Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Stāsts. SUPERGIRL

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ensionētais pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Ādolfs Cepurnieks tās dienas pēcpusdienā paskatījās uz rūpīgi iesaiņoto dāvanu un vēl līdz pēdējam brīdim domāja: varbūt labāk arī šogad došanos uz mazmeitas dzimšanas dienu atcelt. Mazmeita viņu jau sen gaidīja ciemos, bet katrreiz radās kāds iemesls, lai atteiktu. Pagājušajā gadā viņš saslima ar plaušu karsoni, aizpagājušo gadu tieši mazmeitas dzimšanas dienā – 4. novembrī – notika Vispagasta sanāksme, kuru viņam kā ilgus gadus bijušam priekšsēdētāja vietniekam pieklājās apmeklēt. Vēl gadu iepriekš viņš uzkāpa savā pieliekamajā uz naglas un sadūra kāju, tāpēc steidzami vajadzēja doties pie ārsta.

            Šogad iemesls patiesībā būtu visdrūmākais: viņam pirms nedēļās nozaga žiguli, ar kuru nobraukta vesela mūžība. Protams, no pagasta uz lielpilsētu, kur mazmeita dzīvoja, kursēja gan vilcieni, gan autobusi, bet Ādolfs Cepurnieks ar sabiedrisko transportu nepārvietojās un, kamēr pēc pasūtījuma nebūs pienākusi jauna mašīna – tāds pats žigulis –, viņš bija nosolījies no mājas laukā kāju nespert. Pat veikalā nepieciešamo viņš vienmēr pasūtināja uz mājām. Veikalniece laipni pienesa, par to saņemdama dāsnu komisijas maksu.

            “Brauciet ar vilcienu,” veikalniece, ar kuru viņš pārrunāja arī laikapstākļus un pasaulē notiekošo, ierosināja. Viņa nezināja, ka Cepurnieks vilcienā nekad nebija braucis. Viņam savukārt bija neērti teikt, ka baidās, turklāt dāvana mazmeitai šogad bija jau laikus nopirkta. Tāpēc, mirkli padomājis, Ādolfs Cepurnieks stingri un apņēmīgi, cieši sakniebtām lūpām dobjā balsī atbildēja: “Labs ir.” Un tikai tad saprata, ka, tiklīdz izteikta skaļi, šī apņemšanās uzglūn no visām pusēm – tātad jārealizē.

            Kopš tā brīža viņam sāka tirpt kājas, un dauzīties sirds. Īpaši tai pēcpusdienā pirms braukšanas viņš kļuva tik tramīgs, ka nespēja pat tējas krūzi rokās noturēt. Nepietika ar to, ka Cepurnieks nebija ticis pāri zaudējumam par mašīnu (kas bija gandrīz tikpat liels zaudējums, cik pirms pieciem gadiem zaudētā sieva), liktenis, viņu nežēlodams, iedeva pliķi arī uz otra vaiga: braukt sabiedriskajā transportā. Ne jau tas vien, ka viņš nekad vēl to nebija darījis. Būdams pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņš nekad un nekur nebija redzēts bez savas mašīnas. Pa pagastu kājām nestaigāja un cilvēkos lieki nerādījās. Tas būtu milzīgs apkaunojums tik svarīga amata ieņemošam cilvēkam (lai arī pensionētam) tagad parādīties ielās bez savas mašīnas, turklāt ļaut visiem uzzināt, ka viņš ticis aplaupīts.

