irms kāda laika uzklausījām mūsu lasītāju, kura jautāja pēc padoma. Diemžēl varētu būt vairākas māmiņas, kurām dzīves situācija ir līdzīga mūsu lasītājas Annas aprakstītajai, tādēļ atbildes uz jautājumiem lūdzām sniegt Ģimenes psiholoģijas centra “Līna” Mag.psych., klīniskai psiholoģei Mārītei BITEI. Ļoti ceram, ka šīs atbildes palīdzēs tikt galā ar sarežģītajām dzīves situācijām!
Anna: “Puiku audzinu viena, ar bērna tēvu pašķīrāmies īsi pirms bērna piedzimšanas. Esmu centusies pieņemt, ka viņam bērns neinteresē (nu jau 5 gadus) un līdz šim arī puika nav par to īpaši skumis, vai vismaz to izrādījis. Stāstu dēlam, ka tēvs ir tālu prom ārzemēs un, ka atbraukt nevar. Neko sliktu nestāstu, pāris reižu jautājis, kāds ir viņa tētis, lai pastāstot. Stāstu tad viņa labās īpašības. Dēls zina, ka tēvam ir cita ģimene tur, ārzemēs, bet pāris dienas atpakaļ viņš vakarā sāka raudāt. Par to, ka tēvs nav viņam blakus, ka viņš par mums nerūpējas un kāpēc viņu (dēlu) nemīlot. Ko man viņam teikt, lai viņš nedomātu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā? Ko darīt, lai dēla pašapziņa nesāktu klibot (ir sajūta, ka viņš kaut kur dziļi sevī domā, ka nav gana labs) , lai viņā nebūtu dusmas uz tēvu un – lai viņš nepārņemtu šādu dzīves modeli. Jo bijušā tēvs arī tāpat nebija viņam blakām. Protams, saglabāju cerību, ka kādu dienu tēvs “nāks pie prāta”, bet uz to paļauties nevaru. Vai piecgadīgam bērnam jāstāsta viss vai tomēr jāpatur kāds cerību stariņš? Un ko darīt, ja tēvs sāk kontaktēt-kā bērnam neradīt vilšanos, kad tēvs atkal pazūd, man bail, ka puika līdzko tēvs sakontaktēs ar viņu, sacerēsies, ka nu tētis ir uz palikšanu ikdienā, bet cik zinu viņu, viņš ātri var mainīt domas un atkal pazust…”
Pēc lasītājas jautājumā aprakstītās situācijas, īsti nav skaidrs, vai fakts par tēvu ārzemēs ir patiesība vai meli, bet sniedzot atbildi, pieņemsim, ka tas ir stāsts, ko mamma ir izdomājusi.
Šie vairāki jautājumi radušies, jo var secināt, ka lasītāja ir satraukusies par bērna pēkšņo interesi par tēvu. Līdz šim dzīve ir bijusi pietiekami sakārtota, šķiet nav bijis arī neviens cits vīrietis, vai kāds, kurš uzņemtos tēva lomu un kaut kas ir noticis, kādēļ bērns ir sācis uzdot jautājumus par tēvu. Iemesls varētu būt, ka bērns aug lielāks un viņš sāk labāk izprast tās dzīves norises, kas saistītas ar ģimeni. Viņš redz, ka citiem bērniem ir tētis, ka ir vīrieši, kas ir kopā ar maziem bērniem, un ka viņa ģimenē šī situācija ir atšķirīga. Patiesībā tas ir tikai normāli un pat ļoti labi, ja bērns uzdod jautājumus mammai, ka viņš pastāsta savu pārdzīvojumu, jo tas nozīmē, ka viņš jūt, ka mamma ir gatava runāt par šo tēmu. Šie pēkšņie jautājumi mammai var būt grūti, ja fakts par ārzemēm nav taisnība un līdz šim ir melots par to, kur patiesībā atrodas tētis un kāda ir reālā situācija, jo mammai rodas apjukums, kurā virzienā doties ar savu stāstu – vai turpināt attīstīt melu stāstu par labo tēti, kas ir ārzemēs pie citas ģimenes, vai otru – patiesības stāstu – ka, jā, tev ir tētis, bet viņš nevēlējās bērnu un nevēlējās piedalīties tavā audzināšanā, bet es tevi ļoti vēlējos un pieņēmu lēmumu audzināt tevi viena.
