Vārda dienu svin: Konrāds, Sebastians

Trīs tases Ēģiptes: LVI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Noslēpumainais vīrs ar silto zupu

Dažas minūtes pirms septiņiem no rīta Gunita stāvēja uz ielas pretī savai blokmājai. Melnās auduma biksēs, kā priekšnieks bija licis, ar portatīvo datoru vienā rokā, rokassomiņu otrā, viņa gaidīja, kad piebrauks Ādams. Gunitai darbā bija jābūt deviņos, taču Ādamam – astoņos, tāpēc nācās atrast vidusceļu un Gunitai celties ātrāk.  Agrajā rīta stundā te apkārt vēl neviena nebija. Taču viņai pavērās citāds skats nekā iepriekšējā vakarā, pie savas dzīvokļa mājas piebraucot pirmo reizi. Dzeltenie saules stari meta ēnas uz smilšaino ceļu un nedaudzajiem zaļumaugiem, kas bija apvijušies ap blokmāju vārtiem. Tik daudz blokmāju visapkārt! Tās bija cieši saspiedušās viena pie otras vairākās ailēs – Gunita vērīgi paskatījās uz savējo, lai, viena nākot, iegaumētu, kura ir īstā. Te būs darbiņš brīvdienām. Viņa domāja. Izpētīt vietējo teritoriju, ceļus, kas veda uz citām blokmājām un mošeju. Viņas ielā pēkšņi iegrieza mašīna – Ādams! Strauji piebremzējot, viņš apstājās tieši pie Gunitas kājām.

„Esi laikā gan,” viņš teica, jo bija piekodinājis Gunitai nekavēt.

„Es taču parasti nekavēju,” viņa uzsvēra. Līdz jaunās asistentes darbavietai bija jābrauc stundu. Tagad agri no rīta satiksme vēl nebija tik liela kā ap astoņiem, deviņiem, kad sākās lielie sastrēgumi. Viņi mašīnā daudz nerunāja. Gunita skatījās ārā pa logu un uzdeva dažādus jautājumus par redzēto, līdz beidzot viņi piebrauca pie meitenes darba vietas.

„Es būšu tev pakaļ piecos,” teica Ādams, kurš pats darbu beidza četros un kā reiz varēja atbraukt pēc Gunitas.

Jaunā VR Consultations darbiniece iegāja augststāvu celtnē un brauca liftā uz astoto stāvu. Viņa piezvanīja pie durvīm, kuras atvēra kāds vīrs, kas nebija viņas priekšnieks. Tas bija kalsna auguma, 50 – 60 gadu vecs kungs, pelēkās auduma biksēs, pār kurām pārvilkts tādas pašas krāsas mētelis, nodilis, vietām netīrs un ar caurumiem.

„Salam alekum,” viņš arābiski teica Gunitai, savelkot nelielu smaidu savā rievainajā un dzīves pieredzējušajā sejā, pār kuru pārklājās viegli iesirmie mati. Likās, arī viņš bija pārsteigts, ieraugot vēl neredzētu meiteni.

„Alekum salam,” Gunita arābiski atņēma sveicienu (pateicoties Ādamam, viņa jau šo to mācēja vietējā sarunvalodā) un iegāja ofisā, savukārt vīrs, savu uzdevumu izpildījis, nozuda tālāk virtuvē. Gunita gāja uz savu kabinetu. Hmm. viņa nodomāja. Vakar es šo vīru te nemanīju.

Saprotams, ka ofisā vēl neviena nebija. Bija atlikusi stunda līdz oficiālā darba laika sākumam. Vien priekšnieks Vaels Riads, pamanījis, ka Gunita ieradusies ātrāk, ienāca ar viņu sasveicināties. Pats vēl bija tērpies pidžamā, kas liecināja, ka arī šoreiz viņš nakšņojis darbā.

„Ah, tu jau esi šeit,” viņš teica.

„Jā, mani atveda ātrāk, jo Ādamam darbs sākas astoņos… es te savas lietas padarīšu,” Gunita domāja, ka priekšnieks būs priecīgs, redzot, ka meitene tik apzinīgi nāk laikā uz darbu.

„Labi,” viņš teica, „kad atnāks Klāra, vari turpināt to, ko vakar, un tad pēcpusdienā mums būs sapulce, jums visām būs stingri iedalīti pienākumi.”

Gunita pamāja ar galvu, un katrs pazuda savā kaktā – Gunita pie datora, noslēpumainais vecais vīrs virtuvē, bet Vaels Riads savā istabā, kas vēl vakar bija arī Gunitas guļamistaba. Viņa fonā dzirdēja bļāvienus arābu valodā – tie noteikti tika adresēti vecajam vīram, kurš paklausīgi devās pie šefa ar paplāti uz rokas – noteikti  bija runa par brokastīm, domāja Gunita.