            Nebūtu vēl to dāvanu pircis, varbūt tad piezvanītu un pateiktu, ka tomēr nevarēs ierasties. Bet gaumīga kastīte stāvēja viņa dzīvojamā istabā uz galda. Dzeltenīgā papīrā iesaiņota. To, kas tur iekšā, viņš pats nemaz nezināja. Tādā mirklī, kad jāpārkāpj pāri savam raksturam, viņu tas tik ļoti arī neinteresēja. Viņš to bija nopircis dienu pirms nozaga mašīnu. Aizbraucis uz vietējo universālveikalu, un tur jau meitenes ar to vien nodarbojās, kā dāvanu saiņošanu un izsniegšanu. Tā tad viņš arī pateica: “Man lūdzu dāvanu mazmeitai.” Pārdevēja jautāja, ko tieši kungs vēlas. Viņš uz to mierīgu sirdi atbildēja: “Iesaiņo kaut ko rozā.” Lai kādiem atmiņas zudumiem Cepurnieka kungs nebūtu šo 70 gadu laikā izgājis cauri, faktu, ka meiteņu krāsa ir rozā un zēnu – zilā, viņš bija stingri iegaumējis no fizkultūras nodarbībām skolas laikā, kad meitenēm stafetei vienmēr tika izsniegti rozā kociņi, bet zēniem – zili. Pārdevēja sāka interesēties, cik mazmeitai gadu. Šāds jautājums Ādolfu Cepurnieku tik ļoti aizskāra, ka viņš nekautrēdamies uzkliedza: “Kā lai es to zinu?” Pamanījis pārdevējas sejā sašutumu un neizpratni, viņš nedaudz mierīgākā tonī piebilda: “Mūsu ģimenē par šādām lietām nerunā.” Bet pārdevēju tas nepārliecināja, jo nākamajā mirklī viņa jautāja: “Vai tad jūs nevarat piezvanīt?” Tas savukārt Cepurnieku saniknoja tik ļoti, ka viņš dāmai asi atteica: “Nauda nav problēma.” Tad no mēteļa kabatas izvilka mazu lādīti, atvēra to vaļā un, izņēmis laukā vienu vizītkarti, uzmeta to pārdevējai uz galda. Pārdevēja paņēma, apskatīja vizītkarti, tad, it kā guvusi apskaidrību, teica: “Labi, Cepurnieka kungs. Tūlīt sagatavošu.”

            Cepurnieku tracināja, ka kāds viņa miermīlīgajā dzīvē iedrošinās radīt sajūtu, ka viņš kaut ko zaudētu, nelietojot mobilo telefonu. It kā tas padarītu viņu par cilvēku ar īpašām vajadzībām. Mobilā telefona viņam nav un nebūs. Ieraudzīdams dāmu sākam rosīties, Ādolfs Cepurnieks atviegloti nopūtās un nodomāja: cik labi, ka vēl palikušas vecās vizītkartes. Uzreiz cita attieksme. Ilgāk nevēlēdamies dāmu traucēt no atbildīgā uzdevuma, Cepurnieka kungs aizgāja uz veikala otru galu. Tur viņš no kofera izvilka pagasta avīzi un, apsēdies uz krēsla, kur parasti sēž, laikojot apavus, sāka to lasīt. Pat būdams pensionēts, Ādolfs Cepurnieks gribēja citiem rādīt priekšzīmi, kā būt sava pagasta patriotam. Patiesībā tās bija vecās, pirms divdesmit gadiem iznākušās avīzes, kad vēl viņa vārdu rakstīja sēžu protokolos. Taču, kāda tam nozīme. Lai arī mašīnu kāds nelietis viņam bija atņēmis, gandarījumu un lepnumu redzēt savu vārdu nodrukātu avīzē neatņems neviens. Tādēļ divdesmit gadu vecu pagasta sanāksmju protokolu pārlasīšana bija kļuvusi par Ādolfa Cepurnieka iemīļotu ikdienas nodarbi.

            Iesaiņoto dāvanu Ādolfs Cepurnieks pagrāba nekavējoties, samaksāja prasīto summu un devās no veikala laukā.

            Kungs ilgu laiku bija domājis, ko tajā dienā vilks mugurā. Parasti viņš ģērbās uzvalkā un glaunā mētelī. Taču šoreiz izlēma, ka maskēšanās nolūkos, iespējams, labāk vilkt ko pavisam citu. Nebūtu brīnums, ja viņa melnais mētelis iedzīvotājiem būtu pazīstams pa lielu gabalu. Viņš tamdēļ sāka revidēt skapi un atrada tumšzila treniņtērpa bikses baltām strīpām sānos un pieskaņotu augšdaļu. To tad viņš rūpīgi uzlika uz krēsla atzveltnes, lai nākamajā dienā varētu vilkt. Drēbes bija mazākā rūpe. Lai ekspedīcija noritētu veiksmīgi, viņam bija nepieciešami arī citi maskēšanās līdzekļi, jo nedod Dievs mazā pagasta iedzīvotāji uzzinās, ka atvaļinātais kungs izmanto sabiedriskā transporta pakalpojumus. Fakts, ka viņam jāizmanto pakalpojums, jau vien radīja neomulīgu sajūtu. Tāpēc viņš salika somā visu, kas ceļā varētu būt nepieciešams, kā arī, protams, neaizmirsa iesaiņoto dāvanu mazmeitai.

            Naktī pirms brauciena Ādolfs Cepurnieks gulēja slikti. Viņš sākumā ilgi nevarēja aizmigt, bet, kad ap vieniem iemiga, tad murgoja, ka viņam virsū brauc vilciens. Viņš skrien pa ceļu, pakaļ skrien vilciens. Ieskrien kāpņu telpā, vilciens līdzi. Ieskrien savā dzīvoklī un aizbultē priekšā durvis, vilciens tās izlauž. Vilciena vajāts, Ādolfs Cepurnieks pamodās nosvīdis trijos un divdesmit četrās minūtēs un domāja savas veselības un sirdsmiera labad ilgāk negulēt. Tā nu viņš cēlās augšā, ģērbās, izpīpēja trīs cigaretes, padzēra melnu kafiju un nosēdās dīvānā, lai gaidītu mirkli, kad varēs iet no mājas laukā. Ēst tik agri un laikam arī no satraukuma negribējās. Laiku īsinot, viņš atvēra paciņu ar zaļām piparmētras ledenēm un sāka tās sūkāt vienu pēc otras.

            Kad pulkstenis rādīja pieci un piecpadsmit minūtes, bija laiks doties. Uzvilcis ziemas vējjaku, paņēmis lielo ceļa somu, ar spieķi rokās viņš izgāja no dzīvokļa. Vēl tikai noskaitīja lūgšanu turpat melnajā trepju telpā. Viņš nebija ticīgs, bet, kad apstākļi spiež, labāk apbruņoties ar visu, ko māte kādreiz mācījusi. Līdz stacijai jāiet divdesmit minūtes. Atbildīgs un piesardzīgs būdams, Ādolfs Cepurnieks bija izgājis stundu iepriekš. Bija drūms, tumšs novembra rīts. Tāds, kādi viņam tagad uz vecumu patika, jo vismaz nebija karsti, un tumsā cilvēki kā lāči ir miegaināki, guļ ilgāk un mazāk okšķerē pa citu privātajām dzīvēm. Tā arī šajā rītā, kā viņš bija pareizi aprēķinājis, uz ielas neviena nebija, vien kur tālumā dzirdēja suņus vaukšķam.

            Piecas minūtes no stacijas Ādolfs Cepurnieks jau nopriecājās, ka būs godam izturējis pārbaudījuma pirmo posmu, kad, tikko kā paejot garām veikalam Boozie, viņam atmiņā atausa viens sen aizmirsts fakts. Ādolfs Cepurnieks apstājās ielas vidū, lielā ceļa soma, ko viņš bija cītīgi nesis, izšļuka no rokas, turpat nokrita arī spieķis, un stindzinošs aukstums lika viņam nodrebēties. Biļešu kasē taču strādā viņa bijušā klasesbiedra jaunākā māsa Anita, uz kuru viņš kādreiz meta acis. Kā es to varēju aizmirst? Ādolfs Cepurnieks sevi strostēja. Šādā paskatā es tak nevaru viņai rādīties. Vecā galva! Viņš sevi lamāja un sāka domāt, kā iziet no situācijas. Pašam par pārsteigumu smadzenes šādā brīdī sāka darboties ātrāk nekā parasti, un viņa galvā pazibēja doma notēlot aklo. Spieķis viņam jau bija, viņš no somas izņēma saulesbrilles, apjozās ar biezu vilnas šalli un visbeidzot uzlika galvā salmu cepuri – vienīgo galvassegu, ko bija paņēmis līdzi. Nu Cepurnieks bija gatavs stāties pretī ļaunākajam, un, spieķi bakstīdams pa priekšu, sāka streipuļot uz stacijas kasi, lai nopirktu sev biļeti uz lielpilsētu.

            Kas to būtu domājis, ka šāda maskēšanās piesaistīs vēl vairāk uzmanības. Tai brīdī, kad viņš gāja iekšā pa stacijas durvīm, grabinādamies visupirms ar spieķi un šaudīdams galvu no vienas puses uz otru, viņu uzrunāja pie biļešu kases lodziņa sēdošā dāma.

            “Uzmanīgi, uzmanīgi,” dāma aiz lodziņa teica. Jā, tā bija viņa. Anita. Cepurnieks pazina balsi. Viņš bija domājis ātri nopirks biļeti un pazudīs no dāmas redzesloka, taču tagad, izdzirdot viņas maigo balsi, Ādolfu Cepurnieku pārņēma sirdi plosošas ilgas un spēcīga apziņa, ka viņš taču tagad ir atraitnis. Viņš skatījās uz jaunības dienu mīlestību cauri melnajiem saulesbriļļu stikliem, tēlodams tās priekšā aklu. Viņa, protams, bija novecojusi, seja sarāvusies grumbās, bet patiesībā saulesbrilles neļāva to tik skaidri saskatīt, un viņam pietika vien ar Anitas klātbūtni, lai vecās jūtas ķermenī radītu vieglas, patīkamas trīsas. Viņā tagad cīnījās divi spēki: ārkārtēja vajadzība noslēpt faktu, ka viņš grasās izmantot sabiedrisko transportu un nevaldāma vēlme paskatīties uz Anitu ilgāk. Tomēr Ādolfs Cepurnieks turējās līdz pēdējam, skaidri atceroties iemeslu, kāpēc nācis, un nostājās priekšā biļešu kases lodziņam vien lai lūgtu to, ko nodomājis. Viņš mēģināja atveidot dobjāku balsi, jo apzinājās, ka šai atkalredzēšanai jāpaliek vienpusējai – viņš viņu redz, viņa – ne.  Tāpēc biļetes izsniegšanas darījumam vajadzēja noritēt strauji. Taču sajūta, ka viņus šķir tikai plāns, caurspīdīgs stikliņš, kuru viņš varētu izsist ar to pašu spieķi, kas viņam rokās, darīja vīru traku. Viņš skatījās Anitai virsū, kamēr tā sagatavo biļeti un, mocīdamies ar saulesbrillēm, izdomāja tās mazliet atbīdīt no acīm, lai varētu dāmu ieraudzīt dabīgā gaismā. Viņa bija pieliekusi galvu, uz acīm brilles ar sarkanbrūniem rāmīšiem, ģērbusies dzeltenā vilnas jaciņā, kurai apakšā balta blūze. Mati – gaišbrūni ar dažām iesirmām šķipsnām. Apgriezti īsi un gaumīgi. Ausīs auskari ar bizbizmārītēm. Ādolfs Cepurnieks nezināja par viņas ģimenes stāvokli, taču tas viņu šobrīd interesēja vismazāk. Dāmas savaldzināts, viņš nenocietās un, kad Anita izsniedza biļeti, Ādolfs Cepurnieks izmeta:

            “Paldies. Jums skaisti auskari!”

            “Vai tad jūs redzat?” dāma izbijusies atbildēja. Tad Cepurniekam pieleca, ka viņš taču tēlo aklo. Ilgi nevilcinādamies, viņš izlika priekšā vēl romantiskāku frāzi.

            “Neredzu, bet jūtu.”

            Dāma kādu brīdi uz viņu skatījās un, kad jau Ādolfs Cepurnieks bija paņēmis biļeti un pagriezās, lai ar koku pa priekšu ietu no telpas ārā, Anita viņam uz papēžiem uzsauca:

            “Kungs, jūs gadījumā neesat Ādolfs Cepurnieks?”

            Cepurnieks satrūkās un vienā mirklī apstājās. Šādu atpazīšanu no mugurpuses viņš nebija gaidījis. Tāpēc, iekarsis par viņas pārdrošo rīcību, Cepurnieks, runādams tāpat no mugurpuses, noteica: “Kaunieties par pagasta lielkunga vārda pieminēšanu.” To pateikdams, viņš izstreipuļoja no stacijas telpas ārā.

            Līdz vilciena atiešanai bija palikusi pusstunda. Ārā vēl tumšs. Viņš apsēdās uz soliņa pie stacijas, lai gan vilciens jau bija pienācis un stāvēja uz sliedēm. Tā kā Ādolfs Cepurnieks nezināja, kāda ir procedūra, domāja, pirmais jau nu neriskēs un iekšā nekāps. Turklāt vecās filmās viņš bija redzējis, ka vilcienos ir pavadones, kas garos mēteļos ar signālkarodziņiem rokās stāv pirms pašas iekāpšanas vilcienā, pieņem biļeti un informē par sēdvietu. Pagaidām neko tamlīdzīgu nemanīja, taču pamazām stacijā saradās cilvēki, un Ādolfs Cepurnieks šai mirklī nesaprata, vai priecāties par to, ka netiek atstāts viens ar vilcienu, vai baidīties, ka kāds viņu varētu sazīmēt. Brīnumainā kārtā arī citi pasažieri drūzmējās pie stacijas ēkas un nevis uz perona, nemaz nerunājot par kāpšanu vilcienā. Tikai tad, kad līdz vilciena atiešanai bija atlikušas piecas minūtes, kāds kungs pārgāja pāri sliedēm un nostājās uz perona. Tas izskatījās kā drošs signāls, jo pārējie vīram sekoja pa pēdām un izkaisījās pa visu peronu. Ādolfs Cepurnieks darīja tāpat. Par laimi, nevienu pazīstamu seju starp šiem ļaudīm (pēc skaita ap divdesmit) nemanīja, un apkārt lieki viņš neskatījās (nedod Dievs, sanāktu ar kādu saskatīties). Tas, kas viņu šobrīd uztrauca visvairāk, bija atrast pavadoni. Izskatās, pārējie arī gaidīja, taču nekādas nervozitātes pazīmes viņos nemanīja, stāvot blakus atvērtam vilcienam un nekāpjot tajā iekšā. Vienīgais izskaidrojums, ko viņš spēja izdomāt, ka darbojas tā pati sistēma, kas, uzkāpjot uz perona: jāsagaida kāds atbildīgais, kas kā līderis pirmais spers kāju, tad attiecīgi pārējie viņam sekos. Ādolfs Cepurnieks jau sāka uztraukties, ka, šādi gaidot drošsirdi, vilciens ņems un aizbrauks. Tāpēc viņš izlēma šo lomu uzņemties uz sevi. Vispirms jāatrod pavadone. Viņš pētīja cilvēkus, kas stāvēja uz perona un pamanīja tikai vienu dāmu, kas bija tērpusies melnā mētelī līdz ceļiem, ar garu lietussargu rokās. Viņš padomāja, ka neizskatās vis kā filmās, bet tūlīt rada tam izskaidrojumu: mode pa šiem gadiem noteikti ir mainījusies. Pārliecinādamies, ka neviens cits neuzdrošināsies spert pirmo soli, viņš visu pasažieru vārdā sadūšojās un drosmīgi gāja sievietes virzienā. Viņa šai brīdī skatījās mobilajā telefonā, un Ādolfs Cepurnieks nodomāja: nabaga kundze, vēl jāuztur sakari ar vilcienu vadību. Tad viņš piesardzīgi piegāja dāmai klāt un lietišķā balsī vaicāja:

            “Es atvainojos, vai jūs būtu pavadone?”

            Dāma novērsās no sakaru uzturēšanas, paskatījās runātājam sejā un diezgan izbrīnītā tonī atbildēja: “Ko lūdzu?”

            Cepurniekam nepatika atkārtot, bet, ja jau dāma izskatās kā no mēness nokritusi, viņš teica vēlreiz, šoreiz precīzāk.

            “Vai jūs būtu šī vilciena pavadone?”

            “Nesaprotu, par ko jūs runājat. Es nevienu nepavadu. Un vismazāk jau vilcienu,” dāma atcirta, pagrieza kungam muguru un pagāja dažus soļus uz priekšu.

            Ādolfam Cepurniekam šāda atbilde iesita kā ar pliķi, taču, nedabūjis laiku atelpai, viņš pamanīja, ka uz otrām sliedēm strauji pienāk vilciens, un visi pasažieri, tai skaitā dāma, momentā kāpj iekšā. Vēl viens vilciens? Ādolfs Cepurnieks no apjukuma nespēja ne acu pamirkšķināt, tāpēc ļāva kājām darīt to pašu, ko pārējie, nodomādams: tikšu tai bānī iekšā, tad visu noskaidrošu.

            Tā kā Ādolfs Cepurnieks nebija pārliecināts, vai iekāpis pareizajā vilcienā, kā arī kura ir viņa sēdvieta, viņš izlēma palikt turpat priekštelpā, līdz sagaidīs kādu augstāk stāvošu personu. Kungs drosmīgi turējās pie margām un nespēja noticēt, ka ir vilcienā. Bailes mijās ar savādu satraukumu, un viņš nolēma tikai stāvēt un gaidīt. Tad laukā iznāca kāda sieviete. Laikam pavadone, jo nākamajā brīdī viņa ļoti tieši pajautāja: “Lūdzu biļeti.” Savu biļeti viņš bija turējis rokās visu šo laiku, spītējot novembra vēsumam, kā arī pārdzīvojot skaudro sarunu ar, viņaprāt, vilciena pavadoni. Viņš izstiepa garu roku un padeva sievietei savu sviedriem notraipīto biļeti. Brīdī, kad viņa tai spieda virsū dīvainu mehānismu, viņš apjauta, ka laikam būs iekāpis pareizajā vilcienā, un paspēja izlasīt dāmai pie krūtīm piesprausto zīmīti “konduktore”. Ak, tad tā to tagad sauc.

            “Ejiet, sēdieties, vagonā vēl ir brīvas vietas,” viņa nākamajā brīdī teica un veltīja vīram īslaicīgu, bet neredzēti skaistu, žiglu smaidu.

            No šāda silta žesta, pilnīgi pretēja tam, ko bija saņēmis no viltus pavadones, Ādolfam Cepurniekam vai aizkrita balss, un momentā aptrūkās elpa. Viņš tāpēc saraustītā valodā, tomēr, negribot laist garām iespēju, pajautāja: “Un… un kurā vietā drīkstu sēdēt?”

            “Kur vien vēlaties,” dāma atbildēja diezgan ikdienišķā tonī, tad galvu nokāra uz leju, it kā kautrēdamās. Ādolfā Cepurniekā šāda necerēta laipnība raisīja vēl lielākas simpātijas, tāpēc viņš vēlējās dāmai atdarīt ar to pašu.

            “Vai, jūs man glaimojat!” viņš teica ar šķelmīgu smaidu. Tad paņēma vienā rokā somu, otrā spieķi, un, atvērdams sev durvis uz vagonu, uz atvadām pateica “paldies, cienītā pavadone”, aizmirsdams tikko iemācīto “konduktore”. Dāma paskatījās uz vīru dīvainu sejas izteiksmi, kuru vairs manīja tikai Ādolfa Cepurnieka pakausis.         

            Iekļuvis vagonā, viņš tālu negāja. Nosēdās pašā pirmajā solā. Jārūpējas par drošību! Tagad vilciena apgaismojumā, ka vai acis žilba, nevarēja zināt, kurš viņu varētu saskatīt. Cepurnieka kungs noņēma savu salmu cepuri un ielika atpakaļ somā. Kādu brīdi raudzījās ārā pa logu. Tad uz priekšu. Kaut kas viņam šai visā likās dīvaini: ka viņš ir spiests būt pasīvs un ka braucamrīku vada kāds cits. Tāda tramīga sajūta. Jābrauc vismaz divas stundas. Viņš ieskatījās somā, cerot tur atrast kaut ko, kas šādā brīdī palīdzētu. Viņam līdzi bija arī medicīniskā aptieciņa ar zālēm pret vemšanu un caureju, taču šī bija pavisam cita sajūta. It kā viņam kaut kas būtu jādara. Turklāt fakts, ka pretī sēž vēl viens kungs un blenž viņam virsū, likās pavisam neērts. Ādolfs Cepurnieks parakājās dziļāk somā un atrada tur dambreti. Viņš izlēma, ka tas būs labs veids, kā aizvirzīt mokošās domas un smacējošo sajūtu, ka pār viņu kāds valda. Viņš izņēma dambretes galdu, nolika sev blakus un sāka uz tā kārtot baltos un melnos kauliņus. Kad tas bija izdarīts, Cepurnieks labās rokas pirkstos satvēra balto kauliņu un bija gatavs raidīt pirmo gājienu. Šajā brīdī viņu pārsteidza pretim sēdošā vīrieša balss.

            “Vai vēlaties, lai sastādu kompāniju?” vīrietis mierīgi jautāja un nedaudz iesmējās. Ādolfu Cepurnieku šāda visatļautība nepajokam izbiedēja. Pretim sēdošais izskatījās vismaz divdesmit gadu jaunāks par viņu. Nezinādams, kā pieklājīgāk atteikt, Cepurnieks spēra laukā to, kas bija.

            “Nē, es pats tikšu galā.” Tad pie sevis nodomāja: kāda tā mūsdienu jaunatne! Avīzēs to vien raksta, kā tieši šādi it kā nevainīgi vīrieši izspiež naudu un beigās vēl atņem dzīvību. Turklāt kā nav kauna tramdīt citus pasažierus publiskā telpā?

            Paldies Dievam, dambrete Ādolfu Cepurnieku ne tikai nomierināja, bet lika aizmirst, ka viņš ir vilcienā. Divu stundu laikā viņš pats ar sevi izspēlēja sešas partijas un pie katras uzvaras skaļi iegavilējās. Septītās partijas sākumā ierunājās dispečers un pavēlēja visiem momentā sakrāmēt mantas un pamest vagona telpas, neatstājot aiz sevis ne smakas. Ādolfs Cepurnieks ar šādu signālu vilciena pienākšanai galapunktā nebija rēķinājies. Tas viņu izbiedēja tik ļoti, ka kungs nespēja darīt neko citu kā paklausīt ziņojumam: aši sabēra dambretes kauliņus lielajā somā, neatliekot laika tos ielikt kastītē, pagrāba savas mantas un virzījās uz izeju, vēl nobrīnoties, ka neviens no pasažieriem neizskatās pārsteigts par šādu agresīvu atvadīšanos.

            Ar lielo somu un spieķi pa priekšu Cepurnieks iztraucās ārā. Jaunā pilsētā uz jauna persona. Brīdī, kad viņš teju atviegloti nopūtās, ka lielākā daļa pārbaudījuma ir pārvarēta, viņu pārsteidza kas tāds, ar ko Cepurnieks nepavisam nebija rēķinājies. Burzmā uz staciju viņam pēkšņi pretī nostājās pagasta policijas priekšnieks un izbrīnītā tonī vaicāja: “Cepurnieka kungs? Es jau jūs redzēju vilcienā.”

            Ādolfs Cepurnieks sastinga. Viņa sporta kostīms, lielā soma gar sāniem, spieķis un galu galā – viņš bija pieķerts vilcienā! Šito kaunu! Viss pagasts uzzinās. Viss pagasts runās. Viņš sajutās kā pelnīti apturēts un aizstāvībā pacēla uz augšu rokas, pār lūpām pārdabūdams vien: “Tas neesmu es!” To pateicis, viņš paķēra savu lielo somu un bez spieķa, klumburēdams kā mācēja, metās bēgt. Turpat pāri sliedēm, teju pakļūdams zem vilciena. Bet, to momentā ieraudzījis, viņš izkļuva laukā, vien somu atstāja turpat uz sliedēm. Pagaidīja, kad vilciens pārbrauc tai pāri, pārliecinājās, ka nekur tuvumā neredz policijas priekšnieku, un tikai tad noņēma somu no sliedēm. Tā nebija cietusi. Neatguvies no šoka, viņš aizgāja un apsēdās stacijā uz soliņa. Nez kāpēc Cepurnieks vēlējās pārcilāt somu un noskaidrot, vai iekšā nekā netrūkst. Pēc visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem viņš pēkšņi sajutās tik izsists no sliedēm, ka sāka domāt, kāpēc te braucis. Pat glīti iesaiņotā dāvana somā viņam nepalīdzēja atcerēties. Tieši otrādi. Cepurnieks pārsteigumā iesaucās: “O, dāvana!” Nākamajā brīdī kā mazs bērns viņš sāka plēst papīru vaļā un nodomāja: tad vismaz kaut kādu balvu par šīm mocībām esmu nopelnījis. Atplēsis iesaiņojuma papīru un attaisījis kastīti, viņš no tās izņēma maigi rozā cepurīti ar gaiši zilu, zaļu un violetu maliņu un goda uzrakstu SUPERGIRL. Noteikti firmas zīme. Viņš padomāja un, kādu brīdi turēdams cepurīti rokās, saprata, ka šis ir viņa grūtās dienas vienīgais prieks, un, ja jau Kungs tā lēmis, viņš liks cepuri galvā. Tā arī izdarīja, nodomājot, ka kaut ko šī pārbaudījuma laikā būs iemācījies gan: ne obligāti zēniem jānēsā tikai zilā un meitenēm tikai rozā krāsa. Lepns par šādu pavērsienu viņa tā jau smagajā raksturā un stingrajos uzskatos, Ādolfs Cepurnieks apjauta, ka sen nav ēdis. Viņš piecēlās no soliņa, sakārtoja cepurīti tā, ka uzraksts ir uz pieres, un devās uz tuvāko kafejnīcu.

! Ja arī Tu vēlies padalīties ar saviem radošajiem veikumiem- stāstiem, esejām, dzeju u.c., un saņemt par tiem lasītāju vērtējumu, sūti SievietesPasaulei uz e-pastu sp@sievietespasaule.lv.

Dalīties.

Atstāt Ziņu