Vārda dienu svin: Imants, Rimants, Ingars, Intars

Romāns Kārumniece. 31.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Jā, man reizes kavējās un es šodien uztaisīju testu.”

„Bet tas taču ir tikai tests,” viņš piecēlās no galda. Varēja redzēt pierē savelkamies rūpju rievu un man no šī skata palika vēl sliktāk.

„Tas ir viss, ko tu vari pateikt? Tas ir tikai tests? Tu domā es blefoju?”

„Es neko nedomāju, es nezinu, es neko nesaprotu. Tu mani esi šokējusi.” Viņš staigāja pa virtuvi rokas kabatās salicis.

„Man arī tas ir šoks. Bet ir skaidrs, ka es abortu netaisīšu.” Es pacēlu zodu, cenšoties savākties, jo viņa izmisums bija mani iedzinis vēl lielākā izmisumā. Kur ir viņa atbalsts?? „Saki kaut ko.”

„Es nezinu, ko teikt. Nu… tas ir jauki, man prieks, bet es nezinu…” viņa skatiens šaudījās no virtuves vienas malas uz otru. Kā dzīvnieks, kurš iedzīts stūrī un nezina, kā lai tiek atpakaļ, jo pats labi apzinās, atpakaļ ceļa nav.

„Es saprotu, ka tu jūties šokēts, tici man, arī es tāda esmu. Man šī situācija nav viegla.”

„Bērns…” viņš klusi nomurmināja.

„Ko tu par to domā?”

Viņš iesmējās ar slima cilvēka smiekliem un pēc tam kļuva nopietns.

„Es nezinu, man tiešām nav, ko teikt. Esmu šokā… man tagad jāiet, man jāpadomā.” Viņš pienāca man klāt un noskūpstīja.

„Kā tev jāiet?” es biju pilnīgi apstulbusi no šādas reakcijas.

„Man nepieciešams pabūt vienam,” un viņš aizgāja neteicis ne vārda. Tas viss bija kā ļaunā murgā. Es sēdēju pie uzklāta galda. Nepabeigtas vakariņas un neizdzerts vīns, tikai pulkstenis sita kārtējo minūti, atgādinot, ka kaut kas šajā brīdī ir īsts. Es nespēju ne pakustēties, ne raudāt. Biju kā sasalusi. Kā man bija reaģēt uz Roberta atbildi? Vai tas nozīmēja, ka būšu vientuļā māte un bērna tēvs parādīsies ap Ziemassvētkiem un Lieldienām? Vai man vajadzēja skriet viņam pakaļ un saukt, ka viņš ir kļūdījies, ka viņam tagad man ir jādāvina briljanta gredzens un jāved pie altāra? Lieki minēt, ka visu nakti es pavadīju nomodā, ik pa brīdim iekrītot miegā, no kura uzmodos pārbijusies par iespējamo vientulību, kas mani sagaida.

 

Visa nākamā nedēļa pagāja starp manu grūtniecību un mammas kāzu rīkošanu.

„Vai es vēl skaitos tava draudzene?” Pirmdienas vakarā pie durvīm stāvošā Ilvija izraisīja nožēlas pilnu skatienu. Vienā rokā viņai bija konfekšu kārba un otrā sarkanu tulpju pušķis. „Esam draudzenes?”

„Nāc iekšā,” plaši atvēru durvis un apķēros Ilvijai ap kaklu. „Protams, ka esi mana draudzene, kas tās par runām!”

„Piedod man! Es biju tāda egoiste. No šīs dienas domāšu vairāk par citiem un nevis tikai par sevi. Svēti solos!” viņa demonstratīvi pielika plaukstu pie sirds. „Kas jauns? Pie ārsta biji?” Ilvija apsēdās klubkrēslā.

„Jā, biju,” noteicu un apsēdos pretī uz dīvāna. „Šoreiz tests nav kļūdījies. Pilnīgi noteikti esmu stāvoklī, tā kā tagad, lūdzu, ar mani apieties uzmanīgāk, piedomā, ko runā, citādi, es, emociju uzplūdumā, varu sarunāt sazin’ ko.” Iesmējos, kaut labāk gribējās raudāt.

Telpā iestājās klusums, tikai konfekšu papīriņu čaukstoņa.

„Es pat nezinu, ko teikt,” Ilvija apmulsusi ierunājās pēc garākas pauzes. „Man ir neizsakāms prieks par tevi. Tu taču vienmēr esi gribējusi bērnus. Iedomājies, cik tas būs mīļi? Mēs varēsim kopā braukt uz piknikiem, staigāt pa dārziem.”

„Ilvij, izbeidz. Esmu pateicīga tev par tavu optimismu, bet šobrīd man nav nekāda noskaņojuma tam. Vakar Robertam visu pateicu, bet viņš bija tik šokēts, ka aizgāja projām, lāgā pat neatvadījies. Esot vajadzīgs laiks! Kolosāli, vai ne? Mīlējamies kopā, bet svarīgus lēmumus pieņemam atsevišķi, it kā bērns neattiektos uz viņu.”

„Dod viņam laiku. Ne jau katrs vīrietis gaida, ka brīdī, kad gribas teikt ko neķītru, sieviete nāk klajā ar kolosāliem jaunumiem. Viņš ir ne tikai šokā, es teiktu, viņš pirmo reizi nav situācijas kontrolētājs.”

„Nezinu,” es piecēlos un piegāju pie loga. „Kāpēc man nevar būt kā citām normālām sievietēm? Dzīvot kopā, kopā pieņemt lēmumu? Šim vajadzēja būt mūsu laimīgākajam brīdim, bet es te sēžu kopā ar tevi.”

„Vispār, man tagad vajadzētu apvainoties,” Ilvija nosmējās. „Es zinu, ka situācija ir sarežģīta, bet tu redzēsi, viss nokārtosies. Un, ja arī šis gļēvais tips neatgriezīsies, bērns būs bijis labākais, ko viņš tev būs atstājis. Tu taču nevari noliegt, ka šis mazulis būs visizskatīgākais visā Jūrmalā un Rīgā.”

Varbūt tiešām viss nav tik traki, es iedomājos. Varbūt viss vēl nokārtosies.

„Rīt man jābrauc pie mācītāja. Jānovērtē, kas viņš par tipu un ko plāno runāt mātes kāzās. Starp citu, es vēl mammai neko neesmu teikusi. Nestādos priekšā, kā to pateikt.”

„Liecies mierā. Ja jau tu to pateici Robertam, tad pārējais ir pupu mizas. Kā šodien darbā gāja? Viņš taču arī bija?”

„Darbā kā jau darbā. Viss kā vāveres ritenī. Knapi uzspēj ieiet telpā, kā tev gāžas virsū cilvēki ar visādiem jautājumiem. Bet Roberts šodien bija valdes sēdē, tā kā nemaz viņu neredzēju. Un paldies Dievam! Es pat nestādos priekšā, ko viņam būtu teikusi.”

„Tu redzēsi, viņš vēl nāks pie tevis un kritīs ceļos. Dod laiku tam vīrietim.”

„Viegli teikt. Kāpēc man neviens nav devis laiku, vai es vēlos šo bērnu vai nē? Kāpēc man nav alternatīvas?” es izmisusi iesaucos.

„Alternatīva tev ir, tas pirmkārt. Bet, godīgi sakot, tev arī ir jāuzņemas daļa atbildības. Bērns jau neradās no zila gaisa.”

„Ilvij, tikai bez morāles, labi? Ar to man tāpat pietiek. Zini, kas ir vistrakākais šajā situācijā? Jāatsakās no alkohola, uzdzīves un citām zemiskām baudām.” Es piemiedzu ar aci.

„Nu beidzot mana mīļā, tu esi atgriezusies! Toties tagad tu varēsi mani mācīt, cik slikti ir dzert, nervozēt un lamāties uz vīru. Labi, nav ko daudz spriedelēt, zvani mammai, es došos uz mājām. Jāskatās, vai Hermīne nav izrakņājusi visas manas atvilktnes.”

„Kā jums iet? Kā es sapratu, Māris viņu vedīs uz Liepāju pie radiem?”

„Jā, paldies Dievam, rīt vedīs projām. Izklausās nožēlojami, vai ne? Bet ko es varu darīt? Labāk redzu viņu ejam, nekā nākam.”

Pasmējos par Ilvijas problēmām un pavadīju viņu līdz durvīm.

„Apsoli man, ka ziņosi par visu, kas notiek. Tagad tev jācenšas mazāk nervozēt, jādzīvo veselīgāk.”

„Tikai nevajag šīs grūtniecības pamācības,” es pārtraucu Ilviju pusvārdā. „Mēs vēl dejosim mammas kāzās, ar vai bez Roberta.” Es nobučoju viņu uz atvadām un aizvēru durvis.

Mamma ziņas par ģimenes pieaugumu uzņēma samērā mierīgi. No sākuma klausulē bija ilglaicīgs klusums, ka man jau sāka likties, ka mamma ir vai nu aizgājusi projām vai noģībusi. Taču nesadzirdēju viņas balsī ne mazākā pārmetuma. Pat tad, kad teicu, ka Roberts pašlaik atsakās pieņemt realitāti un ir pazudis, viņa man neko nepārmeta, vien aizbildinājās, ka nākamo reizi, kad es liekos gultā ar savu draugu, lai tomēr izsargājoties. Bija sajūta, ka man no sirds novēlās akmens. Es no savas mammas saņēmu to atbalstu, ko biju cerējusi saņemt no Roberta.

„Meit’, tu zini, ka viss būs kārtībā. Visu izdarīsim, tikai no sākuma nosvinēsim manas kāzas, ņemot vērā faktu, ka tavu grūtniecību jau jāpieņem kā nemainīgu lielumu, tad kāzas ir ļoti mainīgs faktors.”

„Kaut kas ir mainījies?” es uztraukusies vaicāju.

„Nē, viss ir pilnīgākajā kārtībā, tikai ar tiem vīriešiem jau neko nevar zināt. Galvenais, aizbrauc pie mācītāja un visu sarunā. Es jau esmu sarunājusi visu ar aģentūru. Sadabūju pašu labāko, tā kā, saturies. Būs restorāns pie jūras, būs ziedi, šampanietis, smiekli un lielisks garastāvoklis.”

„To visu viņi tev sasolīja vienā vakarā?”

„Ļoti smieklīgi. Labi, ziņo man un viss būs kārtībā, dzirdi? Mēs esam ar tevi.”

Man tas izklausījās kā partijas lozungs, bet garastāvoklis, pēc sarunas ar mammu, uzlabojās un es iekritu tik saldā miegā, kādā sen nebiju gulējusi.

Mācītājs izrādījās ļoti nenopietnas dabas cilvēks, bet ar tik sirsnīgu balsi, ka būtu gatava uzklausīt jebko.

„Man Uģis zvanīja pāris dienas atpakaļ un teica, ka jūs būsiet, viņš gan man piemirsa pateikt, cik šarmanta būtne Jūs esiet,” paša Dieva balsī runādams, mācītājs ātru skatienu pārlaida manam augumam. Tātad arī mācītāji ir vīrieši, ne tikai Dieva kalpi.

„Paldies, mācītāja kungs,” es, nezinādama kā viņu saukt, jo mamma bija piemirsusi tādu sīku detaļu, klusītēm noteicu.

„Sauciet mani par Ēriku,” viņš smaidot noteica un aicināja mani savā kabinetā, kas atradās netālu no baznīcas ieejas. Priekštelpā sēdēja pavecāka kundze, kas laikam bija mācītāja Ērika sekretāre.

„Santa, atnesiet mums tēju un… Ko jūs dzersiet?” viņš pagriezās pret mani.

„Labprāt melnu tēju,” ieteicos, kaut gan visa šī situācija bija tik komiska, ka nebijis mans stāvoklis, es neatteiktos no malka laba viskija.

„Tad divas melnas tējas, un Santa, pārņemiet visus zvanus, es kādu brīdi būšu aizņemts.” Viņš noteica un atvēra durvis uz savu kabinetu.    

Telpa bija tik gaiša, ka man neviļus nācās pievērt acis, lai saskatītu šeit esošos priekšmetus. Viena telpas siena bija pārvērsta par milzīgu logu caur kuru varēja redzēt baznīcu, un tai apkārt esošo dārzu. Pie lielā loga bija novietots dīvāns, kurš man likās pārāk moderns, lai piestāvētu mācītāja kungam. Turpat blakus atradās kafijas galdiņš uz kura skaisti bija izkāroti tējas trauki un bļodiņa ar cepumiem. Mācītāja galds atradās telpai gandrīz pa vidu. Tas bija milzīgs un smagnējs, saglabājies no seniem laikiem, jo tā kokgriezumi kāju pamatnēs bija tik filigrāni, kādus šodien vairs neveic, ja nu tomēr, tad par milzīgu naudu. Ne velti, galds bija novietots telpas centrā, tas bija tik iespaidīgs, ka ienācēju neviļus pārņēma bijība pret šīs telpas saimnieku un Dieva varenību.

„Jums arī patīk man galds?” mācītājs prasīja apsēžoties uz dīvāna.

„Tādu redzu pirmo reizi mūžā,” es nespēju slēpt savu apbrīnu. „Jūs daudz lasāt?” es pavēros uz telpas otru pusi, kur visas sienas garumā bija izvietots skapis, kas bija pilns ar grāmatām. Pēc to biezuma varēja redzēt, ka tās ir senas un pieredzējušas daudzu lasītāju roku pieskārienus.    

„No grāmatām mēs iegūstam zināšanas, kuras mums vēlāk neviens nespēj atņemt. Tās dara mūs nemirstīgus.” Viņa balss bija tik mierīga, ka man gribējās klausīties tajā visu laiku. „Nāciet apsēdieties, Santa tūlīt atnesīs tēju.” Viņš uzlika roku sev blakus uz dīvāna.

„Paldies,” es apsēdos uz dīvāna pašas malas, jo pirmo reizi sēdēju tik tuvu Dieva kalpam, un jutos vairāk kā neērti. Nezināju, kā uzsākt sarunu, ko teikt.

„Kā jau Jūs noteikti ziniet… jūsu draugs, tas ir, es gribēju teikt Uģis, gatavojas precēties ar manu mammu, un es gribētu pārrunāt ar jums par kāzu runu, un jūsu iesaistīšanos tajā,” no uztraukuma man pat plaukstas bija palikušas mitras.

„Nāciet tuvāk, jūs drīz nokritīsiet no dīvāna. Nebaidieties, es nekožu,” viņš uzsmaidīja, pārliekot roku pāri dīvāna malai. „Man ir patiess prieks, ka Uģis beidzot precas. Mēs esam tik daudzus gadus pazīstami, ka, godīgi sakot, biju jau norakstījis viņu. Bet tad šīs jaukās ziņas. Lai Dievs viņu svētī!”

„Es atvainojos,” Santa pavēra durvis. „Tēja, mācītāja kungs.” Viņa pazemīgi ienāca istabā, nesot paplāti ar tēju.