Ierodoties pārējām kolēģēm, rīta cēliens tika uzsākts ar telefonzvaniem un papīru kaudzēm. Dienas pirmā puse ritēja spraigi līdz brīdim, kad aktivitāti mazināja kurkstošie vēderi, prasot enerģijas devu. Gunita izvilka no somas maizi un ievārījuma burku, ko vakar veikalā bija nopirkusi. Ar šo bundžu pietiks pusdienām veselai nedēļai, meitene plānoja. Gaļu, dzīvojot pieticības režīmā, viņa vispār nevarēja atļauties, izņemot zivju konservus, kuri parasti dārgi nemaksāja.

Viņa ēda līdzpaņemtās lavaša šķēles, apziestas ar ievārījumu, kamēr pretī sēdošā Mona mielojās ar mājās sagatavotu ēdienu. Te pēkšņi Gunitas un Monas durvīs parādījās vecais vīrs. Viņš ienāca ar paplāti un divām bleķa bļodiņām, kuras momentā piepildīja ar dzeltenu šķidrumu – zupu. Tā bija lēcu zupa, ko viņš sākumā piedāvāja Gunitai.

„Nē, paldies,” meitene centās būt pieklājīga, jo saprata, ka vīrs noteikti nedzīvo pārticībā.

„Ņem, ņem, viņš grib, lai tu ņem,” Mona Gunitai iztulkoja vīra teikto. Viņš pacietīgi turēja paplāti ar mazajiem bleķa toverīšiem un gaidīja, kad Gunita paņems vienu no tiem. Viņa paklausīja, paņēma un sāka strēbt dzelteno karsto šķidrumu. Vēderam tas bija ļoti patīkams – labāks par aukstajām zaptsmaizītēm, ko viņa tikko bija notiesājusi. Kamēr Gunita mielojās ar karsto dziru, vīra acis viņai bija pielipušas, un kad trauciņš beidzot bija iztukšots, viņš pacēla uz augšu savu īkšķi, un kā Gunita noprata, arābu valodā jautāja, vai zupa bijusi laba.

 „Laba, laba,” Gunita atbildēja angliski un arī pacēla savu īkšķi. Vīra sejā pēkšņi parādījās liels un plats smaids – tas plaši atvēra viņa dzeltenās zobu rindas, kurām brūnās acis, iedegušās ar spožu dzirkstelīti, smaidīja līdzi, savelkot smalkas rievas deniņu rajonā. Viņš smaidīja, un arī Gunita atbildēja ar to pašu. Vīrs, par kuru meitene nezināja it neko – vien to, ka viņš pēc izsaukuma ienāk Vaela Riada kabinetā, ienes paplāti ar ēdienu, tēju, kafiju un tagad arī uztaisījis šo dzelteno šķidrumu, ar ko Gunita mielojās – , stāvēja viņai pretī ar seju, kas izstaroja patiesu laimi un siltumu. Tik lielu prieku, ko diez vai viņš piedzīvoja bieži. Vaels necentās būt laipns pret saviem ēģiptiešu darbiniekiem. Jo tie taču nepievilka klientus, tie nedeva naudu. Tāpēc viņa bardzība vecajam vīram lika valkāt biežāk bēdīgu un dzīves nomāktu seju. Kā viņa drēbes – pelēkas, nemanāmas, novalkātas. Kā viņa kurpes – atvērtiem purngaliem un smilšu saēstas. Nu viņa seja smaidīja, neslēpjot ne viņa jūtas, kas tik dabiski nāca uz āru, ne dzeltenos zobus, ne sirds siltumu, kas Gunitu sildīja tāpat kā tā zupa, ko viņa tikko bija notiesājusi. Gunitai par to bija prieks. Šīs bijas labākās piecas minūtes, kas viņas otrajā darba dienā piedzīvotas. Labākas par sarunātu interviju ar jaunu klientu. Un noteikti labākas par gaidāmo tikšanos Vaela kabinetā.

Vīrs iegāja atpakaļ virtuvē, un tā vietā, lai Gunita zvanītu kārtējam klientam un piedāvātu kompānijas pakalpojumus, meitene domāja par viņu –veco vīru. Diez kā viņš dzīvo? Vai viņam ir ģimene? Vai viņam patīk savs darbs? Gunitai pēkšņi to visu gribējās zināt, gribējās parunāt ar šo vīru – vai viņam ikdienā bija, ar ko parunāties? Pēkšņi meitenei vīra kļuva tik ļoti žēl. Tik ļoti, ka gribējās vai sevi saraut gabalos, kad viņa jau atkal redzēja viņa kārtējo paplāti un piesardzīgos soļus uz priekšnieka kabinetu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu