Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

IEVA STANKA: Jāsāk ar to, lai sejas āda pamatos būtu kopta!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

au nākamnedēļ portālā sāksim publicēt vairāku video sēriju, kurā viegli uztveramā veidā un neko nesarežģot stāstīsim par sejas ādas tipiem, to kopšanas pamatiem un neuzbāzīga dienas grima veidošanas principiem. Rādīsim un stāstīsim to, ko ikviena sieviete skaistuma vārdā pati var veikt mājas apstākļos.

Kāda varbūt teiks – tas taču tik pašsaprotami, tomēr kosmētikas zīmola AVON un topošās kosmētiķes Ievas Stankas pieredze rāda, ka bieži šīs pašsaprotamās lietas tādas nemaz nav, īpaši, ja palūkojamies uz sieviešu rīcību praksē. Tad izrādās, ka tomēr ne visu zinām un darām tā, kā vajadzētu.

Šajā intervijā iepazīstinām ar Ievu, ar kuru kopā turpmākās piecas nedēļas mācīsimies un mēģināsim kopt seju pareizi!

Pašsaprotami un elementāri – vai tiešām?

– Kā nonāci līdz tam, ka jāveido šādi video?
Tieši šajā projektā iesaistījos pateicoties pasniedzējai Ilzei Blumfeldei no Starptautiskās CIDESCO Rīgas kosmētikas skolas, kurā mācos. Tomēr arī man pašai jau kādu laiku atpakaļ bija radusies ideja par to, ka vajadzētu sākt filmēt un publicēt video Youtube. Iepriekš gan es vairāk domāju par dekoratīvās kosmētikas uzklāšanas video veidošanu, taču šobrīd jau es saprotu, ka arī par it kā tik elementārām lietām kā sejas kopšana tomēr zināšanu un prasmju sievietēm arvien trūkst. Varu to teikt kaut vai pēc sevis, jo arī es līdz šim daudzas lietas darīju pēc sajūtām un intuīcijas, bez kādas dziļākas izpratnes par to, kāpēc un kas ir jādara tieši tā un ne savādāk.

–  Kāpēc, tavuprāt, šādi video ir vajadzīgi?
Laikam jau tāpēc, ka šīs lietas tiek pasniegtas kā pašsaprotamas un elementāras, taču tām, kuras nezina, ir neērti atzīt, ka nezina. Ir bail jautāt, jo šķiet, ka tāpēc tiks noturētas par dumjām. Un bieži jau arī nav, kam pajautāt, ja neiet pie profesionāļa uz sejas kopšanas procedūrām. Draudzenei? Mammai? Bet tur ir risks, ka arī viņas nezina.

–  Vai pati arī seko līdzi Youtube make-up video veidotājām? Ko domā par viņu veikumu?
Jā, protams, esmu skatījusies dažādos video. Tas, ko redzu – arī šajos video ne vienmēr viss tiek darīts pareizi. Tur vairāk meitenes iziet uz skaistu rezultātu, nedomājot par to, kā tas tiek panākts un kā tas ietekmēs ādu. Tas, kas reizēm man šajos video šķiet pārspīlēti, ir viss tas kosmētikas un otiņu arsenāls, par kura nepieciešamību meitenes cenšas pārliecināt sekotājas. Nenoliegšu, ka bieži šie grimmi ir arī ļoti nedabīgi un vairāk piemēroti vakaram, nevis ikdienai. Ikdienai, manuprāt, vairāk vajag to dabisko, neitrālo make-up. Un vispār, jāsāk ar to, lai āda pamatos būtu kopta un veselīga. Pati ikdienā īpaši nelietoju dekoratīvo kosmētiku, esmu dabiskā izskata piekritēja.

– Kas veido tavu ikdienas make-up minimumu?
Katru dienu es sāku ar ādas attīrīšanu ar losjonu. Tad noskaloju to ar ūdeni un uzlieku plānā kārtiņā barojošu krēmu. Kosmētiku ikdienā lietoju minimāli. Tikai BB krēmu, nedaudz vaigu sārtumu, skropstu tušu, lūpu spīdumu un akcentēju uzacis ar ēnām. Vakarā, protams, seju notīru.

Bērnības sapnis, kas sāk piepildīties

– Kā nonāci līdz tam, ka vēlies mācīties par kosmētiķi?
Tas vispār ir ļoti garš stāsts, kurā izejot dažādus apkārtceļus, es tomēr esmu nonākusi pie bērnības sapņa īstenošanas.

Viss sākās jau diezgan agrā bērnībā. Kā jau mazai meitenei man patika pucēties. Mamma pēc profesijas ir šuvēja, un viņa pēc Burdas piegrieznēm man šuva oriģinālus tērpus, kādus tolaik vēl veikalos vai tirgos nevarēja nopirkt. Tā nu sanāca, ka man vienmēr patika būt ar savu stilu un šķita, ka tam lieliski piederas arī grims. Šķiet, es gāju kādā 4.klasē, kad teicu mammai, ka tad, kad izaugšu liela, gribu kļūt par kosmetoloģi. Tā kā jau no mazotnes es esmu bijusi skatuves cilvēks – dziedāju, piedalījos daiļlasīšanas konkursos, spēlēju teātri – mamma man toreiz teica tā: “Kāpēc tu gribi mācīties par kosmetologu, citiem kopt un krāsot sejas, ja tu vari kļūt par aktrisi un citi to darīs tev.” Toreiz domāju, ka – jā, varbūt mammai tiešām taisnība. Tā nu pēc 12.klases nolēmu stāties aktieros. Tā kā aktieru kursu tajā gadā neuzņēma, izlaidu vienu gadu un aizbraucu uz Angliju pastrādāt. Atgriezos uz nākamā gada iestājpārbaudījumiem. Konkurss bija liels, sākotnējās atlases izturēju veiksmīgi, taču izšķirošo pēdējo pārbaudījumu liktenīgi nokavēju. Tas diemžēl neļāva man turpināt dalību konkursā. Protams, ļoti pārdzīvoju. Domāju, ko darīt? Nevaru taču atkal izlaist gadu…


Ieva Kiprā.

Aizgāju uz Kultūras koledžu mācīties par sarīkojumu vadītāju, jo domāju, ka tas jau būs kaut kas līdzīgs. Izrādījās, ka tas nav nekas tik tuvs aktiera profesijai, kā iepriekš domāju. Tomēr mācības nenožēloju. Bez tam mācību ietvaros mums notika arī teātra grima nodarbības. Man tās tik ļoti patika, ka pēc tām sāka atkal pa galvu maisīties domas, ka varbūt tomēr vajag to padziļināti mācīties. Taču sanāca tā, ka pēc skolas beigšanas aizbraucu uz Kipru. Strādāju sešu zvaigžņu viesnīcā kā animators (pasākumu organizētājs). Tā kā man darbs lielākoties bija zem klajas debess, 40 grādu karstumā, tad viesnīcas SPA, kurā reiz pa reizei iegriezos, man šķita kā tāda jauka oāze. Laika gaitā sadraudzējos ar SPA meitenēm un jautāju viņām: kas man ir jāizdara, lai arī es šādā vietā strādātu. Viņas teica, ka kaut ko šajā jomā vajagot izmācīties.

Pēc nepilna gada uz Ziemassvētkiem atgriezos Latvijā, domāju – iešu uz kursiem, taču nāca jauns piedāvājums vēl uz pus gadu aizbraukt pastrādāt uz Izraēlu. Es, protams, aizbraucu. Strādāju glaunas biznesa klases viesnīcas administrācijā nakts maiņās. Esot tur es arī bieži gāju uz saloniem. Interesējos, vēroju. Dzīvoju kopā ar krievu meitenēm, skatījos, kādas procedūras viņas veic, izprašņāju viņas, runāju ar salonos strādājošajām sievietēm. Viņas arī teica, ka man jāiet izmācīties kaut kas, ja gribu šajā jomā strādāt.

– Tad jau tu esi tāds salonu un SPA centru eksperts…
Tas būtu pārāk skaļi teikts. Taču es varu salīdzināt to, kāds ir salonu līmenis valstīs, kurās esmu bijusi ar to, kā ir Latvijā. Un jāsaka, ka Latvijā tomēr tas līmenis ir zemāks. Es nerunāju par spices saloniem, bet par tādu vidusmēra salonu. Ja šeit salona administratore, ienākot klientam, var atļauties sēdēt telefonā vai datorā un čatot vai sērfot internetā, ārzemēs nekas tāds nav iedomājams. Tur klients ir dievs. Tur nevienā salonā nav jūtama Latvijai tik raksturīgā klienta nopētīšana ar domu – diez’ šis te varēs maz’ kaut ko atļauties. Tur ir sajūta, ka tu darbiniekam rūpi.


– Tātad tu agriezies Latvijā, lai beidzot sāktu mācīties par kosmētiķi?
Jā, atgriezos Latvijā. Lai gan bija vēl vēlme aizbraukt uz gadu uz Austrāliju, tomēr apstākļi sakrita tā, ka to nevarēju izdarīt, un nāca arī sajūta, ka varbūt jāpiezemējas. Sākumā domāju par kādiem īsajiem kursiem, jo pēc savas būtības esmu vairāk praktiķis, nevis teorētiķis, tomēr mani pārliecināja par labu nopietnākai starptautiski atzītai izglītībai. Tā arī nonācu CIDESCO skolā.  

– Un kā? Vai sajūta, ka tas ir tas, kas tevi interesē, nav mainījusies?
Nē, nav mainījusies. Mani tas patiešām interesē.

– Un ko tālāk? Kad kļūsi par sertificētu kosmētiķi, veidosi savu salonu, vai arī plāno doties strādāt uz glaunajiem ārzemju saloniem?
Es mīlu Latviju, tomēr laikam vairāk skatos ārzemju virzienā. Mani vairāk uzrunā ārzemēs valdošais dzīvesveids. Es tur jūtos labāk. Kas interesanti, es visur, kur aizbraucu, iegūstu lieliskus draugus, ar kuriem ir kontakts vēl šodien, taču jau vairāk kā gadu dzīvoju Rīgā, taču ar tiem jauniegūtajiem draugiem ir tā, kā ir… Jāatzīst, arī materiālajā ziņā es ārzemēs jutos nodrošinātāka, nekā šeit.

Ko es konkrēti darīšu, vēl nezinu. Protams, man ir sapnis arī par savu salonu. Starp citu, nevis sieviešu, bet vīriešu salonu. Mani novērojumi rāda, ka vīrieši vispār ir labāki klienti. Ja viņi nāk uz salonu, viņi skaidri zina, ko viņi vēlas. Viņi nekaulējas. Sievietes tādā ziņā ir cimperlīgākas, domā, kā kaut ko ietaupīt, izlaist, kā par to naudu, kas paredzēta frizierim, nogriezt gan matus, gan jaunu kleitu nopirkt. 

Dalīties.

Atstāt Ziņu