„Paldies, Santa,” viņš pat nepaskatījās uz viņu un turpināja sarunu ar mani. „Tātad kāzas. Vai ir jau ieplānots, kur tās notiks?” runājot, viņš salēju mums abiem tēju.

Esot šajā telpā mani pārņēma tāds miers, kādu meklējam mēs visi. Likās, ka esmu nonākusi citā dimensijā. Nākamo stundu pavadījām pārrunājot, kādas kāzas mamma plāno, ko viņa vēlas, lai mācītājs pateiktu, vārdu sakot, izrunājām visas detaļas, kas varētu skart līgavu un līgavaini.

Tēja bija izdzerta, bija izrunāti visi sīkumu par un ap kāzām, un man bija jāsāk brīnīties, kā mātei varēja ienākt prātā doma, ka Uģa visi draugi ir neķītri veči, kas tikai zina, kā vērtēt sieviete no ceļgala līdz zodam. Mācītājs bija pati sirsnība un šķīstība, tieši tāds, kādu mēs sagaidām.

„Man gan liekas, ka jūsu vizītei, mīļā, ir pilnīgi cits iemesls, vai ne? Liekas, ka jūsu māte ir jau visu saplānojusi, un jums būtu man tikai jāpaziņo, kur ierasties, bet ir kāds sīkums, kas nedod viņai miera, vai ne?” viņš pagriezās pret mani un uzsmaidīja.

„Nesaprotu, par ko jūs runājat,” es pārmetu vienu kāju pāri otrai.

„Saprotiet gan un, patiesībā, es saprotu arī jūsu māti…” pēkšņi iezvanījās mobilais telefons. „Atvainojiet mani uz mirklīti,” viņš strauji piecēlās kājās. „Lūdzu. Sveika. Ne visai, varbūt sazvanāmies vēlāk? Kāda problēma? Tu viņam pateici, ko es tev liku?” viņš aizgāja telpas otrā pusē un saruna turpinājās stipri pieklusinātā tonī. „Tu samaksāji viņam? Un? Skaidrs. Labi, es nokārtošu visu. Neuztraucies, viņš tev problēmas vairs nesagādās. Viss, man jāiet. Es tev pazvanīšu.”

Ielicis telefonu kabatā, viņš smaidot pagriezās pret mani. Es strauji novērsu skatienu, jo negribēju izlikties par tādu, kas ir noklausījusies visu viņa telefona sarunu. Kam viņš maksā? Par ko? Mācītāja tēls sāka manī izraisīt neslēptu interesi.

„Tātad, pie kā mēs palikām,” viņš atspiedās pret galda malu un vēroja mani. „Ak jā, jūsu īstais iemesls, kāpēc esat šeit. Vai vēlaties pati par to sākt runāt vai arī man jāsāk?”

„Es tiešām nesaprotu par ko jūs runājat,” jutos tik neērti, ka būtu gatava piecelties un aizskriet projām. Zināju, ka pirmais, ko izdarīšu, kad tikšu no šejienes prom ar godu, ir zvans mātei. Cik stulba es varēju būt ļaudamās mātes idejai par izvirtušu mācītāju!

„Uģis mani jau brīdināja, ka esat laba aktrise,” viņš sirsnīgi iesmējās un apsēdās man blakus. „Ņemot vērā Uģa pagātni, jūsu mātei noteikti ir radušās aizdomas arī par mani. Domāju, ka jūsu mamma ir informēta, cik cieši draugi mēs ar Uģi esam, vai ne?” viņš pielieca galvu.

Es sēdēju cieši sakniebusi lūpas. Dullais Uģis! Vīrieši savā starpā pļāpā vairāk nekā sievietes iedomājas.

„Es jums varu apgalvot, ka esmu uzticams cilvēks,” viņš uzlika roku uz dīvāna malas. “Jūs variet būt droša, ka esmu īsts mācītājs un mani vada Dieva, tā Kunga griba. Jūsu mātes kāzas ir drošībā. To es jums varu apzvērēt visādā veidā. Jūs nenožēlosiet ne mirkli,” pēdējos vārdus viņš izrunāja lēnām un uzsvērti. Varēju apzvērēt, ka viņš piemiedza ar aci.

„Paldies, mācītāja kungs. Man tiešām ir neērti, pat nezinu, kā lai atzīstos, bet jums ir taisnība. Mammai bija sava veida aizdomas.” Es nodūru acis.

„Jums nav par ko kautrēties. Pagātne ir tā, kas mūs ir veidojusi, bet tā ir tikai pagātne.” Viņš ar roku aizskāra manu plecu.

Kaut kas man viņā tomēr likās aizdomīgs, kaut kas instinktīvi lika man piecelties un iet projām.

„Paldies par tēju, māc.., tas ir, Ērik. Man ir liels prieks, ka Uģim ir tāds draugs kā jūs un vēl lielāks prieks, ka varēsim dalīties šajā lielajā dienā tieši ar jums.”

„Paldies, mīļā. Uģa labā esmu gatavs darīt jebko. Pilnīgi jebko,” viņš cieši ieskatījās man acīs.

„Jā… jauki. Nu ko, man laiks iet. Vai, cik jau vēls! Paldies vēlreiz par visu. Uz redzēšanos,” es steigā izgāju no kabineta un devos mājup. Nespēju sagaidīt, kamēr satikšu mammu, tāpēc nolēmu pa ceļam viņai piezvanīt.

„Sveika, mammu!”

„Sveika! Nu stāsti, kā tev gāja?”

„Es esmu izgāzusies kā veca sēta noticot tavā šaubām, mammu. Viņš ir lielisks vīrietis un mācītājs. Es pat atļautos pieminēt, ka vīrietis viņā ir pietiekami patīkams, lai tu, ceremonijas laikā, varētu pārdomāt precēties ar Uģi.”

„Dūdi! Kā tu runā par mācītāju, viņam taču sieviešu kaislības ir svešas.”

„Nu, par šo vīrieti man ir šaubas, bet tici man, tavas kāzas ir drošās rokās.” Kaut kas man mācītājā likās aizdomīgs, bet tās bija tikai manas iedomas un nebija nepieciešams mammā izraisīt nevajadzīgas šaubas.

„Man prieks, ka viņš ir jauks. Jūs visu sīki izrunājāt? Negribu, ka kaut kas aiziet greizi.”

„Viss ir nokārtots, nomierinies. Tagad galvenais ir atpūsties un izbaudīt patīkamo satraukumu.”

„Labi, labi, man tagad galvenais iegādāties tērpu, jo Uģis teica, ka viņam ir jauns uzvalks, kuru viņš iepriekš nav vilcis, tā kā problēmas viņam atkrīt. Večiem viss ir tik vienkārši!” mamma izklausījās sašutusi. „Starp citu, Roberts ir zvanījis? Kā tu jūties? Slikta dūša ir?”

Šis jautājums mani skarbi atgrieza realitātē.

„Paldies, mammu, tu kā vienmēr esi diplomāte un jautā visu starp puķēm,” es aizsvilos.

„Beidz dusmoties. Tev tas nav labi! Tev tagad jādomā par diviem. Un Roberts, lai iet dillēs. Ja viņš nevar uzņemtie atbildību par savu un tavu dzīvi, tad tas nav vīrietis. Mēs tiksim ar visu galā, dzirdi?”

„Jā, jā, labi, man tagad jāiet. Sazvanāmies,” es ātri noliku telefonu, jo tas viss bija tik sāpīgi. Nolādēts! Piebraucu pie mājas un nespēju izkāpt no mašīnas. Man pēkšņi palika tik slikti! Man sāpēja visas malas – galva, vēders, kājas, rokas un galvenais sirds. Tā asiņoja no domas vien, ka esmu viena ar bērnu. Iekāpu liftā un nespēju savaldīt asaras. Visas emocijas, kas iepriekš tika turētas apslēptas sirds dziļumos, lauzās uz āru. Lifta durvis atvērās un es uzskrēju virsū kaimiņam ar suni.

