Vārda dienu svin: Gundars, Kurts, Knuts

Simboliem un emocijām piesātinātais Noras Ikstenas ‘Mātes piens’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

agājušā gada rudenī pie latviešu lieteratūras debesīm atkal spoži uzspīdēja Noras Ikstenas vārds. Dienas grāmata laida klajā viņas jaunāko darbu – romānu “Mātes piens”, kura atklāšanas svētku gaidās jau tika prognozēts, ka vienaldzīgos tas neatstās. Romāns, kas stāsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem pēc Otrā pasaules kara un, jo īpaši, 20. gadsimta 70. un 80. gadu periodā, lasītāju ievelk gan emocijām un simboliem bagātā dzimtas sieviešu attiecību stāstā, gan iedod atsauces uz konkrētā laikmeta “nodevām” un to, ka dažādi cilvēki tās izjūt un (ne)pieņem.

Gan Māras Zālītes, Osvalda Zebra un Ingas Ābeles vērtējums grāmats anotācijā, gan citās literatūras kritikās un grāmatu recenzijās lasītās atsauksmes raisīja vēlmi arī mūsu grāmatu klubiņam ķerties pie šī “svaigā” darba lasīšanas. Un, jāpiekrīt, grāmata arī mūs neatstāja vienaldzīgas.  

Inese: lai arī sērijas „MĒS. Latvija, XX gadsimts” romāns, tajā nav pārspīlēts ar vēsturiskajiem faktiem
Izlasot romānu „Mātes piens”, kārtējo reizi pārliecinājos, ka Nora Ikstena ir viena no izcilākajām mūsdienu latviešu literatūras rakstniecēm. Nieka 160 lapaspusēs ir ietilpināts milzīgs izjūtu un pārdomu visums, kurš spēj acumirklī ieraut sevī, it īpaši, ja esat dzīvojis tai pašā laikposmā: 20. gs. 70. – 80. gados. Viesturs Rudzītis savā rakstā „Meita mātei ar nāves dziņu” konstatē: „Interpretāciju „Mātes pienam” varētu sākt no jebkuras vietas – šeit nav pirmais un pēdējais, svarīgais un nesvarīgākais. Šajā grāmatā viss ir sievišķi cirkulārs, katrā punktā ir sākums un gals.”
Skartās tēmas ir bezgalīgi plašas: mātes un bērna saikne (mātes piena tēls, Piena Ceļa simbols); paaudžu savstarpējās attiecības; laikmeta nospiedums cilvēku likteņos (izsūtīšanas, padomju varas noteiktie ierobežojumi); cilvēka brīvības tēma (būra simbols); dzīvības rašanās mistērija (māla embrija izveidošana) utt. Man personiski patika tas, ka, rakstot šo romānu sērijas „MĒS. Latvija, XX gadsimts” ietvaros, N. Ikstena nav pārspīlējusi ar vēsturisko faktu materiālu – tie ir tikai fons dziļi subjektīvai drāmai, kuras centrā, kā jau formulēja V. Rudzītis, ir māte ar nāves dziņu – sieviete ar aizlauztu dvēseli.
Varoņu individuālisms tiek vispārināts, jo tiem nav piešķirti konkrēti vārdi. Darbojas māte, meita, mātes māte, patēvs. Tikai sekundāriem un simboliski uztveramiem tēliem piešķirti vārdi: Serafima (‘debesu būtne, liesmojošā’), Jese (hermafrodītiska būtne, tāds kā sargeņģelis). Stāstījums pirmās personas formā notiek paralēli no meitas un mātes viedokļa, kas pašā romāna sākumā mazliet samulsina. Interesanti izmantots mājdzīvnieka kāmīša tēls, ar tā palīdzību atklājot nebrīves un būra izjūtu, kas ir viens no iemesliem mātes depresijai.
Romāns visnotaļ loģiski beidzas ar mātes nāvi un vēsturiskajā fonā – ar Berlīnes mūra krišanu 1989. gadā. Traģisks paradokss, kas izsauc skumju nožēlu: brīvība tiks iegūta, taču cilvēka, kas pēc tās alka, vairs nav. Kāda lasītāja interneta komentārā uzrakstījusi: „Nekad negribu vairs lasīt tik depresīvu grāmatu!” Man romāna kopnoskaņa neatstāja depresīvu iespaidu. Nāve mātei ir kā atpestīšana. Bet vai Latvijas neatkarības atgūšana ir atpestīšana no visiem būriem? Būris, ko cilvēks uzceļ pats sev, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Un no tā nespēs paglābt pat „dzīvības ūdens” – mātes piens…

Līga: grāmata atstāja ilgu pēcgaršu, liekot prātā pārcilāt eksistenciālas dabas jautājumus
Pēc teju gada garumā ievilkušās pauzes, priecājos, ka atgriezos pieaugušo cilvēku literatūras pasaulē tieši ar šo grāmatu – Noras Ikstenas “Mātes piens”. Tā ir viena no tām grāmatām, no kuras nevar atrauties. Netraucē arī tas, ka ik pa brīdim jāpārslēdzas no vienas grāmatas varones pārdomām uz otras, jo gan meitas, gan mātes dzīves lappuses rakstītas no “es” pozīcijas.
Es mēdzu grāmatas iedalīt divās lielās kategorijās – tās, kas uzrunā prātu (liek tam pasvīst, pamežģī un patrenē pelēkās šūniņas) un tās, kas uzrunā sirdi. Šī bija otrā – mana sirds to burtiski “apēda”. Tā arī es viņu sajutu – tādā emocionālā, sirds līmenī. Negudroju nedz par faktoloģiju, nedz par loģiku, vai, piemēram, grāmatā pieminētā sieviešu apaugļošana tiešām varēja tik vienkāršoti notikt. Manuprāt, “Mātes piens” jālasa caur simbolisma un emocionalitātes brillēm. Tas stāsta nevis par padomju cilvēka dzīvi faktos, bet par padomju laikā dzīvojošu divu sieviešu sajūtām. Turklāt tik labi stāsta, ka es, kas praktiski nav piedzīvojusi padomju laikus, to sajutu, tā līdz kaulam sajutu to smagumu. Mūsdienās daudz runā par pēcdzemdību depresiju, nezinu, kā bija tais laikos, droši vien, ka tāda neeksistēja, tāpat kā sekss. Tad nu,lūk, manuprāt, grāmatas varonei – mātei pavisam noteikti bija depresija. Smaga un dziļa, neizārstēta, kas atstāja rētas viņas uzvedībā un domāšanā mūža garumā.
“Mātes piens”man atstāja diezgan ilgu pēcgaršu, vēl vairākas dienas virpināju prātā dažus eksistenciālas dabas jautājumus. Piemēram, viens no tiem – vai vērts idejas vārdā upurēt ģimeni, savus bērnus un iespēju dzīvot kaut vai to pašu mietpilsoniski laimīgo dzīvi? Otrs – kas tad ir brīvība? Vai tagad mēs esam patiesi brīvi? Kad reāli mēs iegūstam to, ko sauc par brīvību? Viens man, protams, skaidrs – brīvība lasīt, ko mēs vēlamies, domāt, ko gribam un arī skaļi paust savas domas, par to nedabūnot lodi pierē, tā tiešām ir brīvība…bet pārējais? Vienā gadījumā cilvēkus ierobežoja politiskais režīms, bet otrā gadījumā, kad valda relatīva brīvība, cilvēki (labprātīgi?) ieslēgušies cita veida žņaugos – kredītos, darbu jūgā, lai nopelnītu – tērētu, nopelnītu – tērētu, un tā uz riņķi…

Lienīte: Ikstena  pāriet no personiskā stāsta uz visas tautas pārdzīvojumiem totalitārā režīma apstākļos
Noras Ikstenas romānā “Mātes piens” bija interesanti sekot līdzi mātes un meitas dzīves gājumam. Mātei ir grūtības ar sevi, viņa ir iestrēgusi kādā savā attīstības posmā un meita cenšas viņu atkarot dzīvei, tomēr pati nejūtas labi, jo ir emocionāli atkarīga no mātes slimības. Izjutu atvieglojumu, kad meita sāka mācīties Rīgā, jo likās, ka viņas upuris jau kļūst par lielu.

Savā darbā Nora Ikstena  pāriet no personiskā stāsta uz visas tautas pārdzīvojumiem totalitārā režīma apstākļos, mēģinot šo režīmu vainot pie tā, ka neizdevās  mātes zinātniskā karjera un personības izaugsme. Fakts, ka padomju režīms ir mātes psiholoģiskā stāvokļa pasliktināšanās iemesls, mani nepārliecināja. Vietām teksts likās mākslīgi konstruēts, lai akcentētu padomju laika nebūšanas. Romāna galvenais varonis tomēr paliek mātes un meitas attiecības.

Līga: nu arī manā kontā ir grāmata, kas burtiski apēsta
Neesmu no ātrlasītājām un parasti brīnos par cilvēkiem, kuri grāmatas “apēd” acis nepamirkšķinādami. Bet nu arī manā kontā ir grāmata, kas burtiski apēsta. Noras Ikstenas “Mātes piens” tā paņēma, ka izrāvu cauri to mazāk kā 24h. Ne jau tāpēc, ka ļoti patīkams būtu romāna sižets vai kāds no galveno varoņu dzīvesstāstiem. Gluži pretēji – lasot un arī kādu laiku pēc tam, pat pārņēma tāda kā smaguma sajūta, domājot par to, kādu mīlestību, rūpes un izturību no sievietēm prasīja nosargāt savu bērnu dzīvības pēckara posmā, kamēr relatīvos miera laikos, kad par bērna dzīvību nav tā jācīnās, tā vairs netiek uzskatīta par tādu vērtību… Tieši tāpēc mātes piens kā simbols ir ārkārtīgi spēcīgs. Lasīšanas laikā mijās spēcīgas empātijas jūtas pret meiteni un dusmas pret māti, kura nespēja pieņemt laikmeta izvirzītos noteikumus un varbūt iekārtu pat apzināti provocēja. Un, ja tam visam vēl klāt nāk nosliece uz depresiju un suicidālām tieksmēm, kuras netiek ārstētas…
Lasīju un vilku paralēles ar mūsdienām. Cik gan ierobežots bija progress, inovācijas, zinātniskais darbs, ja tas kaut kādā mērā bija pretrunā ar lielvaras sludināto pasaules kārtību? Vai mūsdienās šai meitenei vispār būtu iespēja augt kopā ar māti? Vai drīzāk viņa jau būtu nonākusi bāriņtiesas redzeslokā un tikt no ģimenes izņemta? Un kā būtu labāk – tā kā toreiz, vai tomēr dzīvojot pēc šābrīža noteikumiem? Diemžēl nācās domāt arī par to, ka mediķi bieži vien paši pret savu veselību izturas ārkārtīgi nolaidīgi un nemeklē kolēģu palīdzību, kad tā ir nepieciešama, tādējādi sevi dedzinot vēl vairāk.

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu