceļ kā primārās,
taču manos stāstos
tiek izceltas tieši
sievietes vajadzības.

– Kāpēc grāmatā gandrīz visiem vīriešiem nav vārda – ir tikai viņš?
Šī ideja pie manis atnāca kādā vakarā, domājot par personāžiem. Varoņi tika nosaukti vārdā ”viņš”, jo es vēlējos, lai lasītāji, lasot šos stāstus, neasociē vīrieti ar kādu sev pazīstamu cilvēku – lai viņi drīzāk ļaujas tādam brīvam fantāzijas lidojumam. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka – ir grūti uztvert, kurš ”viņš” kurā brīdī darbojas. To es arī tā apzināti atstāju, man likās, ka tas nav bezpersoniski, tas ir ļoti īpaši. Iepriekš vārdu ”viņš” gribēju rakstīt ar lielo burtu, redaktore mani ar saviem argumentiem pārliecināja, ka tā nevajag darīt, taču man ”viņš” ir kā vīrieša vārds. Tas ir spēcīgs vārds, un tam neprasījās pievienot neko vairāk. Ja tur būtu Kaspars, Juris, Jānis, tad, man liekas, zustu noslēpumainība.

– Vai tu esi lasījusi citus erotiskos romānus?
Tā kā es īsti nebiju apzinājusies sevī šo erotisko šķautni, tad es īpaši ar erotisko literatūru nebiju aizrāvusies. Tagad esmu sapratusi, ka mani šāda literatūra, teātra izrādes vai filmas šajā žanrā ir vienmēr interesējušas.
No erotiskajiem romāniem, ko esmu lasījusi, tā ir ”Emanuela”. Es biju ļoti jauna meitene, kad to izlasīju, nejauši atradu vecāku grāmatu plauktā. Man nebija ne jausmas, kas tā ir, es vienkārši sāku lasīt un aizrāvos. Iespējams, tas ir bijis pirmais stimuls, kas mani ir iedvesmojis par to nedaudz vairāk interesēties.

– Ar ko tavi stāsti atšķiras no citas erotiskās literatūras?
Manuprāt, es ļoti tieši un atklāti runāju par sievietes sajūtām un gaidām. Tas ir galvenais. Šī literatūra nereti mēdz būt vairāk vērsta uz vīrieti. Tādā ziņā, ka vīrietis, viņa seksualitāte un viņa vajadzības tiek izceltas kā primārās. Taču manos stāstos tiek izceltas tieši sievietes vajadzības. Un tā ir lielākā atšķirība, ka sieviete arī sapņo, ka sieviete var uzdrīkstēties, ka sievietei nav jākaunas no savas seksualitātes. Sievietei nav jāizdabā vīrietim vai jābūt viņa pavadā. Primāri sievietei ir jādomā pašai par sevi un savām vēlmēm, lai laimīgi būtu arī apkārtējie. Tad arī pasaule izskatīsies gaišākās krāsās.

Galvenais, lai šo grāmatu uztver viegli!

– Vai pēc grāmatas izdošanas ir mainījies tavs draugu loks?
Godīgi sakot, vispār nē. Tās bija manas lielākās bailes. Jo erotiskā literatūra ir delikāta tēma. Man bija nedaudz bail, kā kolēģi uz mani darbā skatīsies, vislielākās bailes man bija par to, ko par mani domās vecāki. Bet tuvāko draugu loks jau zināja, ko es rakstu, un viņiem tā šķita milzīga uzdrošināšanās un sasniegums. Grāmatas izdošana manu dzīvi ietekmējusi tikai pozitīvi.

– Kā tu juties pēc grāmatas atklāšanas svētkiem?
Tā bija tāda ļoti laba padarīta darba sajūta. Bet es neteiktu, ka man bija milzīgs gandarījums. Tas drīzāk bija apjukums, jo likās, ka viss ir beidzies. Man jāatzīst, ka trīs nedēļas biju vieglā depresijas stāvoklī, tiešām neko negribējās – ne socializēties ar cilvēkiem, ne iet uz darbu, ne nodarboties ar saviem hobijiem. Acīmredzot biju iztērējusi visu enerģiju. Vajadzēja atjaunoties. Man patika gulēt, ēst un neko nedarīt, līdz es atjaunoju spēkus un varēju atgriezties ierastajā dzīvē. Tagad esmu atpakaļ apritē, un man ir gandarījums. Es patiešām esmu noticējusi, ka tā ir grāmata, ko ir sarakstījusi Ieva Sīmane – tā esmu es, nevis kāds cits. Vienubrīd man likās, ka es grāmatu neasociēju ar sevi, man šķita, ka to ir uzrakstījusi kāda cita sieviete. Es to pat lasīju kā cita cilvēka izdotu grāmatu un tā arī vērtēju. Tas bija tāds fenomens. Taču tagad esmu apradusi ar to, ka tas ir mans, un es tiešām ceru, ka tā arī paliks. Es negribētu teikt, ka ir atgriezusies milzīga vēlme rakstīt, bet es esmu sev devusi laiku gaidīt, līdz šāda vilkme parādīsies, un nešaustīt sevi, ja nerakstu. Šobrīd man ir radošā pauze.

– Vai tu esi pamanījusi sevī kādu iepriekš neatklātu rakstura šķautni?
Grāmata mani ir mainījusi. Es noteikti esmu vairāk mierā ar sevi, mierīgāka pret apkārt notiekošo – gluži kā grāmatas galvenā varone Eva. Man laikam vajadzēja visus šos procesus izdzīvot, grāmatu rakstot. Es domāju, ka manī bija kāda neapmierinātā kaislība, kas lika dzīvot nebeidzamā frustrācijā. Tad, kad sapratu, ka rakstīšana man palīdz no tā pamazām tikt brīvai, vēlme rakstīt kļuva nepārvarama. Acīmredzot manī bija sakrājies kas lieks, no kā vajadzēja atbrīvoties.

– Kā ir būt erotisko romānu epicentrā? Zināms, ka Karīna Račko ir izdevusi jau divas grāmatas. Vai tu nejūti veselīgu konkurenci?
Tas ir labs jautājums. Kad rakstīju grāmatu, tikos ar Kārli Ozolu – cilvēku, kas iedvesmo jaunos rakstniekus. Viņš arī pats ir vairāku grāmatu autors. Kārlis man teica, lai es noteikti rakstu – Latvijā nav neviena cita, kas šajā jomā darbotos. Tajā brīdī es biju vienīgā – vai varbūt vienīgā, kas ar viņu bija runājusi. Jebkurā gadījumā man bija sajūta, ka es būšu pirmā, kas šajā erotiskās literatūras pasaulē uzrīkos renesanses svētkus. Un ar tādu domu daļēji arī rakstīju grāmatu, manī ir šis izaicinājuma gars.
Man bija pārsteigums, kad oktobrī internetā uzzināju, ka ir tāda Karīna Račko. Un no sirds apsveicu Karīnu, arī ar to, ka viņa paspēja pirmā. Būt pirmajam ir gan liels gods, gan liels izaicinājums “ņemt uz sevi” cilvēku atzinību un tāpat arī kritiku. Taču domāju, ka mēs nevaram konkurēt, jo mēs rakstam par dažādām lietām. Viņa raksta romānus, es rakstu stāstus. Viņa, manuprāt, raksta jaunākai, es rakstu nobriedušākai auditorijai. Es domāju, ka mēs nevaram sevi saukt par konkurentēm. Es ļoti priecājos par viņas panākumiem, tas tiešām ir kaut kas sajūsmas vērts. Ir jāiegulda daudz darba, lai tik veiksmīgi virzītu grāmatu, un tam ir vajadzīgs daudz laika.

Gribētu novēlēt, lai ikviens
šo grāmatu uztver viegli. 

Atcerieties –
tās ir romantiskas pasakas
pieaugušajiem.

– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Esmu sākusi rakstīt, ir viena ļoti konkrēta ideja, kura dažādu skiču veidā ir uzlikta uz papīra. Bet šis stāsts pagaidām neattīstās, jo es acīmredzot gribu uzrakstīt ko tādu, kas vēl nekur literatūrā nav parādījies. Es nezinu, vai tas ir iespējams, visticamāk, ka ne. Es esmu sev noformulējusi žanru – tas būtu erotisks piedzīvojumu romāns. Tas ir visgrūtākais, ar ko es šobrīd netieku galā, jo man ir atsevišķas sadaļas, kas ir uzrakstītas un liekas ļoti labas, bet tajā pašā laikā es saprotu, ka neesmu garo gabalu skrējēja. Man patīk sākums un beigas pārredzamā nākotnē, tāpēc arī pirmajā reizē izvēlētais formāts bija stāsti. Man šobrīd pietrūkst iedvesmas vai idejas, kā to attīstīt, jo pēc pirmās grāmatas ir daudz augstākas prasības pašam pret sevi – kā tu to uzrakstīsi. Brīžam tev patīk, citubrīd atkal nepatīk, ļoti daudz ko esmu izmetusi ārā, tāpēc neiet tik ātri. Bet kopumā es gribētu turpināt, jo rakstīt man ir ļoti svarīgi. Tagad, kad nerakstu neko literāru, es turpinu rakstīt savus pierakstus, ir tādas ”Morning pages”. Katru rītu uzrakstu 3 A4 lapas – tā ir kā tāda miskaste, kur tu izraksti laukā savas rīta pirmās domas, kas varētu būt pilnīgi savā starpā nesaistītas, un tam nav nekādas saistības ar literatūru. Bet man ir svarīga šī terapija, jo tā atbrīvo prātu ikdienas gaitām.

– Kāds būtu tavs novēlējums grāmatas lasītājiem?
Es pieņemu, ka šīs grāmatas lasītāju auditorija ir ļoti dažāda. Ir tādi cilvēki, kuri varbūt lasa un smīkņā par to, ko esmu uzrakstījusi, jo te nekā jauna nav. Iespējams, ir tādi, kas pirmo reizi tur kaut ko tādu rokās un viņiem pat ir nedaudz bail to lasīt. Ir arī tādi ziņkārīgi lasītāji, kas ir tikpat spēcīgas iztēles apveltīti vai seksuālu piedzīvojumu bagāti.
Es gribētu novēlēt, lai ikviens šo grāmatu uztver viegli. Lai nemēģina kaut ko ļoti analizēt, glorificēt vai gluži pretēji – kritizēt. Ja viņiem neder, tad lai liek grāmatu malā un aizmirst. Savukārt, ja simpatizē uzrakstītais, būšu ļoti priecīga. Šī grāmata man pašai bija terapija un iedvesma, tāpēc ceru, ka arī citiem būs tāpat. Atcerieties – tās ir romantiskas pasakas pieaugušajiem ar nelielu realitātes piedevu. Pasakas bērnībā lasa priekšā mamma vai tētis. Kāpēc lai tagad, pieauguši būdami kā pāris, jūs tās nelasītu viens otram priekšā?

Dalīties.

Atstāt Ziņu