„Atkal viņš,” nodomāju. Nodūru galvu, negribēdama, lai viņš redz manu saraudāto seju.

„Mūsu kaimiņienei ir bijusi slikta diena, Fuksij,” kaimiņš vērsās pie suņa. „Sievietes tikai raud un raud. Kur tā pasaule iet?” viņš murminādams iekāpa liftā.

„Kretīns. Jūs visi vīrieši esiet kretīni!” es nokliedzos liftam pakaļ. Lai dzird visa māja, lai uzzina taisnību.

Ienācu dzīvoklī un iekritu dīvānā. Kā viss bija sagājis greizi! Ja tu zinātu, manu eņģelīt, kāds man ir prieks, ka tu esi pieteicies šajā pasaulē. Tikai tavs tētis ir galīgs kretīns! Kā tas varēja notikt? Šim notikumam vajadzēja būt vispriecīgākajam sievietes dzīvē, bet mani tas skumdināja. Iekritu bezsamaņas miegā un cerēju, ka rīts nesīs man sirdsmieru, par kura esamību sen biju aizmirsusi.

Nedēļas ritēja viena pēc otras, bet no Roberta nebija ne miņas. Likās, ka viņa nekad nav bijis manā dzīvē, ka visu esmu tikai nosapņojusi, tikai ikrīta sliktā dūša mani atmodināja. Darbā kolēģes sāka uz mani aizdomīgi skatīties, kad no rītiem es ierados bāla kā papīrs, bet pusdienās notiesāju kilogramu apelsīnu. Roberts bija aizbraucis komandējumā uz Frankfurti, viņš bija aizmucis no darba un no manis. Viņa nebija nekur! Un es nespēju ar to tikt galā. Vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības bija mammas gaidāmās kāzas un mazulis, par kura esamību domāju katru dienu.

Ivo bija pilns entuziasma palaist jaunu projektu, par kura esamību zināja tikai viņš un aizdomīgā kārtā arī Marta. Kad tika jautāts, kādā veidā viņai ir šāda slepena informācija, bija skaidrs, ka to viņai Ivo atklājis kaisles mirklī.

Mamma zvanīja katru dienu, lai pārliecinātos, ka man viss ir kārtībā un lai konsultētos par kleitu. Kādu vakaru ierados, kad mamma sēdēja savā istabā apkrāvusies ar skicēm un žurnālu izgriezumiem.

„Kā tu domā, vai šāds kleitas izgriezums ir nepiedienīgs manā vecumā?” viņa norādīja uz kleitu ar milzīgu dekoltē.

„Es domāju, ka ar šādu dekoltē tu savaldzināsi ne tikai Uģi, bet arī mācītāju,” es nopietni piemetināju. „Bet man patīk. Kurš ir teicis, ka vecumam ir robežas? Velc tādu kleitu, kādā tu jūties labi.”

„Kā tev pašai?” mamma nolika žurnālus malā.

„Ir jau labi. Roberts lido no viena komandējuma uz otru un nav zvanījis un rādījies darbā. Ir jau pagājušas trīs nedēļas un man laikam jāsamierinās ar faktu, ka būšu vientuļā māte. Kolosāli!” es apsēdos uz grīdas blakus mammai. „Un vēl man no rītiem ir tik slikti, ka varētu nomirt.”

„Meitiņ, kad gaidīju tevi, tavs tēvs teica, ka nespēj no rītiem uz mani skatīties. Es biju zili zaļa. Tas laikam mums abām ir iedzimts. Bet būs labi, tikai pacietību.”

„Kā man ir apriebies tas vārdu salikums būs labi“, es piecēlos. „Aiziešu uz virtuvi pēc ūdens. Nevaru to izturēt.” Niknumā aizcirtu durvis aiz sevis. Aizgāju un virtuvi un atspiedos pret galdu, aizverot acis. Es pati sev riebos.

„Nogurums?” krēslā pēkšņi sadzirdēju Uģa balsi.

Es apcirtos otrādi. „Uģi! Tu mani izbiedēji!” es piegāju pie izlietnes un ieslēdzu mazo lampiņu.

„Piedod, negribēju. Tev viss kārtībā?” viņš paņēma kannu un lēja ūdeni tajā. „Tu izskaties tāda uztraukta.”

„Jā, viss pēdējā laikā iet greizi.” Es izlaidu pirkstus cauri matiem. „Nav kontroles.”

„Tēju dzersi?”

„Jā, labi. Tikai ne melno. No smaržas vien man metas nelabi.” Es apsēdos pie galda.

„Kā saprotu, topošais tēvs nav parādījies?”

„Tikai nesāc tu arī!”

„Nu labi, labi, piedod. Klau, kā jūties? Vai piemēro sev jau mātes lomu? Tev tagad no apspīlētiem topiņiem nāksies atteikties,” Uģis ironizēja.

„Ļoti smieklīgi. Paskatīsimies uz tevi pēc gadiem divdesmit, tavs alus vēders neļaus tev ceļus saskatīt, kur nu vēl ko citu.”

„Nu labi, pietiek. Es saprotu, ka šobrīd tevi tracina viss.” Uģis iesmējās. „Lūdzu, tēja. Cukuru?”

„Nē, paldies. Piedod, ar mani šobrīd kontaktēties nav īpaši patīkami. Starp citu, mēs neesam ar tevi runājuši par mācītāju Ēriku.” Uģis nopietni paskatījās manī it kā iepriekš cenšoties saprast, ko teikšu.

„Un kas mums būtu runājams šajā sakarā?” viņš apsēdās man pretī.

„It kā jau nekas. Intriģējoša personība, man jāatzīst. Cik ilgi viņš kalpo Dievam?”

„To nu es vairs neatceros, bet kādi gadi piecpadsmit varētu būt. Kāpēc intriģējoša personība?”

„Nu, ja es nezinātu, ka braucu pie mācītāja, es pieļauju domu, ka viņš ar mani flirtēja.”

„Tā ir pirmā pazīme, ka esi stāvoklī. Saasināti izjūti vīriešu attieksmi.” Uģis nosmīkņāja. “Viņš ir lielisks mācītājs, bet tajā pašā laikā nav zaudējis vīrišķību.”

„Ļoti interesants formulējums. Viņa vīrišķības līmenis ir tikpat augsts kā tavējais?”

„Nē, tāds kā man, nav ne vienam.” Uģis nopietni noteica, malkojot tēju.

„Es brīžiem brīnos, ar ko tu manu mammu esi savaldzinājis? Bet, lai nu paliek, neatbildi,” es demonstratīvi pacēlu roku. „Galvenais, lai viņa ir laimīga. Kādiem līdzekļiem tas tiek sasniegts, lai ir Dieva ziņā.”

„Es saprotu, ka tu man neuzticies, bet labāku par mani tev neatrast. Ja es ar kādu saistos, tad mūžīgi.” Uģis skatījās cieši man acīs. Šādu skatienu es izturēt nespēju un novērsos.

„Pirms gadiem desmit, tu, laikam, tā teikt nevarēji, vai ne?” nespēju viņu nepavilkt uz zoba. Jocīgi mēs, cilvēki esam. Kad mums iet slikti, mēs nespējam pieņemt faktu, ka kādam iet labāk nekā mums. Bet, kad laime ienāk mūsu dzīvē, mēs paliekam aizdomīgi. Par ko tas viss mums? Tāpat es, nespēju līdz galam noticēt, ka Uģis ir tas veidols, kādā laime ir ienākusi mammas dzīvē.

Tā nu mēs beidzām sarunu, skaļi izsakot tikai daļu no savām domām un jūtām. Bija skaidrs, ka es nekad neuzzināšu kāds Uģis ir patiesībā, kas slēpjas, zem šīs, vienmēr šarmantās, maskas. Bet varbūt to arī nevajadzēja. Bija redzams, ka mamma ir pilnībā pārņemta ar kāzām un faktu, ka Uģis ir tieši tas vīrietis, ko viņa ir gaidījusi. Un arī Uģis viņu mīlēja, tikai sev saprotamā veidā, viņš bija nolēmis saistīt savu nerātnā vecpuiša dzīvi ar sievieti, kura bija nepraktiska līdz neiespējamībai, bet tieša līdz nepanesamībai.   

Dienas ritēja un tuvojās kāzu noliktais datums. Bija palicis tikai mēnesis, un visi bija palikuši nervozi. Es, jo man bija jāpaspēj paveikt visu nepieciešamo darbā, kas šobrīd nenācās viegli. Roberts tā arī nebija atgriezies no komandējumiem. Vienu rītu es tomēr neizturēju un iegāju pie Ivo.

„Saki, tu speciāli esi aizsūtījis Robertu izsūtījumā uz Frankfurti?” es stāvēju, rokas ielikusi sānos.

„Vai dieviņ, cik tu šorīt laipna! Labrīt tev arī. Nē, Roberts pats izvēlējās, jo mūsu potenciālais sadarbības partneris atklāj jaunu ofisu tur un Roberts palīdz kā vien var.”

„Ah tā,” es nervozi paklapēju ar kāju pa grīdu.

„Paklau, es neesmu muļķis, dārgā. Man jau labu laiku ir skaidrs, ka Roberts uzņēmās šo darbu, jo gribēja tikt skaidrībā ar savām domām un man tāpat ir skaidrs, ka tam ir vistiešākais sakars ar tevi, un, man liekas, es nekļūdīšos, ja teikšu, ka arī ar kādu mazu dvēselīti, ko tu nēsā zem sirds. Vai ne?” viņš piecēlās un apgāja apkārt galdam.

Es stāvēju, lūpas sakniebusi un nezināju, ko atbildēt. Jutu, ka asaru kamols sprūst rīklē un neļauj man normāli elpot.

„Tev nekas nav jāsaka,” viņš pienāca man klāt un uzlika roku uz pleca. „Es grūtnieces saožu pa gabalu un tu esi tipiska grūtniece. Ej un strādā, nav ko lieki dzesēt muti, skaidrs?” viņš nopietni noteica, bet acis labsirdībā smaidīja.

Es klusējot pavēros viņā un, neko neteikdama, izgāju no kabineta un iegrimu savos darbos. Ivo palika stāvot, rokas sakrustojis uz krūtīm un iegrimis dziļās domās. Ilgi pēc viņas iziešanas viņš nespēja turpināt strādāt.

Ilvija bija palikusi nervoza, jo, pirmkārt, kāzas tuvojās lieliem soļiem, bet viņa tā arī nespēja atrast īsto kleitu. Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka ziņas par mammas un Uģa gaidāmajām kāzām tika atspoguļotas vietējā klaču avīzē. „Slavenais vecpuisis beidzot nolēmis precēties.” Tā skanēja virsraksts dzeltenajā presē.

„Tu lasīji šo rakstu?” Ilvija vienu vakaru man telefonā stāstīja. „Tas nozīmē, ka kāzās būs arī reportieri un es nevaru ierasties kaut kādā kleitā. Esmu tuvu izmisumam!” viņa spiedza.

„Ilvij, es esmu tā, kas ir tuvu izmisumam, jo man sāk palikt resnāks vēders, vismaz man tā liekas, un es nezinu, ko lai velk, lai tomēr izskatītos slaida.” Es runāju pa telefonu ar otru roku maisot zupu katlā. Biju nolēmusi pievērsties gatavošanai.

„Kāds tev tur vēders? Par ko tu runā? Tu izskaties kā vienmēr, tikai tavs bālais ģīmis tevi nodod.”

„Izvēlies vārdus, kad runā ar grūtnieci,” es smejoties piebildu. „Tu nevari iedomāties kādās dusmās mamma vārās, kad izlasīja šo rakstu. Viņa saka, ka cilvēki varētu secināt, ka viņa precas ar bijušo pleiboju vai žigolo, bet Uģim par to visu nākot tikai smiekli.”

„Ir jau arī smieklīgi. No raksta tiešām nākas secināt, ka nopietnā ārste ir savos tīklos ievilinājusi mūžīgo vecpuisi.”

Tā nu mēs abas pasmējāmies par žurnālistu veikumu un atgriezāmies katra pie savām problēmām.

Mans tēvs bija nervozs, jo uzzinājis par mammas plāniem, bija sapratis, ka viņam ir laiks domāt par savas dzimtas tupinājumu kopā ar Lieni. Šos plānus vēl nopietnākus padarīja fakts, ka es esmu stāvoklī. Viņa attieksme pret Robertu bija klaji nicinoša.

„Ja es to tēviņu ieraudzīšu uz ielas, jau iepriekš atvainojos, ka publiski viņu pazemošu kā morāli, tā fiziski. Kas tas par veci, kurš neuzņemas atbildību?” mēs vienu vakaru sēdējām kafejnīcā netālu no jūras un spriedelējām par mūsu ģimenes plāniem. „Ja tev vajag palīdzību, nu… es domāju, naudu vai kā, saki, visu nokārtošu. Tev ir normāls ārsts?” tēvi kā zināms, vienmēr vairāk rūpējās par meitām nekā mammas.

„Paldies, tēt, viss ir kārtībā. Tev arī ir ielūgums uz kāzām?”

„Jā, nesen atnāca. Liene, protams, nav īpašā starā par faktu, ka jādodas uz manas bijušās sievas kazām, bet būs labi. Mēs tagad plānojam bērnu.” Tēvs lepni paziņoja to kā faktu, it kā viņš būtu ievēlēts par pilsētas mēru.

„Man ir milzīgs prieks. Būs uzjautrinoši, ka tava sieva un meita staigās ar lieliem vēderiem. Avīzes atkal varēs rakstīt,” mani uzjautrināja mūsu ģimene.

„Jā, tas raksts avīzē par Uģi, bija smieklīgs. Kas viņam tur pagātnē tāds bijis? Puisis pēc izsaukuma?” tēvs vaicāja, uzkožot garneles.

„Ai, nē,” man bija jāsāk skaļi smieties. „Tikai avīžnieki bija uzrakuši visas viņa iepriekšējās sievietes, vārdu sakot, pieredze Uģim ir pietiekama.”

Tā mēs nosēdējām līdz vēlam vakaram, pļāpājot par šo un to. Vērojot no malas mūs, varēja iedomāties, ka esam dzīves luteklīši, kuri nezina, kā nosist savu brīvo laiku. Bet vai nav jauki, kaut uz vakaru aizmirst visas problēmas un ļauties tai sajūtai, kad viss ir lieliski un nepiespiesti, kad nav svarīgi, kas bija vakar un kas būs rīt. Viss notiek šobrīd, šajā vietā un mēs to izbaudījām.

Mamma bija nervoza, jo pirmkārt, lielā diena tuvojās pārāk ātri. Kāzu rīkošanas aģentūra joprojām nevarēja piedāvāt tos ēdiens, kādus mamma vēlējās pasniegt mielasta laikā. Vieni bija pārāk prasti, otri pārāk stīvi. Vārdu sakot, nekas nederēja.

„Ja tā turpināsies, mēs paliksim pie pēdējā varianta, sviestmaizes,” mamma noraizējusies komentēja radušos situāciju. „Es brīžiem brīnos par cilvēku aprobežotību ēdienu izvēlē. Paldies Dievam, ka vismaz ar kleitu man viss ir skaidrs. Nākamnedēļ būs pirmās proves, tad redzēsim, kas būs sanācis.”

„Es ceru, ka tu nebūsi pārāk izaicinoša?” es vaicāju, jo mammas apmierinātības smaids bija pārāk aizdomīgs.

„Būs labi, meit’. Tev patiks,” mamma piemiedza ar aci.

„Nu, ja patiks man, tas nozīmē, ka kleitas šuvēja ir izcila. Tu taču zini, cik lieliska ir mana gaume? Par žurnālu nomierinājies?”

„Lai tie žurnālisti iet dillēs. Es nebojāšu sev garastāvokli mēnesi pirms kāzām. Bet nedod Dievs, ka tam Kārkliņam, kas rakstu ir sastādījis, saslims bērns un viņš ieradīsies pie manis. Nedod Dievs!” mamma aizvainota paziņoja.

„Tātad tu tomēr to rakstu ne tikai atceries, tu par zini žurnālista uzvārdu. Kaut kas neticams!” mani izbrīnīja mammas apņemšanās žurnālistu iznīcināt ar saviem līdzekļiem.

„Tu vari iedomāties, ko par mani tagad domā kolēģi? Ka es kā pusmūža sieviete esmu ielekusi pēdējā vilcienā, vai?”

„Pirmkārt, kāda pusmūža sieviete. Tavos gados dzīve tikai sākas. Un otrkārt, lai visām skauž, kāds lielisks mīlnieks ir tavs Uģis.” Es pēdējos vārdus paziņoju kā faktu, kuru nekad un neviens nedrīkstēs mainīt.

„Ah, lai domā, ko grib! Tev kleita ir?”

„Nē, un nevaicā par to neko. Tā ir mana sāpīgā tēma.”

„Labi, labi, bet nopērc kaut ko sakarīgu. Starp citu, tavs tēvs ir saņēmis ielūgumu? Es padomāju, ka tas būtu tikai godīgi, ja es viņus uzlūgtu uz kāzām.”

Es pavēros mammā, un man sanāca smiekli kāda aktrise viņa tomēr bija.

„Tu gribi teikt, ka uzlūdzi tēvu uz kāzām aiz pienākuma vai godīguma apziņas? To tu stāsti viņam. Man jau sen ir skaidrs, ka tu ielūdzi viņu tikai viena fakta dēļ, lai atrādītu viņam, cik lielisks vīrs tev ir.”

Mamma uz to neko neatbildēja tikai sievišķīgi paraustīja plecus. Tas bija viņas noslēpums, kāpēc viņa ielūgusi tēvu. Un tā tam bija arī palikt.         

Man darbā kolēģi nerunāja ne par ko citu, kā tikai manas mātes kāzas. Pēkšņi izrādījās, ka vietējo dzelteno presi lasa arī tās vislielākie noliedzēji.

„Cik interesanti! Cik lieliski,” Marta nespēja beigt jūsmot par gaidāmajām kāzām. „Viņas nākamais vīrs gan ir glīts? Kur tādi ganās?”

„Piedodiet dāmas, bet man liekas, ka manas mammas kāzas ir piesaistījušas pārāk lielu cilvēku uzmanību. Es ieteiktu visiem pievērsties saviem ikdienas darbiem,” paņēmu krūzi un strauji pagriezusies ieskrēju Ivo krūtīs, kurš biroja virtuvē meklēja ik rīta kafiju.

„Labrīt, Ivo! Vismaz kāds cilvēks, kuru interesē kaut kas cits un nevis manas mammas kāzas.”

„Kas kāzās dziedās?” Ivo nopietni pajautāja, nospiežot kafijas automāta pogu.

Es pavēros griestos un demonstratīvi izgāju no virtuves, lai gan Ivo un Martas ķiķināšana bija dzirdama pa visu ofisu. 

Dienas gāja, mammas kāzas tuvojās ar lielu joni, man arvien biežāk no rīta uznāca nelabumi, kas piespieda darbā ierasties ar lielu nokavēšanos, bet Roberta pazušana manu eksistenci šajā pasaulē padarīju par ļoti grūtu. Nepagāja ne diena, kad es nedomātu par viņu. Katru vakaru es turēju mobilo telefonu rokās un cīnījos ar vēlmi piezvanīt viņam, bet katru reizi, kad bija jānospiež zvana poga, es savā gļēvulībā noliku telefonu sev blakus. No vienas puses es mīlēju kā neprātīga, bet no otras puses es nespēju tikt galā ar aizvainojumu. Kā es varēšu savam bērnam pateikt, ka viņa tēvs pat nevēlējās runāt par viņu, kur nu vēl rūpēties? Paldies Dievam, ka mammas kāzas man atņēma tik daudz laika, ka nebija laika gremdēties atmiņās par pēdējo vakaru, kad Roberts izgāja no mana dzīvokļa uz neatgriešanos.

„Ir palikušas divas nedēļas, bet es joprojām nezinu, ko vilkt mugurā?” sēžot kafejnīcā uz Brīvības ielas es gaudos Ilvijai plecā.

„Man liekas, ka tev vienkārši patīk būt šādā cietējas stāvoklī? Ej uz veikalu un nopērc sev apģērbu. Gribi, es tev piebiedrošos?”

„Jā, es šobrīd gribu gaudot un viss,” es uzmetu lūpu.

„Ak, Dievs, cik tu esi palikusi kašķīga. Vai tiešām tu gribi palaist garām laiku, ko katra sieviete izbauda? Tev nebūs tik ātri iespējams izbaudīt otru grūtniecību. Ej un izbaudi to.” Ilvija iesaucās pilnā balsī, kas lika pievērst uzmanību blakus sēdošiem cilvēkiem.

Varbūt tiešām es biju ieciklējusies uz savām problēmām un aizmirsusi savu ilgi gaidīto brīnumu? Dzīve mums uzliekt tik problēmu, cik mēs varam panest un es biju gatava stāties pretī grūtībām, lai arī tas nozīmētu audzināt mazuli vienai.

„Jā, tev taisnība! Es šovakar pazvanīšu Robertam. Es to izdarīšu,” es, kā apgaismota, iesaucos.

„Lūk, tā jau ir mana meitene,” Ilvija demonstratīvi pacēla kapučīno tasi.

Te nu es biju, turēju telefonu rokā un atkal nespēju nospiest podziņu „zvanīt”. Kur palikusi šā rīta meitene, kas kafejnīcā deklarēja, ka valdīs pāri grūtībām? Saņēmos un nospiedu savu baiļu pogu.

„Jā,” telefonā atskanēja nopietna vīrieša balss.

Es biju cieši iekrampējusies telefona klausulē un nespēju bilst ne vārda. Es tik ilgi nebiju dzirdējusi Roberta balsi, ka nezināju, ko teikt. Visa pagātne pēkšņi bija kļuvusi par tagadni.

„Hallo, dzirdi?”

„Čau, Robert!”

„Sveika,” viņš atbildēja tik nopietni, ka tas atsita man jebkuru vēlēšanos turpināt sarunu.

„Gribēju tikai izdzirdēt tavu balsi, un apzināties, ka esi dzīvs, citādi tāda pazušana likās man aizdomīga.”

„Viss ir kārtībā,” viņš atbildēja. „Esmu ļoti noguris. Šeit ir tik daudz darba, ka vakarā pārnāku uz dzīvokli kā piekauts suns.”

Neviens vārda par to, kā man iet. Ne viena norūpējušās cilvēka izpausme. Kā lai karo par tādu?

„Robert, vai tev vairāk man nav ko teikt? Es gaidu tavu bērnu. Dieva dēļ! Vai tiešām es tavās acīs esmu nekas?” jutu, ka acīs sariešas asaras, kas, dedzinādamas manu ādu, ritēja pār maniem vaigiem.

„Es nezinu, ko teikt. Es zinu, kāda ir situācija. Es visu zinu..” viņa balss aizlūza.

„Lieliski! Tas bija tieši tas, ko man vajadzēja dzirdēt. Tavai zināšanai, man neiet labi, bet es cīnos un es nepadošos. Šis bērns būs pats laimīgākais, lai arī viņa tēvs ir pats gļēvākais pasaulē. Lai tev mierīga nakts, priekšniek!” es dusmās izkliedzu savu sāpi un nometu telefonu, nedzirdot vai Roberts kaut ko atbildēja vai nē.

„Kretīns,” es iesaucos un pārvilku segu pāri galvai, iekrizdama nemierīgā miegā, lai no rīta pamostos ar vēl lielāku nelabumu.

Tā kā mans ik rīta nelabums ar katru dienu kļuva arvien izteiktāks, tad Ivo man piešķīra iespēju strādāt no mājām. Bija neērti ierasties birojā un katru rīta pirmo stundu pavadīt tualetē.

„Varēsi strādāt gultā un nekaunēties, ka jāskrien vemt,” Ivo kā vienmēr bija tiešs.

„Paldies! Pēc tādiem novēlējumiem par optimistam zūd pēdējā cerība uz gaišu nākotni. Par ko sievietēm tāds lāsts?” es stāvēju pie spoguļa un centos saskatīt augošo vēderu. Skaidrs, ka nekāda vēdera vēl nebija, bet no domas vien tas likās kļūstam lielāks ar katru dienu.

„Jūs, sievietes, to variet izturēt, savukārt, mums, vīriešiem, no domas par grūtniecību vien šķērmi sametas. Mēs taču esam vārgi, atceries? Tu vienmēr to skandini.”

„Nu labi, labi. Bet paldies, tev vēlreiz. Man mājās strādāt tiešām būs vieglāk. Līdz cikiem tev to prezentāciju vajag?”

„Nu, principā, vakar, bet sūti, tikko kā būsi to sagatavojusi.”

Lai piespiestu sevi nedomāt par Robertu, biju sagrābusies tik daudz darba, ka pati nespēju nobrīnīties, pa kuru laiku visu paspēju, bet laikam, jo vairāk cilvēkam liek darīt, jo vairāk viņš mobilizējas un paveic. Mamma zvanīja katru dienu, lai, pirmkārt, apvaicātos par jaunāko manas grūtniecības lietā.

„Mammu, kopš pēdējās reizes, kad man jautāji, ir pagājušas tieši divdesmit četras stundas. Viss ir pa vecam, bet ja tu turpināsi tik pat azartiski man zvanīt, es bloķēšu tavu telefona numuru līdz brīdim, kad mazais būs piedzimis.” Centos izklausīties smieklīga, bet mammas nepārtrauktā zvanīšana man sāka krist uz nerviem.

„Beidz dusmoties, es jau tikai gribu labu. Starp citu, tu kleitu sev esi atradusi? Kāzas ir pēc nedēļas, ja neesi aizmirsusi.”

„Nu kā es varu tās aizmirst, ja mēs runājam katru mīļu dienu par tām!” Mans tonis bija kā soprāna dziedonim.

„Beidz spiegt! Nu labi, es lieku tevi mierā. Bet pielāgo, rūpējies par sevi, ja?”

„Viss ir kārtībā, mammu. Attā.”

Uzzinājusi, ka strādāju no mājām, Ilvija uzskatīja par savu uzdevumu, apciemot mani katru otro dienu.

„Man taču ir jāpārliecinās, ka tu nepārstrādājies,” viņa, rokas viduklī salikusi stāvēja istabas vidū un novēroja kritiski manu rosīšanos.

„Vai Roberts ir devis kādu ziņu,” viņa klusām pajautāja, apsēžoties uz viena no grīdas spilveniem.

Es novērsu skatienu no datora un paskatījos uz Ilviju.

„Vai tu tiešām domā, ka šādi izskatās sieviete, kuras bēra tēvs ir uzradies?”

„Nu labi, labi, man viss ir skaidrs. Temats slēgts. Vai ar kāzām viss kārtībā?”

„Jā, es jau pasūtīju salonā ziedus sev, tēvam un galda dekoriem, mašīnas dekorācijas arī ir gatavas. Tagad atliek tikai atrast man kleitu un svinības var sākties.”

„Mīļā, mana, tu redzēsi, ka viss nokārtosies,” Ilvija piecēlās un apsēdās man blakus uz dīvāna. „Nenokar degunu! Mēs vēl saskandināsim par tavu lielo laimi.”

Jā, es nodomāju, pa manu lielo laimi. Varbūt es biju sev ieplānosi par daudz un saņēmu par maz? Lai arī kā tas būtu, dienas gāja, darba mazāk nekļuva. Tieši otrādi, biju sevi iejūgusi darbā līdz tādam neprātam, ka brīžiem aizmirsu pat paēst pusdienas, tikai, kad uznāca nelabums, sapratu, ka organisms liek nojaust.

Tēvs bija pa šīm dienām uzspējis sastrīdēties ar Lieni, jo redziet, viņa tomēr nevēloties ierasties viņa bijušās sievas kāzās.

„Viņa nevēlas un viss. Kaut kas nenormāls!” Tēva sašutums bija nepārprotams. „Es netaisot atkāpties, ja viņa nenāks, tad es iešu viens pats un viss.”

„Pagaidi. Tu vispār tagad dzirdi, ko pats runā? Jums abiem nav, par ko domāt? Atraduši problēmu.” Man sanāca dusmas par tik bērnišķīgu uzvedību. Laikā, kad es cīnos par sava vīrieša atgriešanos manā dzīvē, viņiem redziet negribas iet uz kāzām. „Liene ir vienkārši nobijusies, ka pirmo reizi satiksies ar tavu bijušo sievu. Parunā ar viņu bez emocijām. Tēt, tu taču esi racionāls cilvēks, kas notiek??”

„Nu jā… es laikam par daudz sastresoju un uzkliedzu viņai, ka uzvedas kā bērns. Labi, braukšu parunāt. Paldies. Starp citu, kā tev iet?” drusku nokautrējies, tēvs pajautāja.

„Neuztraucies, man viss ir kārtībā,” neviļus nācās pasmaidīt par tēva kautrīgumu. Viņš man tiešām bija jauks. „Un beidziet strīdēties par nebūtiskām lietām!”

Nākamajā dienā es biju nolēmusi sev beidzot atrast kleitu. Pēc divu stundu klimšanas pa veikaliem, biju gatava uzspert visus gaisā, jo veikali pārdeva sazin kādas kleitas, tikai ne tādu, kādu gribēju es. Varbūt tā arī bija vislielākā problēma. Brīdī, kad konkrēti zini, ko vēlies, to ir visgrūtāk atrast. Iegāju kādā stūra kafejnīcā un nolēmu savas bēdas noslīcināt milzīgā tasē kapučīno. Apsēdos pie galdiņa, no kura vislabāk varēja redzēt ielu un, baudot saldo kapučīno garšu pavēros uz pretējās ielas veikalu. Manu skatienu piesaistīja krēma krāsas kleita, kura bija novietota skatloga vidū un tanī mirklī es sapratu, šī ir tā kleita, kuru esmu tik izmisīgi meklējusi visu šo dienu. Neizdzērusi savu kapučīno, izmetos pa kafejnīcas durvīm un aizelsusies ieskrēju veikalā. Laikam šajā veikalā nebija ierasts, ka pircēji burtiski ielido, jo pārdevēja ne viss salecās, no manis radītā trokšņa, bet no pārbīļa iepleta acis un aizšāva roku pretī mutei.

