Vārda dienu svin: Normunds, Stefans

# Bēgšana

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Māksla izdzīvot. 

Starp šiem betona blokiem, ciešajiem ielu un ļaužu visdažādāko domu, nodomu, iedomu un arī bezdomu krustojumiem, pa vidu rosībai, nebeidzamiem remontdarbiem, automašīnu trokšņiem, pārpildītiem lielveikaliem. Tur, kaut kur visā tajā, savu mazo miera nostūri meklējam mēs. Es un Tu. Tu un es. Dzimušas un augušas vai laika gaitā par tādām izveidojušās – pilsētnieces. 

Mēs ar Tevi esam diezgan līdzīgas. 

Viena vide cilvēkus līdzīgus dara, līdz ar to – arī mūsu domas un jūtas, problēmu maisam tādēļ saturs līdzīgs gana. Tiesa, es nebūšu pārāk oriģināla un piekritīšu uzskatam – ja visas šīs mūsu problēmas kāds izbērtu uz galda, mēs tāpat ātri vien savāktu tieši savējās. 

Pārsteidzoši, cik tās savā būtībā mēdz līdzīgas būt, bet cik tām nokrāsu, variāciju, ak vai! 

Es tagad minēšu, bet saki, vai šajā maisā atrodams nemiers, bailes, šaubas? Gan par sevi, gan lietām un notikumiem, nākotni? Urdoša vēlme pārņemt varu pār nekontrolējamo, iegūt harmoniju sevī un lietās sev apkārt? 

Ja uz šo jautājumu atbilde ir «jā», tad ceru, ka jau esi atradusi savu paņēmienu miera un saprāta saglabāšanai vietā, ko sauc par pilsētu. Ja vēl neesi, ļauj padalīties ar manu, kas varbūt banāls, taču efektīvs: bēgt. 

Es bēgu. Reizēm vien uz pāris stundām, dažreiz dienām ilgi. 

Pie pirmās izdevības es dodos ārpus pilsētas – tur savu mieru rast un lielākoties arī atrast. Es cenšos sevi cienīt, manām miesām un domām atvēlēt tik nepieciešamo brīvību, dot iespēju nespiesties un neblīvēties ar citiem, kaut uz brīdi atļaut sev būt sev. 

Tai sev, kura nepamostas ar uzklātu grima kārtu, perfekti taisniem matiem, ārēju nesatricināmību un nerimstošu enerģiju dzīvot šķietami sakārtotu un jau izplānotu dzīvi. Tad šo iegūto harmoniju es vedu līdzi uz pilsētu, kur tā kādu laiku ļauj man būt – man par mani pašu būt. 

Tik bieži nespējam izprast, kas īsti mūsos šo nemieru rada pat brīžos, kad viss tik sakārtots šķiet. 

Manuprāt, tieši šī vide, saspiestība pie vainas ir, tik grūti ir nepārtraukti nebeidzamā rosībā un dažādu enerģiju epicentrā būt, visus sešdesmit tūkstošus dienas laikā radušos domu ieblīvēt tikai dažos tām atvēlētajos kvadrātmetros. 

Tādēļ novēlu atrast savu metodi, rituālu – jebko, kas ikdienā Tev labāk justies liek. 

Varbūt ir pienācis laiks paķert savus ērtākos apavus un palutināt sevi ar kādu malku svaiga gaisa? 

Biežāk izteikt vārdiņu «nē», sava saprāta labad atcelt dažus plānus un kaut vienu dienu veltīt tikai sev? 

Tu esi pelnījusi to visu: neizsmeļamus enerģijas resursus, rūpes, harmoniju un, protams, laimi. Cik gan lieliski ir tas, ka šo visu sev varam nodrošināt tieši mēs pašas? 

Aicinu aizbēgt no pilsētas rosības.

Tava māsa,
Anda

Dalīties.

Atstāt Ziņu