Vārda dienu svin: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

# Izdzīvošana

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tas ir tieši tāpat, kā Tev kāds maigi piebakstītu, norautu roku un tad ar līdzjūtīgu smaidu sejā paziņotu, ka būs jau labi: «Tu izdzīvosi!» 

Jā, protams, arī bez rokas var izdzīvot, man nekādu šaubu nav, bet ne par to ir šis stāsts.Šis stāsts ir par to, KĀ pēc tam izdzīvot. 

Tad pēkšņi ne no kurienes apkārt sarodas tik daudz gudro, viedo, tādu, kuri sāk savus ierastos un atstrādātos: «Nu un cik ilgi Tu tā pārdzīvosi? Izbeidz, Tu taču vēl esi jauna!» Mans iecienītākais: «Laiks dziedē visu. Būs vēl citi.» 

Drīkst zināt, kas notiks tad, kad vairs nebūšu jauna? Vai man izmaksās kādu kompensāciju, ja beigās tomēr nebūs labi? Ko vispār nozīmē «labi»? 

Kurš nosaka to, ka ir pienācis laiks beigt pārdzīvot, kurš paziņo par to, ka laiks beigt just to, ko vēl aizvien tik negribīgi jūti? Ja par mani ir piemirsuši, es patiešām neatteiktos no iepriekš minētās atlīdzības. Visnotaļ traģikomiski – es teiktu. 

Tikai smaids sejā tā arī īsti nesavelkas, un asaru manī atlicis apmēram tikpat daudz, cik ūdens rezervju Sahāras tuksnesī. 

Tas tiek pasniegts apmēram tā, it kā tie «citi» būtu ar mūsu izvēli nesaistīti, kaut kāds ārējs spēks, kuram nav absolūti nekādas saistības ar Tevis vai manis pašas brīvo gribu. 

Sasodīts, negribu es citu! 

Kur nu vēl šobrīd domāt par to, ka varētu būt vai vesels lērums ar tādiem, kuri turpinātu bradāt pa manām pēdējām veselā saprāta atliekām. 

Teikšu atklāti, jau tagad tur vairs nav atlicis visai daudz, pa ko bradāt, tādēļ nākotnes prognoze visnotaļ bēdīga (ja nu vienīgi kāds dīvainis neizlems draudzēties ar manu neprātu, tad es pārspīlēju un nav nemaz tik skarbi). 

Tāpēc, lūdzu, nesaki, ka būs labi. Ja ļoti gribas kādam pateikt kaut ko no šī repertuāra, – labāk nesaki neko, abi pasēdiet skaistā un neviltotā klusumā. Nepārproti, pretēji šī teksta agresīvajam iesākumam, es neesmu kapitulējusi, sagrauta, es tīri labi funkcionēju, un mana dzīve nav apstājusies. 

Es esmu viena no jums, arī darbojos un grozos savas mazās pasaulītes ietvaros. 

Es tikai vēlos parādīt to, ka nekas nav balts vai melns, un, ja kaut kur redzi mani smaidošu un ārēji laimīgu, tas uzreiz nenozīmē, ka gluži tāda ir patiesība. Tas, ka dažreiz mēdzu rakstīt par savām ne tām pozitīvākajām sajūtām, uzreiz nenozīmē to, ka esmu sagrauta un romantisku filmu pavadījumā, savu asaru peļķē sēžot, histēriski graužu jau trešo šokolādes tāfelīti. 

Jā, man brīžiem vēl arvien viņa pietrūkst, un es nebaidos to atzīt, ka mēdzu domāt un satraukties. 

Vienalga, cik ilgi, vienalga, cik nopietni, man absolūti vienalga tas, ko par pareizu uzskata apkārtējie, sabiedrība kopumā, viņš visai ātri kļuva par daļu no manis. Un tagad es mācos dzīvot bez daļas sevis, kas it nemaz nav viegli. 

Tas ir izaicinājums, tāls ceļš ar pagaidām neskaidru galamērķi, bet es cenšos, un man palīdz apziņa, ka es tāda neesmu viena. Tieši tādēļ arvien biežāk es runāšu par maz apspriesto, par visu to, kas svarīgs, taču skaļi neizpausts. 

Ja nu Tavi vārdi kādam spēj darīt labu, taču neviens tos tā arī nesadzird? 

Es esmu viena no jums.

 

***


Šis ir stāsts no izdevuma
 “Viena no Mums”, kas ir Andas Zabrauskas debija rakstniecības pasaulē. Tā ir mūsdienīgi sievišķīga grāmata, veltījums ikvienai divdesmit pirmā gadsimta sievietei, sapņotājai un māsai. Kopumā 68 īsstāsti un dzejoļi uzjundīs jautājumus par dažādiem mums, sievietēm, aktuāliem tematiem, nepieciešamajā brīdī sniegs motivācijas lādiņu, mudinās rast atbildes un palīdzēs labāk izprast pašām sevi, kā arī visdažādākajās dzīves situācijās kalpos, kā vienkāršs, taču tik nozīmīgs atgādinājums: -Tu neesi viena.


Dalīties.

1 komentārs

  1. Cik patiesi aprakstīts. Arī es esmu viena no daudzajām kas smaida, bet sirdī ir sāpe. Un neviens "būs jau labi" nepalīdz, bet tieši tracina.

Atstāt Ziņu