“Lai gan tā ir problēma, par kuru nelabprāt runājam un to skaļi nevēlamies atzīt, šāda tikšanās psihologa vadībā ar citām sievietēm, kuras pārdzīvo to pašu, bija ļoti vērtīga,” – pēc 22.februāra nodarbības “Kā neapēst savas emocijas?” atzina tās dalībnieces. Nodarbību vadīja psiholoģe Una Kraukle, kura specializējusies emocionālās ēšanas jautājumos.
Lūk, dalībnieču atsauksmes un sajūtas pēc nodarbības:
Annija: „Mūs padara resnus ne jau tas, ko esam gribējuši apēst un apēdām, bet tas, ko negribējām, bet apēdām” – Una atgādina, ka ir jāieklausās sevī, lai saprastu, vai tas ir patiess vai „kaut ko aizvietojošs” izsalkums. Un tiešām – pirms katras spontānas mešanās pie ledusskapja ir vērts sev pajautāt, vai tiešām es to gribu, vai tiešām es gribu tik daudz, vai es to gribu tagad, vai to grib manas skumjas, garlaicība vai tukšais kuņģis.
Unas seminārs man ļāva spilgti apzināties lietu savstarpējo saistību. Es parasti ēdu steigā, šodien sapratu, ka arī dzīvoju steigā, kaut brīva laika man ir daudz, tomēr es neko īsti neizbaudu, darbus daru, lai ātrāk pabeigtu, nevis izbaudītu procesu.
Mani aizrāva X un Y skala, kas parādīja cik lielu baudu es gūstu no dažādiem ēdieniem un, ka patiesībā pirmais kumoss ir tas garšīgākais, kad garšas kārpiņas aiz baudas noelšas, bet bieži vien otrais kūkas gabaliņš 10 baļļu skalā nesniedzas pat virs 3. Un trešais jau iet zem nulles mīnusos, jo ēdam tāpēc, ka ir taču nopirkts. Bet jāapēd taču ir, šķīvis jāizēd tukšs. Arī par šo stereotipu bija interesanti padomāt.
Jocīgi bija apzināties, ka izrādās, ka tādas kā es – ar bezdibeni kuņģa rajonā, uz kuru ved kakls, ir arī citas sievietes un droši vien arī vīrieši. Unas skaidrotā shēma V-P-B jeb vecāks – pieaugušais – bērns bija liels atklājums man un manas dzīves puzle papildinājās ar pāris aizpildītiem laukumiem. Atpazinu gan vainīgo bērnu, gan nosodošo vecāku, gan arī harmonisko pieaugušo, kurš tikai pa laikam atļaujas parādīties un kas man patīk visvairāk. Esmu pārliecināta, ka pēc šī semināra viņš atļausies iznākt dienas gaismā biežāk.
Domājams, ka tieši „pieaugušais” manī šodien, atnākot mājās pēc 6 h neēšanas nemetās vis revidēt ledusskapi, bet ar baudu apēda 1 cepumu, 1 šķiņķa maizi un 2 ēdamkarotes brīnišķīgas zupas. Citā reizē būtu tapis ceptu kartupeļu kalns, iespējams, arī gogelmogelis (jo citu saldumu mājās nav, tikai tīrs cukurs), lai dzīve saldāka. ir sajūta, ka izjūtas ir skaidras nevis maldīgas. Iespējams, ka dialogs par vērtībām vēljoprojām turpinās zemapziņā. Esmu gatava vērot nevis vērtēt, vairāk baudīt nevis kritizēt vai apbalvot.
Semināram beidzoties, es apzinājos, ka ir darbiņi, kurus degu nepacietībā izdarīt, piemēram, ideālā dzīvesveida saraksta sastādīšana, kas atainos visu, ko man patīk darīt un arī ēst.
Una nelasīja lekciju, bet diskusiju veidā mudināja mūs domāt un meklēt iemeslus un risinājumus. Arī grupa bija jauka, bija gan dalīšanās situācijās, gan pasmiešanās par sevi, gan atklāsmes, paldies par jauko un vērtīgo vakaru!””
Ieva: „ Vadītāju Unu Kraukli “dzīvajā” klausījos pirmo reizi, līdz šim biju tikai lasījusi viņas rakstus. Patika, ka nebija sausas teorijas, sarunas tēmas radās uz vietas. Labprāt vēlreiz apmeklētu šādu semināru!”
Gunita: „Paldies par šo nodarbību. Man ļoti patika gan pati Una Kraukle, viņas darba stils, gan šī konkrētā nodarbība, kas bija par man ļoti aktuālu
tēmu.
Ļoti patika, ka Una spēja radīt līdzsvaru starp mūsu, dalībnieču izteikumiem un viņas secinājumiem un ieteikumiem.
Man bija pārdomu viela gandrīz veselai nedēļai – es ik pa laikam domās atgriezos pie mūsu apspriestajiem jautājumiem.
Nodarbībai bija ļoti labs garums, tādējādi spējām izrunāt dažādus emocionālās ēšanas aspektus.”
Ūna: „ Man patika! Samulsu uz brīdi, kad tika pateikts,ka būs nodarbība ar iesaistīšanos, ne lekcijas tipa seminārs. Domāju, kā nu būs, ja jāsāk runāt par saviem kreņķiem….
Bet, kad sākām runāt, bažas pagaisa….jo izrādījās, ka ne viena tāda es!
TIEŠI LABI,KA RUNĀJĀM!
Psiholoģe Una runāja mierīgi, uzklausot un liekot mums saprast savus stresus un emocijas pavisam citā skatījumā,man šī saruna ļoti palīdzēja.
Psihologa palīdzību ne visi var atļauties, un šāda reize par saprātīgu naudiņu bija kā malks dzidra avota ūdens, kad ļoti slāpst.
Man šīs trīs kopēju sarunu stundas palīdzēja salikt savu emociju puzli, tikt vaļā no stresa, jo sapratu iemeslu- kādēļ. PALDIES!”
Ieva: „Man patika nodarbības brīvais stils, uzklausot citas dalībnieces varējām iegūt dažādus viedokļus, vienlaikus varējām piemest idejas uz papīra. Pamatideja, kuru ieguvu, ir par sava “ēšanas” dzīvesveida veidošanu, kuru veido saliekot kopā kas man sagādā baudu un nāk par labu manam organismam. Ideja, kuru pieņemšu, par savējo…”
