Vārda dienu svin: Daiga, Dinija, Dinārs

Ģimenes dārgumi jeb mēs lielajā dzimtas sistēmā

Pinterest LinkedIn Tumblr +
Raksta autore Joanna Kristīne Golubeva,
izmaiņu koučs, transformācijas spēles
Dzimtas resursi un bloki” vadītāja,
sistēmisko sakārtojumu vadītāja

Mums katram ir mamma un tētis, neatkarīgi – esam personīgi pazīstami, vai nē. Tāpat aiz katra no viņiem ir vesela dzimta, kuras daļa esam arī mēs. Ierasti, Ziemassvētki un gada izskaņa ir ģimeņu apvienošanās laiks, piedošanas laiks, tomēr šis gads iezīmē pavisam savādākus svētkus – palikt mājās, būt tikai ar pašiem, pašiem tuvākajiem.

Šajā rakstā vairāk par to, ko vispār nozīmē ģimene un ko šis ļoti interesantais laiks ir parādījis mums pašiem par mūsu piederību ģimenēm?

DNS, kvanti, tu, ģimene un dzimta
Sākšu ar to, ka mūsu DNS sastāv no šūnām, kas satur informāciju par iepriekšējām paaudzēm. Ir dažādas versijas, cik paaudzes, skaitot atpakaļ, šūnas atceras. Varam uzskatīt, ka šūnas sastāv no mūsu vecākiem, vecvecākiem un vecvec… un tas nozīmē, ka mūsu zemapziņā ir pietiekami daudz informācijas, no kurienes mēs esam cēlušies un kādi pārdzīvojumi un piedzīvojumi ir bijuši. Kvantu fiziķi uzskata, ka kvants saskaroties ar citu kvantu patur informāciju par otru mūžīgi – tas ir stāsts par to, kā viens tauriņa spārnu vēziens var citā planētas vietā izraisīt cunami, kā viena ideja var nonākt pie dažādiem cilvēkiem vienlaicīgi. Ja raugāmies savas dzimtas kontekstā, tad mūsos ir šūnas un kvanti, ja šūnas satur informāciju par mums un paaudzēm, tad mēs esam daļa no lielākas sistēmas, kurā ir daudz informācijas par pasauli. No šejienes arī rodas stāsti par dzimtu lāstiem, veiksmes stāstiem, dzimtas likteņiem, kas atkārtojas, par talantiem, par nepildītajām cerībām, par mantojumu un pēctecību.

Skatoties no sistēmiskā koučinga skatu punkta, ikviena dzimta ir sistēma, kurā ir ģimenes, kas veido apakšsistēmas. Lielā dzimtas sistēma vienmēr darīs visu, lai turpinātos un saglabātu sevi. Ikviena ģimene veidos savus dzīves noteikumus, paražas, izkops savas vērtības, kas iekļausies lielākā dzimtas kokā. Lai sāktos pozitīvas izmaiņas lielajā dzimtas sistēmā, jāsāk ir ar mazo ģimeņu attīstību un apzināšanos par to, kas šobrīd notiek tajās. Katras sistēmas viens no galvenajiem principiem ir piederības princips – es esmu sastāvdaļa no kaut kā lielāka. Mēs nevaram dzīvot vieni, mums vajag savu “baru”, kurā justies iederīgiem. 21. gs. ir palīdzējis ieraudzīt, ka piederību varam iegūt arī caur sociālajiem tīkliem un arī meklēt “savus barus” varam visdažādākos veidos – hobiji, darbs, dzīvesvieta, vērtības u.c. Tomēr pirmā sistēma, caur kuru mēs iepazīstam šo pasauli, ir mūsu ģimenes sistēma, un tai pēc tam ir ļoti liela loma visā mūsu dzīves laikā, gribam mēs to atzīt, vai nē.

Daži piemēri par ģimenēm, to dārgumiem un dārgumiem – pēdiņās

Vardarbība ģimenē
2020. gada akcijā “Dod pieci” tika aktualizēta vardarbības tēma. Ģimeņu vardarbība nav nekāds noslēpums, bet mēs atklāti par to nerunājam, jo ir liels kauns, bailes, dusmas. Arī šobrīd, kad daudziem jāpaliek mājās, vardarbība kā īlens izlien ar pilnīgi jaunu spēku. Ja raugāmies uz šo situāciju no sistēmiskā skatu punkta, ir divi virzieni, kā skatīties:

1) katra cilvēka personīgā mācība, kas šajā dzīvē jāizdzīvo

2) dzimtas nenokārtotās lietas, kas aktualizējas caur vardarbīgu attieksmi
(fiziski vai emocionāli – mutiski, rakstiski)

Cilvēkiem, kuri ir vardarbīgi, jāraugās uz savu emocionālo pusi – no kurienes nāk šī vardarbība, vai tā ir bijusi iepriekš piedzīvota ģimenē, vai tieši otrādi, viss tika tā slāpēts un veidots perfekts ģimenes tēls, ka nebija iespēju izteikties un šobrīd tā ir eksplozija ar atlikto taimeri. Tāpat šis vardarbības stāsts ir par iepriekšējo paaudžu nepabeigtajiem darbiem – kāds iepriekšējās paaudzēs ir bijis vardarbīgs un nav palūdzis piedošanu, vai kāds iepriekšējās paaudzēs ir tas, kurš nogalinājis vai nodevis un ar naidu sirdī ir aizgājis. Sistēmiskajos sakārtojumos bieži var redzēt, ka mēs šodien nesam iepriekšējo paaudžu nepadarītos darbus vai emocijas, tādejādi nedzīvojot savu dzīvi, bet gan viņējo. Mēs tik ļoti mīlam savas ģimenes, vecākus, vecvecākus, ka neapzināti izvēlamies iet viņu ceļu, lai atvieglotu dzimtas nastu.

Kā to varam mainīt? Pirmkārt, pateikt, ka es tevi ļoti mīlu un man ir žēl, ka ar tevi tā ir noticis, bet es nevaru mainīt tavu likteni, man jādzīvo savējais. Svarīgi atcerēties, ka dzimtas vēsture ir milzīgs informācijas avots par to, kas ar mums notiek un bieži vien arī, kāpēc tā ar mums notiek. Tas tikai jāpēta un jāanalizē. Otrkārt, jāapzinās, kādu lomu es dzimtā šobrīd veicu – esmu glābējs, varmāka, upuris, tēvs, māte, klauns, dzimtas galva u.c.

Apmainītās lomas jeb bērni uzvedas kā vecāki, bet vecāki – kā bērni
Par šo pēdējo jeb mūsu pašreizējo lomu dzimtā būs arī nākamais piemērs. Atkal tieši tāpēc, ka esam tik ļoti saistīti ar cilvēkiem, no kuriem mēs esam cēlušies, var gadīties, ka māte savā uzvedībā patiesībā ir kā meita, bet meita tur rūpi par visiem kā māte. Paskatieties uz sevi – kā šobrīd rūpējaties par saviem tuviniekiem un radiem, vai zvanāt kā bērns saviem vecākiem vai jau kā vecāks saviem vecākiem? Brīdī, kad vajag palīdzību ļoti labi parādās, kas ir mūsu esošā loma, bet jautājums – vai tā ir atbilstošā dzimtas sistēmai. Vecākiem ir jābūt vecākiem – viņiem jāspēj pašiem pieņemt lēmumi, rīkoties, atbalstīt savus bērnus (te es nerunāju par to, ka vecāki ir veci un vairāk nevar to paši fiziski izdarīt, bet gan emocionāli), pieņemt savus bērnus. Bērniem ir jājūtas drošībā savu vecāku klātbūtnē, jāsajūt mīlestība, nevis pienākums kaut ko darīt, vai mēģināt glābt vecāku attiecības. Brāļiem un māsām jābūt vienādās pozīcijās attiecībā pret vecākiem un vienam pret otru. Vecvecāki ir dzimtas sirmās galvas, kurās ir daudz pieredzes – mums jābūt cieņai pret viņiem.

Taču, ja esam apmainītās lomās, tad bērni izturas kā māte vai tēvs attiecībā pret savu vecāku, piemēram, pieņem lēmumus, kā remontēt māju, kā dzīvot, uztraucas, zvana, pārbauda, kontrolē, bet vecāki atkal zvana bērniem un prasa padomus, naudu, noveļ atbildību par lēmumiem. Ja viens no bērniem ieņēmis mammas vietu, tad viņš kā mamma var izturēties arī pret citiem brāļiem vai māsām un ģimenes locekļiem. Tipisks piemērs ir vecāku nepiepildīto sapņu realizēšana. Mamma gribēja būt par skolotāju, nevarēja, tāpēc meitai saka – ej par skolotāju un bērni pieņem to kā savu lēmumu, kaut gan patiesībā gribēja mācīties par ārstu, un tad rodas nepiepildījuma sajūta, mūžīgie pārmetumi vai vainas sajūta.

Redzu un izmantoju, vai izliekos neredzam un izslēdzu no dzīves
Parasti jau redzam tās sliktās lietas, kas dzimtās notiek, jo par labajām nedomājam – tās pieņemam kā pašsaprotamas. Un šogad gada noslēgumā varat novērtēt arī dzimtas spēcīgās lietas – apsveikumus, sirsnību, atbalstu, mīlestību. Dzimtās, kurās ir savstarpēja cieņa, var redzēt kā rodas iekšējā veiksmes plūsma, kā notiek jauno paaudžu ienākšana ar lielu mīlestību un jaudu. Tur dzimtas satikšanās ir prieks.

Katrai dzimtai ir savs stāsts – tur ir gan dārgumi, par kuriem ikviens var lepoties, izmantot kā spēka punktu un atbalstīties, tāpat arī katrai dzimtai ir “dārgumi”, par kuriem negribas stāstīt, kurus vieglāk nolikt dziļi pagultē, lai neviens neredz, bet arī šajos “dārgumos” ir daudz resursu, ja tos izvelk ārā, atšķetina un ierauga tajos spēku. Kad mēs ieraugām, ko mums šī negatīvā pieredze ir devusi, var ieraudzīt izkoptas kādas specifiskas prasmes – komunikāciju, risku vadību, analītiku, pieņemšanu, piedošanu, mērķtiecību, pašdisplīnu. Taču  ja pirms tam to darījām neapzināti, tad tagad var tās apzināti attīstīt, pieņemt un izkopt kā talantu. Ja atgriežamies dzimtā savā vietā, tad mēs sajūtam iekšējo dzīvības elpu un varam sasniegt savus sapņus, vairāk priecāties par dzīvi, atļaujam arī citiem dzīvot savu dzīvi.

Nav pareizi vai nepareizi, ir – es to redzu un izmantoju, vai izliekos neredzam un izslēdzu no savas dzīves. Tikai mūsu personīgā apzināšanās un atbildība ir tā, kas var mainīt personīgi katra dzīvi un arī ietekmēt ģimenes attīstību un dzimtas turpinājumu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu