Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Romāns par Latvijas vēsturi, kas nav tikai latviešu vēsture

Pinterest LinkedIn Tumblr +

luži nejauši īsi pirms novembra nacionālajiem svētkiem un atceres dienām – 11. un 18.novembra, mūsu grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” lasīja un diskutēja par tematiski ļoti atbilstošu lasāmvielu – Jāņa Lejiņa romānu „Kamera obskura”. Tas vēsta par ļoti sarežģītu periodu Latvijas vēsturē – par laika posmu no 1904. līdz 1946.gadam.

Lūk, arī dažu klubiņa dalībnieču viedokļi par šo romānu:

Lienīte: Latvijas vēsture nav tikai latviešu vēsture
Jāņa Lejiņa grāmata „Kamera obskura” ir stāsts par 20.gadsimta 1.puses Latviju no baltvācu muižnieku skatu punkta. Tā ir stāsta galvenās varones, muižnieces, Margarētas personiskā vēsture. Galvenās varones tēls ir diezgan vispārināts, bez īpašām pazīmēm. Margarēta piedzīvo 1905.gada revolūciju, Pilsoņu karu Krievijā, divus Pasaules karus. Notikumi rit tik strauji, ka diezgan grūti iedziļināties galvenās varones izjūtās šajos vēstures notikumos.
Kamera obskura ir kā simbols, jo Margarētai šķiet, ka vienā brīdī notikumu gaitu var apstādināt un mainīt sev par labu. Diemžēl, tā ir tikai ilūzija. Lielās impērijas, tiekdamās pēc varas, kārto savas lietas uz pārējo valstu, arī Latvijas rēķina. Stāsts ir arī par to, ka Latvijas vēsture nav tikai latviešu vēsture. Tā skar visas šeit dzīvojošās tautas un šķiras, liek tām izšķirties, kurā pusē cīnīties un par kādiem ideāliem.

Inese: vēsturiskais fons ir kā milzu dzirnakmens, kas samaļ indivīda likteni
Ar Jāņa Lejiņa talantīgo prozu pirmoreiz iepazinos apmēram pirms pieciem gadiem, kad izlasīju triloģiju „Zīmogs sarkanā vaskā”. Autors ir pacēlis tik augstu latiņu, ka pats ar nākamo romānu „Kamera obskura” nespēj turēt līdz.
Lejiņam ir raksturīga pamatīga iedziļināšanās vēsturiskajā materiālā, kas pēc tam tiek izmantots kā fons viņa varoņu dzīves gaitām. Triloģijā senās Tālavas iedzīvotāju, viņu kaimiņu un iekarotāju piedzīvojumi organiski iekļaujas 12.gs. beigu un 13. gs. sākuma vēstures notikumos. Toties „Kamera obskura” galvenās varones baltvācietes Margarētas dzīves līkloči sapīti un sapinušies visnotaļ pārbagāto notikumu virknē, kas raksturo Latviju 20. gs. pirmajā pusē. Vēsturiskais fons ir kā milzu dzirnakmens, kas samaļ atsevišķā indivīda likteni – tāda laikam ir viena no idejām šai romānā, taču lasītājam noteikti simpātiskāka būtu šīs sievietes dvēseles pasaules plašāka atveide un viņas pieņemto lēmumu precīzāks psiholoģiskais pamatojums.
Jāuzteic autora labā, plūstošā valoda un veiklā prasme piesātināt nelielo tekstu (223 lpp.) ar daudziem simboliem – tas ir gan ceriņu krūms parkā, gan pati vecā baronu muiža, gan īpaša, veca fotogrāfija un nosaukumā ieliktais fotoaparāta pirmsencis. Romāns rosina uz daudzām pārdomām, un viens no interesantākajiem tematiem ir tas, kuru apspriež Margarēta ar kādu ķīniešu pulkvedi: par visuma pulsēšanu un to, ka viss īstenībā ir „tikai atgriešanās, mūžīga atgriešanās”. Vai tiešām mēs dzīvojam „tādu, reiz dzīvotu dzīvi” un neko tajā nevaram paši ietekmēt?..

Liene: dažbrīd ir grūti izsekot romāna laika ritumam
Kamera obskura ir fotoaparāta tips ar caurumiņu objektīva vietā. Romāns stāsta par Mārgarētas Šarlotes fon Lēbes dzīvi, viņas gaitām cauri kara gadiem.
Autoram ir laba valoda, un ceriņkrūms, kas tiek bieži pieminēts (ir arī uz grāmatas vāka) lasītājam ir viegli vizualizējams.
Kopumā romāns vērtējams kā nopietna lasāmviela, lai arī dažbrīd ir grūti izsekot laika ritumam – attiecībām, uz kuru gadu attiecas katra aprakstītā situācija.

Līga: dažbrīd pārņēma dusmas uz galveno varoni
Vai arī tev kādreiz ir bijis tā, ka grāmatas tēma šķiet sarežģīta un smaga, iespējams, kāds personāžs izraisa ne tās patīkamākās sajūtas, tomēr teksts uzrakstīts tik raitā un vieglā valodā, ka turpini to lasīt, neraugoties uz visu to, kas nepatīkams? Man tā bija ar Lejiņa „Kamera obskura”. Sarežģītais Latvijas vēstures musturis laika posmā starp 1905.gadu un 1946.gadu grāmatā izstāstīts caur kādas baltvācu muižnieku ģimenes  dzimtas stāstu.
Nenoliegšu, ka dažbrīd, lasot romānu, pārņem dusmas uz galveno varoni Margarētu – kā var būt tāds bezviedokļa, beznostājas radījums brīžos, kad, šķiet, ka pat sētas miets rīkotos, bet ietiepīga un neizprotamiem principiem apveltīta sieviete brīžos, kad tie šķiet pilnīgi lieki. No otras puses, šī sieviete no savas dzimtas ir vienīgā, kas pārdzīvo un izdzīvo dzīvi zem dažādiem karogiem, valodām, ideoloģijām… iespējams, esot striktākai, viņas dzīve būtu aprāvusies jau krietni vien agrāk un mēs neuzzinātu vēstures notikumu redzējumu no šāda, baltvācu muižniecības „pēdējo mohikāņu”, skatu punkta.   

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu