Lauras dienas pagāja rūpējoties par meitiņu. Kā jau māsa bija solījusi, starp balti baltajām un vieglajām, bija arī kāda sadrūmusi diena, kad saule nekādi nevarēja izlauzties no mākoņiem. Taču Laura nepadevās.
Pēc četrām slimnīcā pavadītām dienām, Laura ar meitiņu devās uz mājam.
Starp šiem betona blokiem, ciešajiem ielu un ļaužu visdažādāko domu, nodomu, iedomu un arī bezdomu krustojumiem, pa vidu rosībai, nebeidzamiem remontdarbiem, automašīnu trokšņiem, pārpildītiem lielveikaliem. Tur, kaut kur visā tajā, savu mazo miera nostūri meklējam mēs.
Atvērusi acis, Laura izbiedēta lūkojās apkārt. Tā bija cita telpa, ne vairs operāciju zāle, jo tās baltās sienas un spožo lampu izstarotā gaisma bija pēdējais, ko Laura atcerējās. Kamēr viņu operēja, atrodoties narkozē, kāds brīdis no dzīves kopskata bija izkritis.
Tu neesi puse. Tu esi viengabalaina, viens veselums, pilnīga un nesalaužama, tādēļ neļauj kādam citam sev iegalvot, kas vai kurš Tev nepieciešams, jo to vislabāk zini Tu pati. Tu esi gana. Ar Tevi pietiek. Vienmēr atceries – Tu neesi puse!
Protams, viņai bija žēl, ka šīs nebūs tradicionālas dzemdības, taču bērna dēļ viņa bija gatava uz vietas aizmirst visu, ko bija apguvusi, lai dzemdētu pati, viegli un skaisti. Ja liktenis bija izvēlējies citu ceļu – kas viņa tāda, lai tam pretotos?
Piedāvājam Andas Zabrauskas īsstāstu “Izdzīvošana”, kas būs lasāms arī autores debijas izdevumā “Viena no mums”, kas dienasgaismu ieraudzīs 21. februārī.
Lauras vēlme kaut reizi vēl satikt Georgu un pastāstīt viņam par gaidāmo bērnu piepildīsies. Taču atvieglojuma vietā saņems tikai apjukumu…
21. februārī dienas gaismu ieraudzīs Andas Zabrauskas īsstāstu un dzejas krājums “Viena no mums”, kas, autores vārdiem runājot, ir “veltījums visām manām māsām, spēcīgajām, fantastiskajām un viscaur daiļajām būtnēm – sievietēm”.
Darba nedēļas vidū Laura nolēma savus personīgās dzīves vissvarīgākos jaunumus paziņot kolēģiem. Nu bija palicis tikai viens cilvēks, kuram Laura būtu vēlējusies personīgi pavēstīt par gaidāmo mazuli.