Vārda dienu svin: Baiba, Barbara, Barba

Mazbērniņš – pēdējais solis sievietes sievišķībā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

aut kā beigusies mode uz mazām, labsirdīgām, salīkušām vecmāmiņām. Tagad skaistas, sievišķīgas, ar augstākajām izglītībām un studentes!

Vecmāmiņa- tas ir pēdējais sievietes solis sievišķībā. Ir piederējusi jautrā jaunība, bērni nejauši sadzimuši, nesaprotami pa kuru laiku izauguši, pašas jau atļaujamies dārgas drēbes, pieaudzētus nadziņus, epilācijas, zinām savai iedomībai cenu, zinām vērtību mutes turēšanai ciet un skaļu frāžu teikšanai. Mūsu personīgajās dzīvēs viss ir kārtībā. Un pēkšņi, ak vai, atkal kaut kas notiek pēkšņi un negaidot- klēpī atkal uzrodas maza dzīvībiņa. Dzīvībiņa, kas nav nākusi no mūsu klēpja, bet caur mūsu sirdi, caur mūsu dzīves pieredzi, caur asaru pilnām acīm, caur rokām, kas šķiet nepietiekoši siltas, lai pieskartos mazajai dzīvībiņai.

Mazbērniņš-pēdējais solis sievietes sievišķībā. Un visiem viņiem viens vārds-mīlestība.

Un atceries vienmēr-mazbērniņš pilnīgi nemaz nav tas pats, kas bērniņš.

Uzrakstīšu savas pārdomas par vecmāmiņām, par to, kā tas ir- pēkšņi esmu vecmāmiņa. Nu teikšu kā ir-tas patiešām ir šoks. Vēl jo vairāk, ja pati esi jauna (vismaz pēc pašas domām), sievišķīga, brīva, tikko ievilkusi elpu jaunai dzīvei, izremontējusi māju, sapirkusi jaunas mēbeles un automašīnu, kas piemērota vientuļai sievietei. Tad, kādu svētdienas rītu atnāk īsziņa-mammu, nu apmēram tā uz augustu, tu būsi vecmāmiņa.

Nu, visvairāk man patīk,
ka ļoti bieži mani uzskata
par puisīša mammu…
ne vecmāmiņu.

Lasīju un pārlasīju vēlreiz šo ziņu, paraudāju, iedomājos to mazo radībiņu, kas ir daļa arī no manis. Apsvēru no praktiskās puses- nu kāpēc tas nevarēja būt pēc gadiem pieciem, kad jaunie vecāki nostabilizējušies, ar izglītību, ar savu māju…Arī mani jaunie dīvāni nu pagalam, nu nenosargāsi tos no mazām noķēpātām rociņām…

Nākošajā rītā īsziņā šņaukādamās rakstu bērniem uz Īriju savas pārdomas par šo jautājumu, ka noteikti palīdzēšu, ka priecājos…atbildē saņemu teikumu- mammu, tu apskatījies, cik pulkstens? Izrādās, es ne tikai laika starpību nebiju ņēmusi vērā. Mani bērni ir pieauguši. Viņiem nav vajadzīgi mani padomi, viņus neinteresē manas pārdomas. Viņi paši plāno savu dzīvi.

Jā, tās patiešām ir ļoti interesantas izjūtas- dzirdēt, kā mokās vedekla dzemdību zālē, redzēt, kā no zāles iznāk slapjš, nosvīdis mans dēls un pasaka- mammu, man ir dēliņš. Brīdi pēc tam noskūpstīt vedeklu, pateikt paldies par mazdēliņu, neuzdrošināties pieskarties mazajai dzīvībiņai, saskandināt šampanieti ar vecmātēm… Un lēnām pierast pie domas, pie statusa- esmu vecmāmiņa. Nu jau četrus gadus. Lasām, runājamies, staigājam, runājamies, lepojos, ka esmu vienīgā, ko savā hiperaktivitātē respektē mīļā baltā galviņa… Nu, visvairāk man patīk, ka ļoti bieži mani uzskata par puisīša mammu…ne vecmāmiņu.

Lietās, kuras jau notiek, mēs-
dzīves pieredzes bagātās
sievietes,
neko nevaram mainīt.

Mums atliek tikt galā
vien ar sevi, savām domām.

Ak tā! Tam visam pa vidu esmu saņēmusi īsziņu-mammu, ņemšu dokumentus no skolas laukā, mana meitene ir stāvoklī. Arī šoreiz tas vienkārši ir šoks.

Bet arī šoreiz viss ir nokārtojies. Kādu pēcpusdienu skatījos pa savas mājas logu zaļajā vasarā, domāju par bērnu dzīvi, kā nu būs, kā tiksim ar visu galā, vai pietiks naudas, bet turpat zālājā topošie vecāki no šļūtenes lēja ūdeni kurmju rakumos, smējās un draiskojās.

Šajā brīdī man atkal bija ko saprast, ka lietās, kuras jau notiek, mēs- dzīves pieredzes bagātās sievietes, neko nevaram mainīt. Mums atliek tikt galā vien ar sevi, savām domām, skumjām, ilgām. Mūsu bērni dzīvo savu dzīvi, mīl viens otru, savus bērnus. Viņi ir droši, ka jebkurā brīdī palīdzēsim, atbalstīsim…

Laiks lēnām rit uz priekšu. Mazulīte jau drošā riksītī šķērso istabu un atkal esmu saņēmusi īsziņu-mammu, es laikam aizmirsu tev pateikt- mūsu meitiņai būs brālītis. Man tas atkal ir šoks. Māsiņai taču tikai pusotra gadiņa, nu kā tiksim galā.. Ir laiks pierast pie tā, ka ar visu vienmēr tiekam galā…

Dalīties.

3 komentāru

  1. Nesaprotu, kāpēc tā jāšokējas??? Kāpēc mazbērniņa dzimšana jāuzņem tik personiski un ka nu viss savs laiks un dzīve būs jāvelta viņam…

  2. Kļūšana par vecmamiņu man nebija nekāds šoks.Mums nepieder ne bērni,ne mazbērni-viņi iet savu ceļu un mēs savējo-līdzās!

Atstāt Ziņu