“Tas ir tikai labi, ja bērns runā par sev sāpīgu tēmu, paraud un izkrata savu sirdi mammai, un saņem no mammas to atvērto vidi, ka viņš var raudāt, pārdzīvot un izrunāt visu.“
Melu stāsts bērnam var radīt arī nesaprotamu sagrozītas realitātes sajūtu, kā arī ar šo melu stāstu mamma neļauj bērnam izsāpēt, izskumt par to, kā viņam dzīvē nav. Jebkurā gadījumā pienāktu moments, kad bērnam būtu jāpastāsta taisnība, kad viņš uzzinātu, ka tētis nav ārzemēs. Un šis brīdis varētu būt vēl sāpīgāks un lielāks pārdzīvojums, nekā tas, ka bērnam jau sākotnēji tiktu stāstīta taisnība. Kad bērnam sāk rasties pirmie jautājumi, tad labāk uzreiz, bērnam piemērotā veidā, stāstīt taisnību par patieso situāciju. Protams, nestāstīt par “vienu nelieti, kurš mammu, esot stāvoklī, pameta vienu”, bet stāstīt par to, ka “tu pieteicies no vīrieša – tēta, bet es nolēmu tevi audzināt viena, jo tavs tētis tobrīd nevēlējās bērnus vai nevēlajās būt kopā ar mums”. Svarīgi pieminēt to, ka mamma izvēlējās būt kopā ar bērnu, ka mamma, atšķirībā no tēta, gribēja bērnu. Jo visdrīzāk, ja tētis būtu gribējis bērnu, pat ja viņš nevarētu sadzīvot ar sievu, viņš paliktu par tēti.
Tomēr ne vienmēr, ja pēkšņi bērns raud par to, ka viņam nav tētis, iemesls ir dziļš iekšējs pārdzīvojums, tādēļ ar bērnu jārunā un jāuzdod jautājumi attiecībā pret šodien, kāpēc viņam ir tādas emocijas? Varbūt tas ir saistīts tikai ar kādiem šodienas notikumiem, un kopumā bērns nemaz nepārdzīvo to, ka viņam nav tētis ikdienā. Varbūt viņš ir sakāvies ar Pēterīti, kurš teica, ka tētis nāks viņu aizstāvēt un bērns raud tāpēc, ka viņam nav tētis, kurš viņu aizstāvēs. Tādas situācijas var būt ik pa laikam, kad bērns nav varējis izdarīt ko tādu, par ko viņam ir priekšstats, ka to viņš varētu izdarīt, ja būtu tētis. Svarīgākais šajos pārdzīvojuma mirkļos ir būt blakus bērnam un sniegt atbalstu, lai viņš var atgriezties pie šādām situācijām. Tas ir tikai labi, ja bērns runā par sev sāpīgu tēmu, paraud un izkrata savu sirdi mammai, un saņem no mammas to atvērto vidi, ka viņš var raudāt, pārdzīvot un izrunāt visu. Mammai ne vienmēr ir jācenšas kaut ko darīt. Citreiz vajag tikai uzklausīt, tāpat kā pieaugušos, jo varbūt tas ir pārdzīvojums tikai vienam vakaram. Viņš aizies gulēt, no rīta modīsies un par to vairs nepārdzīvos. Mammai tas, protams, var būt grūtāk un viņa vēl nedēļu domās, nevarēs aizmigt un pārdzīvos, cik tas ir skumji viņas dzīvē, ka bērns aug bez tēva. Bērni pret pārdzīvojumiem bieži vien ir daudz elastīgāki, nekā pieaugušie.
Vai var turpināt stāstīt labo par tēti?
Pēc vēstules teksta īsti nav skaidrs, kas ir tas labais ko mamma stāsta par tēti? Vai tās ir tēta labās rakstura īpašības? Līdz ar to rodas jautājums, ja mēs vērtējam labs vai slikts, tad kas to nosaka? Cits veids, kā bērnam stāstīt par tēti ir aprakstot viņu – “Tētis ir 1,80 m garš, viņam ir tumši mati, viņš māk labi dziedāt, viņam patīk futbols, utt.” Var parādīt kādu bildi, kā tētis izskatījās, kad mamma ar viņu draudzējās. Raksturojam tēti kā personību, bet nedodam vērtējumu – labs vai slikts, jo bērnam uztvere ir ļoti konkrēta. Kas ir labs – labs tētis, kurš nedzīvo pie bērna, ģimenē? Tas pavisam nav labs tētis. Tāpat tas var veidot arī diezgan sašķobītu uzskatu par to, kas ir labs un kas ir slikts, jo sanāk – labs tētis pamet bērnu vai negrib bērnus.
Ir svarīgi nevis rūpēties par bērna pašvērtējumu šajā situācijā, bet dot bērnam atbalstu – “Man ir ļoti žēl, ka tev nav tēta. Man arī ir ļoti žēl, ka tētis ar mums negribēja dzīvot kopā.” Un nerisināt šo situāciju caur tēti, attaisnojot viņa rīcību. “Tētis nemīl” – varbūt arī nemīl, to mēs nezinām. Jā, tas ir žēl, par to var paraudāt, bet mammai jāstāsta – “Es tevi mīlu, vecmāmiņa tevi mīl, tante un krusttēvs tevi mīl”. Jāstāsta, ka bērnam ir citi cilvēki, kas viņu mīl un rūpējas par viņu. Tā ir situācija, kad risinājums tiek meklēts nevis caur nereāliem faktiem, bet kad mēs stāstām par to, ka “lai arī tavs tētis tevi negribēja audzināt un jā, viņš varbūt tevi nemīl, par tevi neinteresējas, bet tevi ļoti mīlu es – mamma.” Svarīgi teikt patiesību arī tad, ja tiek iesaistīti citi līdzcilvēki. Ar meliem ir iespējams risināt situāciju, kad bērnam ir 4-6 gadi, bet pie šiem meliem var nākties atgriezties, kad bērnam ir 9-11 gadi un tad šo situāciju var būt vēl grūtāk risināt. Ar meliem tiek veidoti vēl vairāk jautājumi, un vēl būtiskāk, ka bērns var sākt šaubīties par to, cik ļoti mamma viņu mīl, ja viņa viņam melo?! Tā var sākt veidoties konflikts starp mammu un bērnu, jo viņš var sākt dusmoties uz mammu.
“Mammai grūtākais varētu būt neuzņemties atbildību šīs attiecības veidot, jo tā ir tēta atbildība nolemt tieši kā atgriezties vai ienākt sava bērna dzīvē.“
Ko darīt situācijā, kad tētis atgriežas?
Tā notiek pat ļoti bieži, kad vecākam, kurš ir pametis savu bērnu, kādā laika posmā rodas vai atjaunojas interese par savu bērnu, un rodas vēlme viņu satikt. Svarīgi saprast, kāds ir iemesls tam, ka ir radusies šī interese? Mammai grūtākais varētu būt neuzņemties atbildību šīs attiecības veidot, jo tā ir tēta atbildība nolemt tieši kā atgriezties vai ienākt sava bērna dzīvē. Būtiskākais, kā mamma var palīdzēt savam bērnam – dot iespēju tēvam ienākt bērna dzīvē. Sievietei jāspēj tikt galā emocionāli ar to pāridarījumu vai aizvainojumu, kas ir pret šo vīrieti, lai viņa vispār varētu ļaut viņam ienākt bērna dzīvē. Lai kāds tētis ir bijis vai ir, bērnam ir ļoti nozīmīgi ieraudzīt, sajust, kas tad ir tas, no kā viņš ir radies šajā pasaulē. Mammas reizēm domā, “Redz, tētis dzērājs, tāds vai šitāds, labāk lai bērnam nav vispār tēva, nekā ir tāds”. Patiesībā, pat ja vīrietis nav sociāli labākais piemērs pēc sievietes uzskatiem, ir svarīgi bērnam apzināties savas saknes, un pārdzīvot, ja arī viņas nav tādas, kādas gribētos. Tas var būt veids, kā viņam iet uz priekšu tieši savā attīstībā un dzīvē. Tas, ka tētis var uzrasties un pēc tam pazust, nav iemesls, lai tēvu neielaistu bērna dzīvē. No bērna pozīcijas skatoties, šie nav iemesli, lai viņi nesatiktos. Tas tikai ir ļoti liels darbs mammai – stāstīt, būt blakus, redzēt kā bērns viļās, pārdzīvo, gaida.
“Tas, ka tētis var uzrasties un pēc tam pazust, nav iemesls, lai tēvu neielaistu bērna dzīvē.“
Saprotams, ka sievietei tas ir emocionāli grūti, bet tad viņai pašai ir jāmeklē sev atbalsts, jo sievietei ir svarīgi saprast, ka viņa to dara nevis sevi, bet bērna dēļ. Tādēļ, ka bērnam ir ļoti būtiski sajust tās divas daļas, no kā viņš ir veidojies. Ne velti pat pieauguši cilvēki meklē savus vecākus, un viņus satikt viņiem ir bijis ļoti nozīmīgi arī tad, ja viņi nav ieraudzījuši to, ko ir vēlējušies. Ir jāļauj bērnam piedzīvot viņa attiecības ar tēti, lai kādas tās būtu, jo tas ir svarīgāk nekā, ja bērnam nav nekādas attiecības ar tēvu. Bērns var pārdzīvot, raudāt, ka tētis atkal ir aizbraucis prom, bet viņam vismaz būs reāls tēva tēls un viņš pats varēs izdomāt vai viņš grib tādu tēti vai nē. Pat ja šķiet, ka šie biežie pārdzīvojumi bērnam ir ļoti slikti un šķiet, ka labāk, lai tad nav vispār, tas nav īsti pareizi, jo tajā pat laikā bērnam tiek ļoti daudz atņemts.
Svarīgi arī dot skaidrojumu, kāpēc tētis tā rīkojas. Piemēram, “Tētis ir haotisks cilvēks; Tētis ir dzērājs.” Tās reālās lietas, ko bērns spēj saprast, jo viņi bieži vien ir daudz zinošāki par dzīves norisēm, kā vecākiem šķiet. Varbūt viņam bērnudārzā ir draugi, kuriem arī tētis nav blakus un viņam tas neliksies tik nepieņemami.
Vai mamma spēs atkal pieņemt tēti?
Lai cik gādīgas būtu mammas, kas par bērnu rūpējas vienas, dažkārt viņām ir grūti pārvarēt savu lepnumu, un viņas necenšas veidot kontaktu ar bērna tēvu. Tādā situācijā būtu svarīgi saprast, ka sevis dēļ var nezvanīt, bet vai var tikt pāri savam lepnumam un piezvanīt bērna dēļ, un uzrunāt tēti, vai viņš būtu ar mieru tikties? Cik reāli sieviete ir mēģinājusi ar vīrieti veidot attiecības, lai viņš būtu kā tētis? Ja vīrietis nav pietiekami aktīvs un uzstājīgs, distance var veidoties, jo vīrietis varbūt jūtas vainīgs. Iespējams, mammai vajadzētu tikai uzrunātu šo vīrieti, vai viņš vēlas kādu kontaktu ar bērnu, un vīrietis piekristu, kaut vai nespējot piedāvāt būšanu klāt ikdienā. Mammai vispirms ir pašai jāsaprot, vai viņai vispār būtu pieņemami, ka tētis tiktos ar bērnu, piemēram, reizi mēnesī, reizi pusgadā vai apsveiktu tikai dzimšanas dienā? Bērnam arī šādas tikšanās būtu vairāk nekā nekas. Ja ir normāls tētis, tad arī viņš iespējams jūtas slikti, ka viņš nav sava bērna dzīvē. Bērnam var arī stāstīt, ka tētis ir ciemos tikai uz kādu laiku, ka tētis var kādu laiku atkal nebūt – tas ir labāk, nekā tad, ja bērnam vispār netiek dota iespēja tikties ar tēvu. Bērnam ir labi redzēt, ka viņa tētis ir reāla persona, nevis tikai kāds mistisks pasaku tēls, vienalga labs vai slikts.
Kā ir ar pašapziņu?
Ir svarīgi ar bērnu runāt par to, ka tēta rīcībai nav saistība ar viņu. Sarunās ir jācenšas dalīt tēti nost. “Jā, tā mēdz būt, ka tētis nemīl, bet tas nav par tevi. Pieaugušie nemāk sakārtot savu dzīvi, nerūpējās par tuviniekiem. Mēs nezinām kāpēc tētis tā dara, bet tas nav saistīts ar tevi. Tu esi ļoti foršs puika un es tevi mīlu.” Bērnam dzirdēt, ka viņu mīl, ir ļoti būtiska daļa, kas veido pašvērtējumu.
“To, ko bērns neiegūst pašapziņai no attiecībām ar tēti, savā veidā var kompensēt/aizstāt ar kādām nodarbēm, kur bērns var gūt novērtējumu.“
Vēl pašvērtējumu veido arī tā pieredze, ko bērns gūst – ka viņš kaut ko var, ka viņš kaut ko spēj. To, ko bērns neiegūst pašapziņai no attiecībām ar tēti, savā veidā var kompensēt/aizstāt ar kādām nodarbēm, kur bērns var gūt novērtējumu. Tas, ka viņam nebūs bijis tētis ikdienā var būt arī kā resurss tālākajai dzīve. Ir zināmas situācijas, kad cilvēki, kam bērnībā nav bijis tētis vai mamma, savā dzīvē no tā iemācās, ka viņiem ir jābūt labākiem vecākiem, ka jābūt atbildīgiem pret ģimeni. Tā kā arī no šīs, it kā negatīvās pieredzes, viņi spēj gūt ieguvumu tālākajai dzīvei, ja ir saņēmuši pietiekamu pārējo aprūpi.
Kāpēc tētis par mums nerūpējas?
Gribas jautāt – ko nozīmē “par mums nerūpējas”? Ka netiek maksāti alimenti? Vai ir trūcīgāka situācija, ka kaut kam pietrūkst? Ka pietrūkst kādām bērna iegribām? Vai ka mamma saka, es tev nevaru nopirkt mantu, jo mēs esam tikai divi vien? Ko pēc šādiem izteikumiem domā bērns?! Redz, tētis nav pie mums, viņš par mums nerūpējās, viņš mani nemīl, tāpēc mums ir tik grūti. Un patiesībā, lai cik daudz laba mamma stāstītu par tēti, bērns pats redz – mamma nevar kaut ko nopirkt, jo tētis nav, viņš par mums nerūpējas. Un te ir svarīgi – vai sieviete ir izdarījusi visu, lai viņa varētu teikt, ka tētis rūpējas par bērnu? Vai mamma ir likuma ietvaros izdarījusi visu, lai iegūtu atbalstu? Pat ja tētis neatbalsta, vai viņa ir nokārtojusi atbalstu no valsts? Ļoti bieži tieši šis jautājums nav sakārtots sievietēm, kas vienas audzina bērnus. Tas diemžēl uzliek arī emocionālu slogu uz bērniem. Ja tētis maksā alimentus, tad mamma var teikt bērnam, ka tētis rūpējas par viņu jeb tētis negribēja tevi audzināt, negribēja būt kopā ar mums, bet viņš par tevi rūpējas. Ar bērnu ir jārunā par ģimenes finansēm, finanšu situāciju, bet nenoliekot atbildību uz tēvu. Ja alimenti netiek maksāti, tad mamma var teikt, ka naudiņas ir tik, cik ir, un neuzsvērt to, ka naudas nav tāpēc, ka ģimenē nav tētis.
Un vispirms ar bērnu ir jāpārrunā, ko viņš saprot ar vārdu -rūpes? Varbūt bērnam tas nesaistās tikai ar naudu.
