Te ir divi stāsti iz dzīves. It kā smieklīgi, ja nebūtu tik skumji un patiesi… Un pēc tam mēs pašas, sievietes, sūkstāmies, ka nav “normālu vīriešu”.
Pārlūkojam: Ģimene & draugi
Uzrakstīšu savas pārdomas par vecmāmiņām, par to, kā tas ir- pēkšņi esmu vecmāmiņa. Nu teikšu kā ir-tas patiešām ir šoks.
Šie nav ne noteikumi, ne likumi. Vienkārši svarīgas lietas, kuras nevajadzētu piemirst…
Nav svarīgi, ko mēs esam darījuši, vienalga cik nepareizu soli dzīvē mēs esam spēruši, un kādu ceļu izvēlējušies, vecvecāki vienmēr būs ar mums un gribēs palīdzēt.
Bēdas ir process, ar kura palīdzību cilvēks strādā ar zaudējuma sāpēm, pamazām atgūstot zaudēto līdzsvaru savā dzīvē.
Raksturojam tēti kā personību, bet nedodam vērtējumu – labs vai slikts, jo bērnam uztvere ir ļoti konkrēta. Kas ir labs – labs tētis, kurš nedzīvo pie bērna, ģimenē?
Konflikti galvenokārt ir par robežām un noteikumiem – meita vēlas lielu brīvību, mamma raizējas par viņas drošību, veselību un grib kontrolēt.
Ja mamma un tētis jūtas pietiekami droši un gatavi gan apzināti, gan neapzināti bērnu palaist bērnudārzā, arī mazais tāds jutīsies.
Draudzībai ir jāpalīdz. Draugs palīdz otram draugam dzīvot laimīgāk. Vismaz, tā tam vajadzētu būt.
Ļauj bērnam spēlēties laukā, un attīsti viņā spēju būt radošam. Kopīgi pavadītais laiks uzlabos arī bērnu un vecāku attiecības.