Vārda dienu svin: Ilze, Ildze, Izolde

Vērtējam vēsturisko romānu ‘Skārda bungas’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Jūlijā grāmatu klubiņā bijām ķērušās pie visai nopietnas lasāmvielas – Gintera Grasa romāna „Skārda bungas”. Skatījāmies arī 1979.gadā uzņemot filmu, kas tapusi pēc šī romāna motīviem.
Kādi ir mūsu iespaidi, lasi tālāk!

LIENE ŠTOKA: visvairāk prātā ir palicis stāsts par vecāsmātes četriem brunčiem
Romāna „Skārda bungas” galvenais varonis ir Oskars. Romāna sākumā lasītājs uzzina, ka Oskars ir dziedniecības un aprūpes iestādes pacients. Romānā ir 3 grāmatas un katrā no tām ir stāstiņi par Oskara dzīvi. Katram aprakstītajam notikumam ir dots nosaukums, grāmata ir interesanta, jo stāstījums ir detalizēts, kas romāna sākumā šķiet pat smieklīgs.

Oskars savā trešajā dzimšanas dienā dāvanā saņem skārda bungas, kas turpmāk ir ļoti nozīmīga lieta viņa dzīvē – „no pirmā stāva līdz bēniņu kaktiem es bungoju augšup un atkal lejup pa kāpnēm”. Vēl viena īpašība, kas pavada Oskaru ir – ar balss palīdzību saplēst stiklu.

Romāns man lasījās ļoti lēni, bet Oskara atmiņu stāsts bija interesants un visvairāk tomēr prātā no romāna ir palicis stāsts par vecāsmātes četriem brunčiem, kas ik pa laikam romāna gaitā tiek atsaukti atmiņā.

Romāna nobeigumā tiek atzīmēts, ka Oskaram aprit 30 gadi, lasītājam ir bijusi iespēja vērot Oskara dzīvi no mazotnes līdz 30 gadu vecumam. Savu dzimšanas dienu viņš sagaida psihiatriskajā slimnīcā, bet lasītājam ir nojaušams, ka Oskars tur arī vēlas palikt, jo tā ir iespēja palikt mazajam bērnam. Starp citu, jau 3 gadu vecumā viņš bija pieņēmis lēmumu vairs neaugt.

 

LĪGA OZOLIŅA: grāmata ir nedaudz par smagu, bet filma, zinot, kāda ir grāmata,- nedaudz par vieglu
Šis bija viens no tiem romāniem, ko man bija gaužām grūti lasīt. Pat nevaru pateikt kāpēc, jo valodu par sarežģītu nosaukt nevarētu, arī sižets bija interesants. Šur tur gan pamanīju teikumus, kas sākas vienā grāmatas lappusē un beidzas tikai nākamās beigās, tāpat dažkārt vairāk kā par daudz šķita, ka ir lietu un notikumu detalizācijas, taču daudzviet tas bija tieši laikā un uz visai drūmā fona palīdzēja lietas padarīt komiskas.  

Ar lielu interesi gaidīju to, kā šis apjomīgais romāns (gandrīz 700 lappuses), ar tik intensīvo un daudzslāņaino stāstījumu būs pielāgots filmas formātam. Izrādījās, ka filmas veidotāji bija paņēmuši vien nelielus fragmentus, galvenokārt no galvenā varoņa Oskara bērnības, kas bija aprakstīts romāna pirmajā lielajā nodaļā jeb pirmajā grāmatā. Filma, salīdzinājumā ar lasīto, šķita daudz vieglāka, Oskars bija parādīts drīzāk kā niķīgs bērns, nevis tāds, kurā „iemājojis velns”. Mani gan pārsteidza, ka filmā, kas uzņemta 1979.gadā, bija iekļauts tik daudz erotikas un seksa ainu. Jā, kopumā sajūta tāda, ka grāmata nedaudz par smagu, bet filma, zinot, kāda ir grāmata, šķita nedaudz par vieglu un ne līdz galam izstrādāta.

 

IVETA BLAUNE: romāns liek aizdomāties par to, kurš ir tas brīdis, kad nolemjam pārstāt augt
Jūnijā lasījām Gintera Grasa romānu “Skārda Bungas”. Tas ir ievērības cienīgs ar to, ka autors par to ir saņēmis Nobela prēmiju. Man bija izaicinājums pašai sev, ka varu koncentrēties uz tik nopietnu un apjomīgu darbu, un es to pavecu, turklāt ar lielu prieku!

Sižeta pamatā ir stāsts par mazo Oskaru un viņa ģimeni uz pirmskara nacistiskās Vācijas un Otrā Pasaules kara fona. Tēmas ir nopietnas un smagas, bet autoram ir izdevies tās attēlot lielākoties satīriskā un groteskā veidā, brīžiem nojaucot robežas starp fantāziju un realitāti. Protestējot pret sev lemto sīktirgotāja likteni, Oskars savā trešajā dzimšanas dienā nolemj pārstāt augt. Tādejādi viņš tiek atbrīvots no jebkādas turpmākās atbildības par pieaugušo dzīves problēmām un var baudīt brīvību, dauzot savas iemīļotās bungas. Bungas ir viņa izvēlētais saziņas veids ar apkārtējo pasauli. Lai arī apkārtējā vide un cilvēki tiek parādīti idilliskā un uzjautrinošā noskaņā, domāju, ka emocionālajam un jūtīgajam bērnam ir grūti šajā sīkburžuju pašapmierinātajā pasaulē, kur galvenie prieki ir garda pieēšanās un ik vakara kāršu spēle. Viņa mīļajai mātei ir atklāts romāns ar savu brālēnu, tēvs ir aprobežots un pilnībā apmierināts ar apkārt notiekošo, arī kaimiņu un ģimenes draugu tēli ir sarežģīti un kolorīti, piemēram, vientuļā bezbērnu kaimiņiene, kura māca mazajam Oskaram lasīt romānu par izvirtuļa Rasputina mīlas dēkām, skautu vadonis dārzeņu tirgotājs, kuram patīk sportiski puikas. Oskars pieaug, apskata pasauli, iepazīst jaunus cilvēkus, tā arī nekļūstot īsti laimīgs un neatrodot savu vietu dzīvē, un romāna beigās pavada savas dienas psihiatriskajā klīnikā, bez jebkādas vēlmes saskarties ar reālo pasauli, iegrimis pagātnes atmiņās un apcerēs.

Romāns man lika aizdomāties par to, cik ļoti mēs paši sevi ierobežojam, nosakot robežas, kurām dzīves laikā tā arī netuvojamies un nepārkāpjam, un kurš ir tas brīdis, kad nolemjam pārstāt augt. Parasti jau to pamana par vēlu, kad lēmums zemapziņā ir pieņemts un izpildās. Jo lielāks tu audz, jo tava atbildība pasaules priekšā ir lielāka, un tā nav viegla nasta.

Ginters Grass par šo darbu tika apbalvots ar Nobela Miera prēmiju, un romānā noteikti varam vilkt paralēles ar vēsturiskiem notikumiem – dzīvi Vācijā pirmskara laikā, Nacistu kustības uzplaukumu, Otrā Pasaules kara šausmām, bēgļu gaitām pēc kara. Oskara fanātiskā pieķeršanās bungām ir kā skaļš un uzbrūkošs protests pret tā laika pastāvošo režīmu.

Biju pārsteigta, uzzinot, ka pats autors arī ir piedalījies karā, kā pavisam jauns 17 gadīgs puisis, pusgadu dienot nacistu spēkos, (Waffen-SS), bija ievainots un saņemts gūstā. Vairāk informācijas man par šo neizdevās noskaidrot.

 

INESE KUŠĶE: Skārda bungas izsauc ļoti plašu emociju gammu un patiešām ir Nobela prēmijas cienīgs romāns
„Grass lieliski tiek galā ar lielo uzmanību, intervijām, autogrāfu lūdzējiem (..), jo viņš strādā par Nobela prēmijas laureātu,” tā par pašas tulkotā romāna „Skārda bungas” autoru saka Silvija Brice žurnālā „Rīgas Laiks” 2005. gada oktobrī. Tagad ir 2012. gads: Ginters Grass, 84-gadīgais slavenais vācu rakstnieks, kļuvis par persona non grata Izraēlā sava dzejoļa dēļ, pēc tam ar sirds problēmām nokļuvis slimnīcā. Kāpēc padomju laikā viņa romāns, kas tiek atzīts par antifašistisku, nenonāca pie lasītājiem? Un kas šajā romānā ir tāds, kā dēļ var dot Nobela prēmiju?

Uz pirmo jautājumu atbildi atradu visai drīz. Romāns „Skārda bungas” ir erotisku detaļu piesātināts un vērsts pret jebkuru vardarbību, ne tikai fašistisku. Līdzās aprakstam, kā vācu oberleitnants bez sirdsapziņas pārmetumiem liek nogalināt absolūti nevainīgas piecas mūķenes, kas pastaigājās pārāk tuvu aizsardzības betona bunkuriem, figurē liecības par to, kā iekarotajās teritorijās padomju karavīri dala salaupīto un izvaro sievietes.

Atbilde uz otro jautājumu ir stipri sarežģītāka. Romāns ir daudzslāņains, plašs, tajā daudz interesantu tēlu. Es izceltu trīs faktorus: savdabīgo galveno varoni, autora stilu un simbolisko slāni. Oskars Macerats, kura dzīvi iepazīstam no piedzimšanas līdz pat 30 gadu vecumam, ir punduris, taču neparasts punduris. Viņš it kā pats 3 gadu vecumā pieņem lēmumu neturpināt augt, ir cilvēks ar divām sejām: bērnišķīgo un nobriedušo, pastarpināti vai tieši saistīts ar savu tuvinieku bojāeju, absolūti vienaldzīgs pret apkārtējo ciešanām, toties ļoti jūtīgs pats pret savām neveiksmēm. Arī citi romāna tēli katrs savā ziņā ir īpatnis, kas liek atcerēties „smalko kaišu” periodu latviešu literatūrā – E. Ādamsona, A. Čaka, J. Ezeriņa noveles.

Romāna dalījums nodaļās, kurām katrai ir savs nosaukums, arīdzan atgādina noveles: katras nodaļas centrā ir kāds īpašs notikums ar savu sākumu, kulmināciju, nobeigumu. Grasa stilam raksturīga spilgta detalizācija, kas vairāk izpaužas romāna sākumā – tie ir gari teikumi ar daudzu vienlīdzīgo teikuma locekļu virknējumu: „Kad tādā sestdienā mana vecāmāte, uzkopusi māju, izcepusi cepamo, izmazgājusi mazgājamo un izgludinājusi gludināmo, izslaukusi un pabarojusi govi, pilnīgi iegremdējās mazgājamā toverī, kaut ko papauda ziepju sārmam, tad ļāva ūdenim toverī atkal noplakt, lai, ietinusies lielpuķotā autā, apsēstos uz gultas malas, tad viņas priekšā uz grīdas izplesti gulēja četri valkātie brunči un vieni svaigi izmazgātie brunči.” 46 nodaļās autors paspēj izmantot arī paņēmienu „stāsts stāstā”, lugām raksturīgo dalījumu lomās un pasaku frāzi „Reiz dzīvoja…”, kas, manuprāt, nodaļu „Ticība cerība mīlestība” padara par visģeniālāko visā romānā.

Daudzas romāna detaļas var uzskatīt par simboliskām. Piemēram, Oskara vecmāmiņas četrus brunčus, kurus tā vienmēr valkāja. Skaitlis „četri” parasti simbolizē zemi, Oskara vecmāmiņa visbiežāk pieminēta saistībā ar kartupeļu lauku, dārzeņu tirdzniecību. Viņa un viņas brunči, zem kuriem pundurim gribas paslēpties, asociējas ar zemes-radītājas tēlu – ar to viss ir sācies, un ar to viss arī beigsies. Ļoti nozīmīgs simbols ir skārda bungas – tas ir instruments, ar kuru punduris attēlo pasauli, atklāj savas domas un izjūtas, romāna beigās viņš ar bungu spēli spēj ietekmēt pūli. Bungas parasti ir kulta piederums, to skaņas asociē ar kosmosa spēkiem, pērkonu. Manuprāt, autors ir gribējis šādā veidā vilkt paralēles ar Hitleru un viņa lielo ietekmi uz pūli. Arī tas, ka Oskars reizēm sevi identificē ar Jēzu, ir norāde uz to, ka cilvēks vēlas būt pārāks par citiem, saskata sevī savdabīgu mesiju. Vairākas romāna detaļas asociējas ar fallisku simbolu: bungu vālīte, Kāķa tornis. Tie ir varas simboli – būdams punduris, Oskars tiecas būt pārāks, un tas atkal noved pie paralēles ar Hitleru. Melno ķēkšu, kas pieminēta romāna beigās, es uztveru kā nāves simbolu.

Gintera Grasa „Skārda bungas” ir ļoti cilvēcisks romāns, par spīti melnajam humoram, attēlotajām ciešanām un varoņiem-dīvaiņiem. Tas izsauc ļoti plašu emociju gammu un patiešām ir Nobela prēmijas cienīgs.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu