Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Romāns ‘Ienirt’ – darbs, kas prasa laiku, mieru un ieniršanu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Franču rakstnieka Kristofa Onidibio romāns “Ienirt” pilnībā attaisno savu nosaukumu. Šī bija no grāmatām, kuru nespēju palasīt savā ierastajā grāmatu lasīšanas režīmā – sabiedriskajā transportā, gaidot, kad beigsies bērna dziedāšanas vai peldēšanas nodarbībā, īsajos miera mirkļos starp skolēnu dzenāšanu pa klasēm. Šādā veidā šo grāmatu lasīt nebija iespējams, jo šķita, ka tā izrādu tai necieņu, ka nespēju līdz galam tajā iedziļināties un izbaudīt šo lielisko darbu, kurš ne velti ir saņēmis vairākas literārās godalgas. Šai grāmatai ir nepieciešams laiks, miers un pilnīga ieniršana tekstā. Tā ir grāmata, kuru lasot “jāatslēdz” ārpasaule un ikdiena.

Romāns “Ienirt” ir stāsts par vīrieti un sievieti. Par mīlestību, kurai vajadzēja viņus vienot, bet to nespēja. To nespēja arī viņu dēls, lai arī stāsta galvenais varonis – vīrietis uz to ļoti paļāvās. Viņš viņu vienlaicīgi neizsakāmi mīl un ienīst. Jo viņa mīļotā sieviete un dēla māte viņu ir pametusi, lai arī viņai ir bijis viss, kas it kā būtu nepieciešams, lai cilvēks būtu laimīgs. Tā vismaz viņam šķita. Tikai Pasa tā nedomāja. Talantīgā un atraktīvā māksliniece, kura ar savām izstādēm bija pārsteigusi Eiropas sabiedrību bija devusies prom. Pazudusi no viņu dzīves ar solījumu atgriezties. Tomēr viens vienīgs telefona zvans un kļūst skaidrs,ka laimīgo “mēs” vairs nebūs. Viņam nākas doties ceļojumā, kurā viņš solījies nekad vairs nedoties. Lai viņa mazais dēls iepazītu savu māti, galvenais varonis stāsta viņam par viņa māti, par to kā viņi iepazinušies, kā mīlējuši viens otru un kā viens no otra attālinājušies.

Pasa un viņas mīļotais ir kā divas dažādas pasaules, kas satikušās, lai saplūsto vienā kopējā. Patiesībā jau tik dažādi viņi nemaz nav. Arī viņam reiz piemitis piedzīvojuma gars, vēlme atklāt ko jaunu. Taču viņa pieredze likusi viņu attiekties no ceļošanas uz zemēm, kur varētu būt bīstami. Savukārt viņa nav bijusi nekur tālāk par Eiropu. Viņi abi uzskata, ka Eiropa ir sapuvusi. Tikai viens tajā smok, bet otrs slēpjas kā siltā un drošā kūniņā. Neviens nav gatavs piekāpties, jo sajūtas un iekšējo nemieru jau nevar atslēgt. Šajā gadījumā mīlestība nepalīdz. Vienam tā kļūst par smacējošu rāmi, otram par neizsakāmu sāpju un ciešanu avotu. Šeit arī rodas jautājums par mīlestības jēgu un tās ilgtspēju mūsdienu pasaulē, kur bieži vien tradicionālais tiek uzskatīts par bremzējošu un smacējošu. Tas liek aizdomāties par to, kas rada šo nemieru, šo urdošo sajūtu, kura dzen uz priekšu, liek meklēt, pametot visu, kas tev pirms tam bijis svarīgs. Tas liek arī domāt par to, cik liela vara patiesībā ir bailēm. Kā tās mūs spēj ierobežot! Jo varbūt, ja viņš būtu stājies pretī savām bailēm, viņu stāsts būtu ar laimīgām beigām. Varbūt… Kas to lai zina. Ironiski, ka galvenais varonis jūtas drošs Parīzē un citur Eiropā, kur tagad notiek terorakti. Tieši tur, kur neviens tos negaida notiekam. Tā jau saka, ka mēs saņemam to, no kā visvairāk baidāmies. Grāmatas varonis baidās ceļot ārpus vecās Eiropas, baidās zaudēt mīļoto sievieti, baidās zaudēt mīlestību… Lai to nosargātu, viņš ir gatavs uz negodīgu rīcību, viņš mēģina ietekmēt viņas nākotni, nejautājot viņai. Viņš nespēj būt brīvs pats un nespēj dot brīvību viņai. Tikai caur sāpēm, dusmām un emocionālajiem pārdzīvojumiem, pārvarot savas lielākās bailes viņš spēj pieņemt to, kuru mīlējis un ienirt viņas pasaulē.

Ļoti emocionāls, ļoti jūtīgs un dvēseliski atkailināts stāsts, kas liek aizdomāties par mīlestības, dzīves jēgu un vērtībām, kas veido mūs dzīves uztveri.

 

Lasi arī citas recenzijas grāmatu blogā sienakaudze.lv:

Noras Ikstenas “Mātes piens”
http://www.sievietespasaule.lv/literatura/jaunumi_recenzijas/noras_ikstenas_romanu_mates_piens/

Elizabetes Eglītes “Tikšanās laikā”
http://sienakaudze.lv/2015/07/elizabete-eglite-tiksanas-laika/

Elizabetes Gilbertes “Visu lietu nozīme”
http://sienakaudze.lv/2015/05/elizabete-gilberte-visu-lietu-nozime/

Dalīties.

Atstāt Ziņu