Kad mūsu vietējā bibliotēkā beidzot nebija rindas uz Karīnas Račko romānu “Saplēstās mežģīnes”, nolēmu arī es to izlasīt un salīdzināt ar Ievas Sīmanes erotisko darbu “Svētlaimes medniece”, kas tikko lasīts. Pirmā atšķirība, kuru pamanīju, – Račko romānā varoņi līdz seksam tiek vien 130. lapaspusē, savukārt Sīmanes kundzei mīlēšanās apraksti ir prioritāte, un tiem pakļauts viss pārējais, kas ar galveno varoni starplaikos notiek.
“Saplēstās mežģīnes” ir nevis erotisks, bet gan romantisks romāns ar atsevišķām spilgti erotiskām ainām. Kopumā tas ļoti atgādina Rozamundes Pilčeres stila darbus, jo tiek izmantotas tās pašas klišejas: Ketlīna iepazīstas ar liktenīgo vīrieti, izraisot nelielu autoavāriju; viņu mīlestībai ir pārspīlēti daudz šķēršļu un nelabvēļu; romāna beigās notiek bildināšana ar dārgu gredzenu, kurā iestrādāts milzīgs dimants.
Romāna darbība pamatā notiek Latvijā, un es nespēju līdz galam noticēt, ka var būt tik bagātas ārstu ģimenes kā Ketlīnas Rozenfeldes vecāki un to snobiskais paziņu loks. Arī siržu lauzējs plastiskais ķirurgs Džonatans Holsts, neapšaubāmi bagāts, ir pārspīlēts tēls, jo ir gan pietiekami jauns (34 gadi), gan ar stabilu karjeru, gan ar tumšu, sarežģītu pagātni, gan atlētisks un neatvairāmi pievilcīgs. Vēl pie tam, iemīloties Ketlīnā, šis vīrietis spēj pārkāpt pāri saviem pagātnes rēgiem, pēkšņi būt monogāms un ļoti saprotošs.
Varoņu attiecību un rīcības skaidrošanai autore pieiet ļoti rūpīgi, ņemot palīgā psiholoģijas atziņas, uz kurām atsauce ir pat pašā grāmatas tekstā. Tāpat vairākkārt iepītas norādes uz romānu “Greja piecdesmit nokrāsas”, jo patiešām šīs deviņpadsmitgadīgās jaunkundzes attiecības ar Džonatanu, kura pagātne pilna šausmu, ļoti atgādina Džeimsas darbu. Tomēr visa kopā, īpaši savstarpējo pārpratumu, greizsirdības, citu cilvēku neizpratnes un iejaukšanās, ir par daudz – romāns, kurš aizņem 557 lapaspuses, varēja, manuprāt, būt uz pusi īsāks un kodolīgāks.
Račko valoda atšķirībā no Sīmanes darba ir ļoti spilgta, tēlaina, romāns lasāms viegli: “Tikai uz brīdi, pavisam īsu brīdi padevusies kārdinājumam ļauties uzbrūkošajam skūpstam, Ketlīna notrīsēja Džonatana stingrajā tvērienā, kad šķita, ka neizjustās, reibinošās sajūtas tūdaļ liks zaudēt veselo saprātu.” Saskaitīju, ka romānā attēloto mīlas ainu laikā tiek saplēstas 5 mežģīņu biksītes, kā arī viena melna mežģīņu balles kleita. Tomēr mežģīnes grāmatas nosaukumā nav jāuztver tikai burtiski, tās simbolizē galvenās varones ierasto vidi – snobu sabiedrību, kas ar savām intrigām un priekšrakstiem nomāc un savažo meitenes brīvdomīgo garu. Saplēšot šīs mežģīnes, Ketlīna atbrīvojas no žņaugiem un spēj uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus vecāku izplānotā dzīves modeļa.
Domāju, šāda žanra grāmatām ir sava auditorija, arī mani spēja aizraut sižeta spraigums, taču mulsināja tas, ka galvenā varone, būdama vēl tik nepieredzējusi, izrādījās brutāla seksa piekritēja, ļaujot it visā dominēt vīrietim. Un, kad romāna beigās tika iepītas ainas ar atriebes kāru psihoterapeiti, mans mērs bija izsmelts, tāpēc turpmākajai laimīgajai pāra dzīvei un karjeras attīstībai Ņujorkā nespēju noticēt ne mirkli.
1 komentārs
Sakat, ko gribat, bet šitajās grāmatās ir kaut kāds kods… seksuālo apetīti tās vairo pamatīgi :DDD