iemu šogad grāmatu klubiņā nolēmām pavadīt, lasot kādus no pēdējo gadu latviešu autoru darbiem. Varbūt kaut ko nedaudz vēsturisku? Vai tomēr mistisku un fantastisku? Izvēlēties nebija viegli, tāpēc lasījām un diskutējām uzreiz par vairākiem darbiem – dzejnieces un dramaturģes Ingas Gailes pirmo romānu “Stikli” un latviešu fantastikas žanra rakstnieces Ievas Melgalves romānus “Mirušie nepiedod” un “Mājas bez durvīm”. Lūk, mūsu pārdomas par lasītajiem darbiem!
Žanriski tik dažādi darbi, kas savā būtībā tomēr ir ļoti līdzīgi:
Inese par Ingas Gailes “Stikli” un Ievas Melgalves “Mājas bez durvīm”
Ingas Gailes romānu „Stikli” biju lasījusi jau iepriekšējā gada nogalē, tāpēc uzreiz ķēros klāt otrajam piedāvājumam – izlasīt kādu Ievas Melgalves fantāzijas žanra romānu, konkrētāk, „Mājas bez durvīm”. Tikusi līdz pusei, atskārtu, ka šie žanriski tik dažādie darbi būtībā ir ļoti līdzīgi – tajos daudz psiholoģisma, atklātas ilgas pēc tuvības, mokoties vientulības važās. Tie apraksta sabiedrības atstumtas un nesaprastas personības. I. Gailes romāna darbība notiek neilgi pirms Otrā pasaules kara, kad arī Latvijā uzplaukušas eigēnikas idejas, cenšoties „attīrīt” sabiedrību, savukārt I. Melgalve saviem varoņiem radījusi izdomātu pasauli, kurā valda burvji ar īpašām spējām ietekmēt citu cilvēku domas, atmiņas, emocijas.
Abas grāmatas ir viegli lasāmas, jo I. Gailes valoda ir ļoti tēlaina un ieinteresē tās varoņu savdabīgie likteņi, I. Melgalves romāna sižetu strauji virza detektīvstāsts – noslēpumainas jaunu sieviešu slepkavības, kuras izdodas atšķetināt tikai galvenajai varonei. Abu romānu varones – gan Magdalēna, gan Vega – ir sarkanmates un piedzīvojušas vilšanos attiecībās. Magdalēnas burvībai nespēj pretoties tās ārsts – psihoterapeits Kārlis, taču vēlāk nobīstas no šīs tuvības un aizsūta mīļoto, kura ir gaidībās, pie savas mātes. Vegas vīrs Dārs ir burvis-dziednieks, taču zaudējis atmiņu un neatceras kopā piedzīvotos mīlas pilnos mirkļus. Arī Vega pati netiecas šo tuvību atjaunot.
Psiholoģisms ir galvenais šo romānu līdzības pamats. Romānā „Stikli” ārsts Kārlis cenšas darboties ar Freida metožu palīdzību, iedziļinoties pacientu psihes problēmās un mēģinot noteikt šo problēmu cēloni. Soli pa solītim noskaidrojam arī to, kāpēc tik noslēgta ir Kārļa māte Ilze un viņas draugs Mārtiņš. Viņi visi izrādās psiholoģiski smagi cietuši cilvēki, katrs ar savu sāpi. Savukārt romānā „Mājas bez durvīm” viens otra domās un atmiņās spēj ielavīties burvji, un viņi pat „barojas” no cilvēku emocijām, spējot cilvēkus neierobežoti pakļaut savai ietekmei. Liktenīgi tas izrādās burvim Remam, kuru palīdz nomaitāt paša māte – zāļu sieviņa Arda, kuras prātu pilnībā bija pakļāvis meklētais burvis-slepkava.
Abu romānu nosaukumi slēpj sevī dziļu simboliku. Stiklus var traktēt kā gara, psihes trausluma simbolu, tai pat laikā es to uztveru kā neredzamo robežu, kas šķir cilvēkus – viņi ir it kā blakus, taču nav līdz galam tuvi, starp viņiem ir barjera. I. Melgalves darbā parastie cilvēki atšķirībā no speciāli apmācītajiem burvjiem ir kā mājas bez durvīm – viņu prātos un dvēselēs var brīvi ielauzties kāds ļaunais gars un izpostīt viņu dzīves, jo viņi ir neaizsargāti. Abas autores ir uzrakstījušas spēcīgus, interesantus darbus, kurus es nešauboties varu ieteikt izlasīt.
Lienīte par Ievas Melgalves „Mirušie nepiedod” un „Mājas bez durvīm”, un Ingas Gailes “Stikli”:
Parasti izvairos lasīt fantāzijas grāmatas par izdomātām pasaulēm, tāpēc Ievas Melgalves darbus „Mirušie nepiedod” un „Mājas bez durvīm” izvēlējos lasīt, vien pateicoties labajām atsauksmēm internetā. Pirmo darbu uztvēru kā ievadu nākošajam darbam – „Mājas bez durvīm”. Sižetiski pirmais darbs mani neaizrāva, vien atklājās galvenās varones Vegas tēls, kurai nav pieņemama magu pārvaldītās karalistes šķietamā labklājība, kas iegūta ar acu apmānu un emociju pārvaldīšanu. Interesantāks man šķita otrais romāns „Mājas bez durvīm”, kurā jau parādās piedzīvojuma elementi un Vega aktīvāk iesaistās cīņā ar magiem. Tomēr visu darbu caurvij Vegas vientulība, nespēja pieslieties ne magu, ne vienkāršo cilvēku pasaulei. Tāpat paliek neatbildēts jautājums – ja tev piemīt magu spēja emocionāli ietekmēt citus cilvēkus, ko tu ar šo spēju dari, kā izmanto?
Ingas Gailes romāna „Stikli” darbība norisinās Latvijā periodā no 1937. līdz 1939.gadam. Šajā šķietami mierīgajā, pārtikušajā laikā notiek atsevišķa indivīda traģēdija – meitene tiek izvarota un nonāk psihiatriskajā slimnīcā. Autore risina jautājumu par sabiedrības attieksmi pret vardarbību, upuri, kā arī liek pārskatīt savu attieksmi pret cilvēkiem, kuri neatbilst mūsu priekšstatiem par normu. Mani saistīja I.Gailes izvēlētā forma un stils – vēstījums ir pirmā personā un vēstītāji bieži mainās, reizēm nevar saprast, kurš ir stāstītājs. Tas padara šo stāstu īpaši emocionālu, liekas, laiks ir saplūdis vienotā sāpīgā veselumā, kurā, par spīti visam, jāizdzīvo galvenajai varonei. Un es ticu, ka viņa izdzīvos!
Liene par Ingas Gailes romānu „Stikli”:
Romāna “Stikli” galvenā varone ir Magdalēna Cīrule, kurai uzstādīta diagnoze – maniakālā depresija un viņa ievietota psihiatriskajā slimnīcā. Magdalēna gaida bērnu no ārsta Kārļa Vilka, kurš savu pacienti aizsūta uz laukiem pie savas mātes, jo slimnīcas pārstāvji ir eigēnikas piekritēji, kas nozīmē, ka psihiski slimiem cilvēkiem nevar ļaut radīt pēcnācējus.
Laikraksta “Diena” mājaslapā vēsturnieks Bjerns M.Felders (23.04.2005.) raksta, ka ar terminu “eigēnika” tika apzīmēti cilvēki ar garīgiem traucējumiem jeb psihiskām slimībām, tāpat cilvēki, kas cieta no epilepsijas vai tuberkulozes, vai arī ārsti viņiem bija diagnosticējuši plānprātību. Šīs slimības tika uzskatītas par iedzimtām, tāpēc šiem cilvēkiem nedrīkstēja pieļaut radīt pēcnācējus. Laikā no 1938. līdz 1940.gadam vien Eigēnikas komiteja Latvijā veica 648 abortus un 59 sterilizācijas.
Romāna sižets liek domāt par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem, kas nonākuši psihiatriskajās slimnīcās, un lasītājam rodas jautājums – vai tiešām viņi visi ir jāizolē no sabiedrības?