„Kā varu palīdzēt,” viņa uzmanīgi jautāja, vērojot mani kā traku sievieti.

„Labdien,” es ievilkusi elpu izdvesu. „Mani interesē tā kleita skatlogā.” Ar roku norādīju uz kleitu.

„Tūlīt atnesīšu. Kāds ir jūsu izmērs?” pārdevēja kritiski novērtēja manu augumu.

„Ē… nesiet L izmēru,” es nodūru acis. Kas par nepiedienīgu jautājumu, es nodomāju.

Kad pārdevēja no veikala stūra iznesa mana izmēra kleitu es nespēju slēpt savu satraukumu. Nekas tā nenomierina sievieti kā jauns pirkums. Iznākot no veikala ar lielu maisiņu rokās, man likās, ka pār mani veļas absolūtas pilnības sajūtas, tāda laime, kuru nevar ne izmērīt, ne nosvērt. Es beidzot biju atradusi to, ko meklēju.

 

Pienāca sestdiena, diena, kurai bija jākļūst par mūsu ģimenes laimīgāko dienu. Ilgi gaidītās mammas un Uģa kāzas. Ilvija bija apsolījusies ar Māri man atbraukt pakaļ, tā ka es nolēmu izbaudīt tos retos brīžus, kad neesmu pie stūres un varu izbaudīt, kad ceļš tevi ved tālāk. Kad nogāju lejā, Māra mašīna jau bija pie ieejas durvīm. Skaists un elegants viņš izkāpa no mašīnas, atverot man durvis. Šajā momentā pietrūka tikai fotogrāfu ar zibspuldzēm, jo no mums visiem staroja tāda laimes un pilnības sajūta, ka to varēja notvert tikai ar foto zibšņiem.

„Jūs, Līves jaunkundze, izskatieties satriecoši. Ja nebūtu mana sieva,” Māris nobučoja mani uz vaiga un aizvēra mašīnas durvis.

„Sveika, mīļa,” Ilvija, novilkusi saulesbrilles pagriezās uz aizmugurējā sēdekļa pusi. „Fantastiska kleita. Tas izgriezums visas muguras garumā padarīs trakus visus vīriešus kāzās. Redzi, mans vīrs, jau ir aizmirsis, ka ir jāieslēdz mašīna, lai tā sāktu kustēties,” viņa pavērās Mārī. „Nu, kā tad būs? Brauksim?”

Es nosmējos un piesprādzējos. Šī bija lieliska diena, visjaukākā kādu var iedomāties meita, bet visskumjākā kādu var iedomāties topošā māmiņa. Man ik pa brīdim uznāca nāvīgas skumjas, tik neizsakāmas, ka likās, elpot ir grūti. Robert, mīļais cilvēk! Nu kas ar tevi notiek!

„Tu dzirdi?” pēkšņi Ilvijas balss atgrieza mani realitātē.

„Jā, tu ko teici?”

„Es saku, vai mamma jau ir tur? Vai mistiskais mācītājs arī ir gatavs?”

„Par mācītāju neko nezinu, bet mamma man jau ir apriebusies ar saviem zvaniem. Friziere dabūja pārtaisīt matus divas reizes un pudele šampanieša bija piebeigta jau pulksten deviņos no rīta, tā kā mēs varam sagaidīt jautras kāzas.”  

Ieradāmies baznīcā vieni no pirmajiem, baznīca bija īsts glābiņš, jo ārā gaisa temperatūra tuvojās trīsdesmit grādiem.

„Dievs tiešām ir visu varens,” Ilvija noelsusies apsēdās uz viena no soliem. „Tāds karstums. Kas to būtu domājis, ka laiciņš paliks tik labs. Atceries kā es ar Māri stāvēju altāra priekšā? Visu laiku domāju, ka tikai tuša nenotek. Kur Māris?”

„Pīpē ārā un runā pa telefonu,” es pavēros pa durvīm. „Vari iedomāties, pēc nepilnas stundas, ja kaut kas neaizies greizi, mamma kļūs par precētu sievieti?” es apsēdos Ilvijai blakus, veroties griestos.

„Ja vien mamma nenobīsies un neaizskries ar, piemēram… nu, piemēram, mācītāju?” Ilvija skaļi iesmējās.

„Kurš te runā par mani?” maiga balss pēkšņi ierunājās mums aizmugurē.

„Labdien, mācītāja kungs,” es strauji pagriezos.

„Labdien,” viņš uzsmaidīja, uzliekot roku man uz pleca. „Lieliski izskataties. Vai viss ir kārtībā?”

„Jā, viesi jau sāk ierasties, kā dzirdu pēc mašīnu skaņām ārā un… starp citu, ļaujiet man stādīt priekšā Ilviju, manu draudzeni.”

Ilvija aizdomīgi pavērās mācītājā un, eleganti pastiepusi roku, piešķieba galvu.

„Man ir liels gods jūs beidzot satikt.”

„Ļoti patīkami. Iešu paskatīties vai viss ir kārtībā. Man bija liels prieks jūs atkal satikt,” mācītājs pavērās manī. Lēnām pagriezies, viņš it kā, aizpeldēja pa eju un nozuda aiz altāra.

„Kas tas tikko bija?” Ilvija pagriezās pret mani. Telpā sāka ieplūst cilvēku čalas. Ieradās viesi, kas, smejoties un esot pacilātā garastāvoklī piepildīja baznīcu. Cik jauki bija vērot kā kāzās, vairumā cilvēku, vairoja pozitīvas emocijas, tīras un baltas, kā maza bērna dvēsele. Vairumā cilvēku…

„Par ko tu runā?” es pajautāju, joprojām vērojot viesus. Cik skaistas kleitas sievietēm, kā visas ir saposušās un tas viss manas mammas dēļ!

„Kā par ko,” Ilvija iedunkāja man sānos. „Tu acīmredzami, flirtēji ar mācītāju. Mācītāju, Dieva dēļ!”

„Vēl skaļāk, mīļā, telpas apkopēja pie izejas tevi nedzirdēja,” Māris ierunājās sēžoties man blakus. „Kurš te flirtē?” viņš pieliecās man pie auss un čukstēja.

„Mūsu rudā jaunkundze flirtē ar pašā Dieva kalpu!” Ilvija iesaucās.

„Čau,” pēkšņi ne no kurienes, uzradās tēvs. „Jums te blakus brīvs?”

„Protams, tēt. Čau! Pirmās rindas vienmēr ir brīvas. Viesiem bail no Dieva tuvības.”

Paņēmis Lieni pie rokas, viņi abi apsēdās sola otrā galā. Liene izskatījās vienkārši lieliski. Zīda kleita maigi rozā tonī ar gaiši ziliem tauriņiem kleitas sānos. Garie mati bija sakārtoti lielās lokās, kas krita pāri pleciem, veidojot mazas princeses tēlu.

Tēvs pavērās manī un es pacēlu gaisā īkšķi, piemiedzot aci. Viņi abi bija lielisks pāris, kas gadiem ejot, ir iemācījušies saprast viens otru stāvot blakus, plecu pie pleca, bet skatoties dažādos virzienos.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu