Tovakar, kad beidzu lasīt “Tarakānus” aiz loga zibeņoja. Piegāju pie loga un man šķita, ka redzu pa ielu aizsoļojam Hariju Holu – skarbu, brutālu, arogantu, bet tajā pašā laikā tik sasodīti ievainojamu, vientuļu un iekšējo velnu mocītu.
Starp citu, romāna pamatā ir patiesi notikumi, izdomāti ir tikai tēli.
Darbība risinās labi pazīstamā vidē–mūsdienu Rīgā – taču šo vidi svešādu un intriģējošu padara trāpīgais, detaļām bagātais mākslinieku aprindu raksturojums.
Jū Nesbē romāni ir skaudri patiesīgi, bet sarežģītās sižeta līnijas un negaidītie risinājumi lasītājā rada gandarījuma sajūtu.
Autors šausmas atstāj lasītāja iztēlei – tāpēc iesakāms tiem, kam patīk Alfreda Hičkoka filmas.
Jaunais detektīvromāns ir viegli ironisks vēstījums par mums – šodien, šeit un tagad, par mūsu tikumiem, grēkiem un grēciņiem, par cilvēka būtību, ko nespēj mainīt ne laiks, ne nauda, ne audzināšana.