Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Atsauksmes par Lī Hārperas ‘Kas nogalina lakstīgalu’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Grāmatu klubiņa pastāvēšanas laikā vairākkārt esam “paviesojušās” Amerikā, iepazīstot dažādus tās apvidus, laikus un sabiedrības. Lī Hārperas romāns “Kas nogalina lakstīgalu”, kas ļauj iepazīt kādas Amerikas mazpilsētas dzīvi 20. gadsimta 30. gados un līdz kaulam izjust netaisnību, kāda savulaik pastāvēja starp baltajiem un melnādainajiem, arī bija mūsu lasāmsarakstā. 

Lūk, mūsu domas par šo darbu!

Liene: stāsts par laikiem, kad melnādainie Amerikā bija otrās šķiras sabiedrība
Romāna notikumi tiek skatīti mazās Sprigaces jeb Džīnas Luīzas Finčas acīm. Sprigacei ir vecāks brālis Džems – bērnus audzina viņu tēvs Atikuss ir jurists. Bērni kopā ar savu draugu Dillu mēģina satikt un ieraudzīt kaimiņos dzīvojošo Briesmekli Redliju, kurš, kā izrādās, nav nemaz nekāds Briesmeklis. Darbība notiek nelielā Amerikas pilsētā Meikombā, kur melnādainie joprojām tiek uzskatīti par zemāku kārtu un taisnība vienmēr pieder baltajiem. Tiesas prāvā, ko izskata Atikuss, melnādainais Toms Robinsons tiek apvainots nodarījumā pret balto sievieti. Lai arī tiesas prāvā var secināt, ka Toms ir nevainīgs, viņš tiek notiesāts. Un tiesas prāvas dienā Sprigace ar Dillu sastop Dolfusu Reimondu, kurš sabiedrībā izliekas par iereibušu, jo viņš uzskata, ka cilvēkiem tā ir ērti – visi var pieņemt viņa uzvedību, jo uzskata viņu par dzērāju. Pēc Dolfusa domām, jāraud “par to, kādu elli cilvēki sagādā cits citam, pat nemaz nenojauzdami to. Par to, kādu elli baltie sagādā krāsainajiem, pat nemaz nepadomādami, ka tie arī ir cilvēki”. Grāmatā attainotie notikumi parāda tā laika sabiedrības attieksmi pret melnādainajiem – lai kas arī notiktu, taisnība ir baltajiem cilvēkiem.

Grāmatas nobeigumā notikumi savijas ar romāna iesākumu un lasītājam kļūst skaidrāka kopaina par visiem notikumiem un tajos iesaistītajiem personāžiem.

Lienīte: grāmata lika uztraukties, skumt, bēdāties un priecāties
Šis ir tas gadījums, kad grāmata mani apbūra jau ar pirmajām lasītajām rindiņām. Tā man lika uztraukties, skumt, bēdāties un priecāties līdz ar galvenajiem stāsta varoņiem – māsu Sprigaci un brāli Džemu un, protams, sajūsmināties par Atikusu. Jā, Atikuss, Džema un Sprigaces tēvs, ir pelnījis visu cieņu un sajūsmu par savu  godīgumu un taisnīgumu, bet no tā kļūst arī rūgti. Izrādās, būt par Cilvēku ir liels retums, un tas liek viņam izcelties apkārtējo ļaužu vidū, kuri parastos apstākļos nebūt nav tie sliktākie.Tā vien gribas šos ļautiņus, sevišķi tiesas piesēdētājus, kārtīgi sapurināt, lai viņi beigtu domāt kā pūlis un atgūtu savu cilvēcību. Romānā asi izvērsta nevienlīdzības tēma un vilktas paralēles ar nevainīga cilvēka un lakstīgalas nogalināšanu, kura nevienam netraucē, tikai dzied. Un ir skumji, ka arī šodien ne mazums cilvēku uzskata, ka ir pārāki par citiem sava stāvokļa vai izcelsmes dēļ.

 

Inese: spilgts sava laika dienvidu štatu sabiedrības iezīmju atspoguļojums
Hārperas Lī romāns „Kas nogalina lakstīgalu” ir par kādu ASV mazpilsētu 20. gs. 30. gados, un, manuprāt, tas atspoguļo sava laika dienvidu štatu sabiedrības iezīmes: liekulību, aprobežotību, augstprātīgu attieksmi pret nēģeriem. Taču tas viss atklāts rotaļīgā veidā, jo mums to izstāsta 7-8 gadus veca meitene Džīna Luīza – vietējā advokāta meita. Viņas skatījums uz pasauli vēl ir ļoti atklāts, nesamaitāts, viņai ir daudz jautājumu par to, kāpēc viss notiek tā un ne citādi, un viņas audzinātāji ir brālis Džems un tēvs Atikuss Finčs, jo māte ir mirusi.

Par romāna kulmināciju kļūst tiesas prāva pret nēģeri Tomu Robinsonu, kuru jāaizstāv Džīnas tēvam, un, kaut gan pat Finča bērniem ir skaidrs, ka visi pierādījumi liecina par apsūdzētā nevainību, balto tiesa melnādainajam piespriež nāvessodu. Lakstīgalas tēls, kas figurē daiļdarba nosaukumā, kļūst par savdabīgu simbolu nevainīgumam, kas cieš no rupja pārspēka un vardarbības.

Amerikāņi 1962. gadā ir uzņēmuši pēc šī romāna filmu, taču, lai gan tajā advokāta lomu tēlo slavenais un šarmantais Gregorijs Peks, filma ļoti vāji ataino romāna bagāto materiālu, atstājot vien sausu pamatskeletu. Pazaudēti ir tādi tēli kā lepnā krustmāte Aleksandra, vietējās avīzes viszinis misters Andervuds, nepiekāpīgā skolotāja mis Kerolaina. Arī neparastais fantazētājs Dills, kašķīgā misis Diboza un jaukā kaimiņiene Modija filmā ir vien bāli, bezpersoniski fona tēli. Tāpēc iesaku labāk izlasīt grāmatu, ir tā vērts.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu