ecembrī grāmatu klubiņā izvēlējāmies lasīt pasakas, turklāt ļoti sniegotas pasakas. Tā kā Ziemassvētkus aizvadījām bez sniega, ļoti vēlējāmies īsto ziemu sajust kaut caur grāmatas lappusēm. Tādēļ ierosinājums iepazīties ar jaunās autores Ingas Milleres ‘Kristālpasakām’ šķita nākam tieši laikā. Kādas ir mūsu sajūtas un pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas, lasi tālāk!
Inese Kušķe: Autorei ir talants, tomēr grāmata ir vien melnraksts
Ziemassvētkiem tuvojoties, atkal izvēlējāmies lasīt pasakas – šoreiz jaunās autores Ingas Milleres pirmo grāmatiņu „Kristālpasakas”. Noskaņu un labas domas šais pasakās atrast izdevās, taču piedzīvojām arī vilšanos.
Autorei nepārprotami piemīt talants, viņa ir epitetu virtuoze, kurai izdevies radīt arī pāris interesantus okazionālismus: murrpasaka un murrpināja. Diemžēl pārējais ir palicis vien melnraksta formātā, un tādu to publicējusi izdevniecība „Iespēju grāmata”.
Pirmkārt, atstātas visas pārrakstīšanās, pieturzīmju un stila kļūdas, kas lasīšanu pārvērš par nemitīgu šķēršļu pārvarēšanu un sabojā kopiespaidu. Otrkārt, trūkst vienotas koncepcijas, kā pasniegt šos „kristālus” lasītājiem, jo grāmatiņas beigās nosauktas muzikālās kompozīcijas, kuru pavadībā it kā varētu lasīt šīs pasakas, un dota viena kanēļa cepumu recepte.
Ideja apvienot receptes ar romāna nodaļām vai stāstiem ir jau zināma, izcili paraugi latviešu literatūrā tapuši gan L. Muktupāvelai (tagad Kotai), gan N. Ikstenai. Vienas cepumu receptes piesaukšana nešķiet pamatota un Milleres pasakas nebagātina. Interesantāka būtu ideja apvienot pasakas ar mūzikas klausīšanos, taču dziesmu saraksts ir tikai grāmatas beigās. Kura pasaka tieši ar kuru dziesmu būtu saistāma kopā? Dažas paklausoties, man diemžēl vispār neradās asociācija ar kādu no lasītajām pasakām.
Vērtējot kritiski, jāteic, ka I. Milleres pasakas vēl pāragri saukt par kristāliem. Gribētu novēlēt Jaunajā gadā gan autorei, gan mums visiem ražīgu un brīnumainu iedvesmu, kas spētu mūs spārnot skaistiem, radošiem un pilnvērtīgiem darbiem!
Līga Ozoliņa: Pasakas aptamborētas caku cakām
Kristāls. Kaut kas tīrs un skaidrs. Neraugoties uz daudzajām šķautnēm, tas ir nostrādāts tik precīzi – ne par daudz, ne par maz – tieši tā, lai mirdzētu un liktu to apbrīnot. Tieši tādas – dvēselei greznas, bet formās vienkāršas, man gribējās sastapt Ingas Milleres Kristālpasakas. Lai arī formās īsas, tomēr par lakoniskām tās būtu grūti nosaukt, jo autore centusies aptamborēt lietas, sajūtas un vidi caku cakām. Dažbrīd varbūt par daudz un samāksloti. Katrā ziņā būtu gribējies, lai pasakas par vispārcilvēcīgo un būtisko tomēr necenstos tik uzkrītoši pateikt priekšā, ko un kā domāt, kāda ir pareizā pasaules un lietu kārtība.
Liene Štoka: Patika pasaka par sapni
Man kā pasaku cienītājai bija prieks, ka tika izvēlēta grāmata „Kristālpasakas”, taču iesākot grāmatiņu lasīt, mana sajūsma pārgāja. Jā, atzīšos, man traucēja gramatiskās kļūdas.
Mazie stāstiņi – pasakas kopumā ir jauki, nedaudz naivi, bet tādām jau pasakām pienākas būt. Autores rakstīšanas stils ir neparasts.
Visjaukākā man likās „Pasaka par Sapni”, kur mazas meitenītes sapnis uzlidoja kokā un ap koku sapulcējās cilvēki, lai uzzinātu, kas noticis. Domājot, kā atgūt meitenītes sapni, sapulcējušies ļaudis apspriež arī savus sapņus. Pasakas beigās noskaidrojās, ka meitenītes sapnis bija dzeltens balons ar uzzīmētu smaidu, ko viņa gribēja uzdāvināt tētim, lai viņš pasmaidītu.
„Savus sapņus ir tik viegli pazaudēt, bet grūti atkal atrast…” Tāpēc novēlēšu – sargājiet savus sapņus!
Līga Rozentāle: Pasakas kopumā ieturētas naiva pozitīvisma garā
Grāmatai ir ļoti uzrunājošs nosaukums, kas vismaz manā galvā uzbur ainu ar leduspuķēm aizklātu logu, mirdzošām sniegpārslām apsegtiem kokiem, tādu īstu ziemas sajūtu. Tieši tādēļ, ka laikapstākļi šoziem it nemaz neatbilst gadalaikam, ļoti gribējās izbaudīt ziemu vismaz šajās pasakās. Jāteic – ziema tur ir aprakstīta patiešām krāšņi un bagātīgi, brīžiem pat pārbagātīgi. Šeit vietā teiciens „kas par daudz, tas par skādi”. Epitetu birums daudzviet traucē uztvert domu un raisīties iztēlei. Traucējošas bija arī daudzās drukas, gramatiskās un stila kļūdas.
Pasakas kopumā ieturētas naiva pozitīvisma garā, man kā naivai un kopumā bērnišķīgai būtnei pret šādu toni iebildumu nav, tomēr visās pasakās kopumā kaitināja pārāk uzkrītošā pareizība un „visu zinošā” pamācīšana. Man kā lasītājai bija sajūta, ka autore man gluži kā ar pirkstu baksta acīs, neļaujot līdz tam pozitīvajam secinājumam vai „mācībai”, ko katra pasaka sniedz, nokļūt pašai. Bet tieši tā ir grāmatu burvība – līdzi jušana un līdzi domāšana.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uzsp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
