Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Atsauksme par Vonnegūta ‘Čempionu brokastīm’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

anvārī grāmatu klubiņā “Ar grāmatu azotē” lasījām amerikāņu rakstnieka Kurta Vonnegūta stāstu “Čempionu broakstis jeb Ardievu, melnā pirmdiena!” Ņemot vērā, ka pēc grāmatas motīviem ir tapusi arī  filma, nolēmām noskatīties arī to. Kādas ir klubiņa dalībnieču domas par grāmatu un redzēto filmu, lasi tālāk:

INESE KUŠĶE: spēja pasmieties pašam par sevi liek autoru cienīt
Kurts Vonnegūts neapšaubāmi ir postmodernās literatūras klasiķis. Fragmentārisms, ironija un melnais humors, fantastikas elementu klātbūtne – tas viss atrodams viņa romānos. „Čempionu brokastis” ir labs amerikāņu autora daiļrades paraugs.
Šis romāns citu vidū izceļas ar to, ka tā rotaļīgo tekstu bagātīgi papildina paša autora asprātīgie zīmējumi. Vispopulārākais no tiem ir „pakaļas caurums”, kurš izskatās apmēram šādi:


Viens no galvenajiem romāna varoņiem – fantastisku romānu autors Kilgors Trauts – ir caurviju tēls, kas atrodams arī citos Vonnegūta darbos. To var uztvert kā rakstnieka parodiju pašam par sevi, lai gan romāna beigās iesaistīts arī Vonnegūta paštēls. Tieši šī spēja pasmieties pašam par sevi liek autoru cienīt un ieklausīties viņa teiktajā.
Vonnegūts uzdrošinās ironizēt gan par ASV himnu un attieksmi pret melnādainajiem, gan par dabas piesārņošanu un cilvēku apsēstību ar materiālām vērtībām – par jebko, kam uz brīdi ir bijis pievērsts viņa caururbjošais skatiens. Savu attieksmi viņš spēj formulēt īsi, lakoniski, izmantojot kādu asociatīvu paradoksu, piemēram: „Cilvēki gandēja savu miesu ar visādām nelabām vielām tāpēc, ka gribēja dzīvot labāk.”
Vonnegūta stilam raksturīgs kāda neliela, trāpīga izteiciena atkārtojums. Romānā „Čempionu brokastis” tas ir „Un tādā garā”, savukārt romānā „Lopkautuve nr. 5” tas ir slavenais „Tā gadās”. Pārstāstīt šādu postmodernu romānu sižetus ir sarežģīti, mēģinājumi ekranizēt viņa darbus arī pagaidām cietuši fiasko. Tāpēc droši iesaku – lasiet! Man personīgi vislabāk patīk romāns „Lopkautuve nr. 5”, taču izvēle paliek jūsu ziņā.

 

LIENE ŠTOKA: zinu, ka Vonnegūta darbi manā grāmatu plauktā nenonāks
Kurta Vonnegūta darbus līdz šim nebiju lasījusi. Stāsts „Čempionu brokastis” ir par diviem paveciem vīriem – Kilgoru Trautu un Dveinu Hūveru. Kilgors Trauts ir fantastisku romānu rakstnieks, bet Dveins Hūvers – automobiļu tirgotājs.          
Stāstā lasāmi dažādi atgadījumi no abu vīru dzīves un ir diezgan grūti izsekot līdzi autora domai. Interesanta man šķita autora doma par spoguļa nosaukšanu vārdā „plaisa”.
Izlasot šo stāstu, zinu, ka Kurta Vonnegūta darbi manā grāmatu plauktā nenonāks, jo kopumā neuztvēru autora galveno vēstījumu.

 

LĪGA OZOLIŅA: patika autora perfekti „nomērītā” ironija
Ar Kurta Vonnegūta romānu „Čempionu brokastis” sastapos atkārtoti. Pirmo reizi to biju lasījusi studiju gados, taču, ja godīgi, prātā bija palikušas vien diezgan asprātīgās autora paša zīmētās ilustrācijas, precīzāk, pasaulslavenā „zvaigznīte” (lasi – dibena caurums) u.c..
Domāju, ir tikai loģiski, ka darbu īpaši neatceros, jo nav tas gluži pēdējā laika bestselleru stilā sarakstīta lasāmviela. Gluži pretēji, lai arī sadalīts īsos stāstos, domu uzplaiksnījumos un atmiņu ainiņās, tomēr pamīšus stāsta par divu dažādu varoņu – rakstnieka Kilgora Trauta un auto tirgoņa Dveina Hūvera dzīvi un piedzīvoto.
Tas, kas gan man ļoti patika, bija autora perfekti „nomērītā” ironija, ko tas iepina dažādu notikumu, vēstures, lietu un vietu attainojumā. Lasot šo 1973.gadā sarakstīto grāmatu, dažbrīd gribas teikt, ka autors ir gaišreģis, jo tik precīzi raksturota amerikāņu tauta un mūsdienu sabiedrība, tajā valdošās tendences un domas. Ja nu arī viņš nav bijis gaišreģis, tad noteikti ļoti labi redzējis un spējis analizēt cilvēkus, sapratis viņu motivāciju.
Ja jāvērtē, tad teikšu, ka grāmata kopumā man patika, taču ne visai labu pēcgaršu ir atstājusi pēc romāna motīviem 1999.gadā uzņemtā filma ar Brūsu Vilisu galvenajā lomā. Filma bija tik šizofrēniska, dažbrīd atrauta no grāmatas loģikas un stāsta, ka pat pats autors visai diplomātiski centies norobežoties no šo abu – grāmatas un filmas, saistības.

  

IVETA BLAUNE: aiz literatūras maskas apslēpta rasisma naida kurināšana
Mana iepazīšanās ar “Čempionu brokastīm” sākās uz pagalam nepareizas nots, jo pirmo noskatījos romāna ekranizāciju, filmu ar tādu pašu nosaukumu. Jāatzīst, ka pēc filmas noskatīšanās mani pārpildīja negatīvas emocijas un ļoti nepatīkama pēcgarša. Neskatoties uz to, noskaņojos neietekmēties no filmas un izlasīt pašu stāstu. Diemžēl izrādījās, ka Kurts Vonnegūts noteikti nav “mans” autors… Man reti gadās, ka literārs darbs izraisītu tik spēcīgu nepatiku.
Jāatzīst, es apsvēru savu aprakstu nemaz nepublicēt, tikai tā iemesla dēļ, ka man vienkārši nav nekā laba, ko teikt… Tomēr ceru, ka manas pārdomas kādam var būt noderīgas vai vismaz radīt viedokļu dažādību.
No interneta avotiem:
“Kurts Vonnegūts ir viens no populārākajiem 20.gadsimta amerikāņu rakstniekiem, kura darbos meistarīgi savijies melnais humors un asprātīga satīra, vēsturiski notikumi un zinātniskā fantastika, autobiogrāfiski motīvi un filozofiskas atziņas.”
“Ciniķis? Varbūt pēdējais romantiķis?”
“Kurts Vonnegūts ir mūsu smalkākā melnā humora darbu autors. Lasot viņa darbus, mēs smejamies, lai sevi aizsargātu.”
“Kurts Vonnegūts ir neatdarināms un nepārspēts sociālās satīras rakstnieks.”
Mani secinājumi:
Autors izmanto savu kulta rakstnieka statusu, lai nesodīts varētu ņirgāties par jebko, arī par tēmām, kurām nav un nekad nebūs pozitīvu risinājumu – rasisms, vides piesārņošana, sabiedrības noslāņošanās, cilvēcības un morāles degrādēšanās. Mēs taču redzam, ka arī tagad, 21.gadsimtā, šīs problēmas ir tikpat aktuālas un sāpīgas, un  nekas daudz nav mainījies uz labo pusi, tātad, tās parodēt un izsmiet ir viegls darbiņš, tāpat, kā paspārdīt ar kāju netīrumus uz ietves vai nolamāt renstelē guļošu bomzi. Ja vēl prot izmantot trāpīgu valodu un pikantus epitetus, pavisam eleganta zākāšanās sanāk! Bet kur ir jēga, ko tas dod sabiedrībai, kā tas uzlabo situāciju, vai tas liek cilvēkiem aizdomāties? Nav, neko, nekādā veidā un noteikti nē, ir mani secinājumi.
Uzskatu, ka stāsts ir atklāta un aiz literatūras maskas apslēpta rasisma naida kurināšana. Man pēdējās nodaļās jau nelabi metās no tās gānīšanās par melnajiem, nigeriem, verdzību un tamlīdzīgi. It kā tam būtu jābūt ironiski  – smalkai melnā humora pilnai satīrai? Nu, atvainojiet, Šveiks ir melnais humors un satīra, bet šis romāns ir tālu no satīras vai humora. Tāda slima bauda ķidāt smirdošas iekšas un vēl citiem bāzt sejā..
Ikdienā darbā klausos Latvijas Radio 1, un ir viens raidījums, ko vada Kārlis Streips, kur cilvēki var zvanīt uz studiju un izteikt savas pārdomas par valstī un sabiedrībā notiekošo, kas nu kuram uz sirds. Un, ticiet vai nē, ir tādi pensionāri (jo 99% zvanītāji ir ļaudis gados), kuriem nav lielāka dienas prieka, kā piezvanīt tiešajā ēterā, skaļi pateikt vārdu “pederasts” un nomest klausuli, (tādejādi it kā veicot norādes uz žurnālista seksuālo orientāciju) .. nu, nedaudz smieklīgi, bet tai pašā laikā ļoti, ļoti skumji. Tādas it kā nesakarīgas man radās asociācijas. Kā redzot svešinieku ar nejauši vaļā palikušu bikšupriekšu vai iesnām nosmulētu degunu.. neveikls mulsums, neizpratne un vēlēšanās aizgriezt galvu, pēc iespējas ātrāk aizmirst nepatīkamo ainu.
Nobeigšu savu drūmo aprakstu ar citātu, kurš man šķita tiešām smieklīgs un kā reizi ļoti iederīgs šajā kontekstā: “Lansera (suņa) smadzenes gan bija niecīgas, taču arī viņam, tāpat kā Veinam Hūbleram, droši vien laiku pa laikam radās aizdomas, ka notikusi briesmīga kļūda.”

 

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uzsp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu