Vārda dienu svin: Astra, Astrīda

PATIESS STĀSTS: Es nemīlēju savu bērnu…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ākums bija debešķīgs! Gluži kā glancēto žurnālu slejās vai jauno vecāku raidījumu kadros: bērniņš bija plānots, ļoti gaidīts, topošie vecāki no laimes lidinājās ”septītajās debesīs”. Taču… pagāja deviņi mēneši, tika piedzīvotas dzemdības un idille izkūpēja – mamma savu bērnu vairs negribēja, it kā mīlēja, bet tajā pat laikā atgrūda, uz viņu dusmojās, raudzījās ar nepatiku un vakaros gāja gulēt ar domu, ka viņš naktī nomirs. Vēlāk sāka cerēt kaut pati no rīta vairs nepamostos… Iekšēji viņa juka vai prātā, tomēr ārēji centās smaidīt un darīt visu, kas pēc labākajiem priekšrakstiem pienāktos mūsdienīgai mammai. Pagāja mēnesis, divi, pieci, līdz vienpadsmitajā mēnesī pavisam skaidri nāca apskaidrība: es sevi vairs nepazīstu, man ir vajadzīga palīdzība. Tas arī bija brīdis, kad ģimenes ārsts viņai paziņoja: „Tev ir pēcdzemdību depresija.”

Šis ir stāsts par Londonā dzīvojošo latvieti Ivetu Parravani. Nu, kad viņa pati jau gandrīz uzveikusi savu pēcdzemdību depresiju, viņa mēģina palīdzēt citām jaunajām māmiņām, kas cieš no šīs diagnozes. Iveta izveidojusi kustību Debesmanna, lai Latvijas sievietes un sabiedrību kopumā izglītotu par šo problēmu un no pēcdzemdību depresijas sirgstošajām sievietēm palīdzētu atveseļoties.

Skatījos uz savu bērnu un nejutu neko
„Dzemdību laikā Oskara sirds apstājās divas reizes. Tika pieņemts lēmums taisīt ķeizaru. Oskars bija liels mazulis. Gulēju uz operāciju galda un man bija ļoti smagi, jo bija nospiesta diafragma un es nespēju paelpot. Vispirms Oskara sirds apstāšanās, tad šī sajūta, ka nevaru paelpot… Galvā griezās tikai viena doma: tās ir beigas. Kad Oskars jau bija piedzimis, es uz viņu skatījos… un nejutu neko. Es priecājos, ka tas viss ir beidzies, bet skatījos uz viņu kā uz lielu problēmu, kas man likusi tam visam iet cauri. Pie sevis domāju: es tevi tā gaidīju, es tevi tā mīlēju, kas ir noticis!? Manī bija riebums, naids, dusmas, man visu laiku gribējās raudāt. Ja es jau tobrīd būtu dakterim pateikusi par šīm nepazīstamajām sajūtām, iespējams, viss nebūtu aizgājis tik tālu,” saka Iveta, piebilstot, ka viņas gadījumā tieši traumatiskās dzemdības un tām sekojošais pēctraumas stresa sindroms bija par iemeslu smagajai depresijas formai un ilgstošajam atveseļošanās ceļam.

Tobrīd gan viņa domājusi, ka līdzīgi kā citas sievietes pirmajās nedēļās pēc dzemdībām saskaras ar paaugstināto emocionalitāti, kad garastāvoklis traucas kā pa „amerikāņu kalniņiem” – te augšā, te lejā. „Tagad es zinu, ka par to ir jārunā. Ar bērniņa tēti, mammu, draudzeni, vienalga, ar kuru. Bet es nekad neesmu bijusi laba runātāja. Vismaz ne par savām sajūtām. Man bija mācīts: ar savām problēmām tiec galā pati. Es tā arī mēģināju,” viņa atceras. Izrakstīta no slimnīcas, Iveta devās mājās ar cerību, ka viss mainīsies. Bet… nekas nemainījās.

Es sevi vairs nepazinu
„No rīta piecēlos, sataisīju matus, smaidīju vīram un apkārtējiem, bet tiklīdz paliku viena – raudāju. Man bija patiešām ļoti, ļoti smagi, taču es nelūdzu palīdzību, jo man bija kauns atzīt, ka es netieku galā, ka bērns mani tracina, ka brīžos, kad viņš raudāja, man gribējās aiztaisīt durvis un skriet, cik tālu var aizskriet, ka katru dienu lieku viņu gulēt ar pārliecību, ka rīt to vairs nebūs jādara, jo viņš nepiecelsies. Es biju pārliecināta, ka viņš nomirs, un tad, ja es viņam netuvošos, man to būs vieglāk pārdzīvot. Man it kā gribējās būt viņam klāt, bet reizē bija arī liela iekšējā barjera, kas neļāva viņam tuvoties. Viss aizgāja tik tālu, ka man bija domas par to, ka arī es pati vairs negribu dzīvot. Es gāju gulēt ar domu – kaut es no rīta nepieceltos…,” par savām tā brīža sajūtām stāsta Iveta. Sāpējis tik ļoti, ka gribējies, lai sāp arī vīram, tāpēc maz pamazām sākusi viņu ignorēt.

Es biju pārliecināta, ka viņš nomirs.

Sajūtas šausmīgas, bet pastāstīt kādam par tām tik grūti un brīžam neiespējami. Pēc 11 mēnešiem Iveta tomēr saņēmās uz aizgāja pie ģimenes ārsta, sakot: „Kaut kas ar mani nav kārtībā. Es pati sevi vairs nepazīstu: es visu laiku raudu, apetītes man nav, mans pašas bērns mani tracina, lai gan viņš bija plānots un ļoti, ļoti gaidīts. Kas ar mani ir noticis?” Uz ko sekoja atbilde: „Iveta, tev ir pēcdzemdību depresija.”

Standarti un nereālās prasības pret mūsdienu sievieti
Kas? Pēcdzemdību depresija? Iveta par to biju dzirdējusi ļoti maz, lai neteiktu, ka vispār neko. Tad arī sākās viņas terapija: konsultācijas, psihoterapeita vizītes, antidepresantu lietošana. Darbs ar pašas emocijām un apskaidrība, kur tām rodami iemesli.

Ivetas gadījumā tās noteikti bija smagās dzemdības komplektā ar nespēju atbilst sabiedrībā kultivētajiem standartiem un stereotipiem par to, kādai ir jābūt mūsdienīgai, labai mammai un sievai. „Mums tiek uzburta un savā ziņā pat uzspiesta perfektā aina par bērniņa gaidīšanas un piedzimšanas laiku. Fotogrāfijās māmiņa vienmēr būs smaidīga, mazulis laimīgs un rožainiem vaigiem pieglaudies pie krūts. Bet realitātē bērns tik smaidīgs un mamma tik smaidīga ir gaužām reti, jo mamma vienmēr ir noskrējusies, pulkstens rāda pieci, bet mamma vēl nav paēdusi brokastis, tūlīt jau pārnāks vīrs, jāpasniedz vakariņas, bet putekļi nav slaucīti jau divas dienas – ārprāts, ārprāts. Bailes no tā, ko apkārtējie padomās, liek skriet, smaidīt un izlikties superīgai mammai, superīgai sievai, superīgai sievietei,” secina Iveta, piebilstot, ka visbiežāk par to runāt kavē ārkārtīgā vainas apziņa, ka nespēja atbilst šai perfektajai bildei nozīmēs tavu kā sievietes izgāšanos mammas lomā.

Viņa nenoliedz, ka būs noteikti mammas, kas teiks, ka viņas mazulis visu laiku neraudāja, bija mierīgs un viss kopumā bija ļoti forši. „Es jau arī nesaku, ka visām būs grūti un smagi, bet tomēr lielākajā daļā gadījumu situācija nav tik rožaina,” uzskata Iveta.

Dieva dēļ, tikai nesaki: „SAŅEMIES!”
Tomēr arī tad, kad pati apjēgusi daktera teikto par pēcdzemdību depresiju, grūtākais bijis par to pateikt saviem tuviniekiem. Atkal – bailes no nosodījuma un nesapratnes. „Nesapratne patiešām bija. Kad es sāku par to runāt ar saviem tuviniekiem, man teica: beidz, tās taču ir muļķības, tev ir tik superīgs mazulis, superīgs vīrs, tev viss ir iedots, ko tu sūdzies. Un tikko tu saņem pirmo nosodījumu, nesapratni, tā noslēdzies sevī vēl vairāk, jo patiesībā viss, kas tev tajā mirklī būtu bijis vajadzīgs, ir sapratne,” saka Iveta. 

Sākumā arī vīrs, kurš, protams, juta, ka kaut kas ar Ivetu nav, kā nākas, to uztvēris tā ļoti vienkārši: tev ir mazulis, tu atrodies citā valstī, tas ir tavs kārtējais tantrums un kaprīze. „Kad viņš uzzināja par manu pēcdzemdību depresiju, sāka lasīt par šo problēmu. Tam sekojošā sapratne un atbalsts bija nozīmīgs, es ne brīdi nejutos nosodīta. Ja es pret viņu neizrādīju cieņu, viņš tik un tā izrādīja cieņu pret mani,” pateicību par to neslēpj Iveta.

Ja tev ir caureja un tev kāds saka – saņemies,
vai tiešām tev tāpēc tā beigsies?

Ir vēl kas, ko noteikti nevajadzētu teikt sievietei, kas sirgst ar pēcdzemdību depresiju – „Nu, saņemies, taču!” „Tu nevari saņemties! Depresija nav tā lieta, kur palīdz saņemšanās. Nesaki – rīt viss būs labāk. Jā, tu vari pamosties un tev var šķist, ka jūties labāk, ka depresijas vairs nav, bet tā tas nemaz nav. Depresija diemžēl nav zobu sāpes. Psiholoģe Diāna Zande saka: „Ja tev ir caureja un tev kāds saka – saņemies, vai tiešām tev tāpēc tā beigsies?”,” problēmas nopietnību ilustrē Iveta.

Arī šobrīd, kad viņa aktualizējusi sarunu par šo tēmu, savā virzienā saņemot daudz nosodošu komentāru no sērijas: apklusti par savu pēcdzemdību depresiju, savācies tu, slinkā sieviete! „Šobrīd jau es to vairs neņemu nopietni, jo zinu: ja tu neesi gājusi tam visam cauri, tu to vienkārši nevari saprast,” saka Iveta, piebilstot, ka šāda nesapratne visbiežāk ir informācijas trūkuma rezultāts. Turklāt Latvijā vēl traucē pilnīgi devalvētā vārda „depresija” jēga. Proti, mēs jokojam par to, ka jebkuras skumjas, nepatika pret kaut ko ir depresija. Rezultātā depresija tiek tulkota kā slinkums. „Tā tas diemžēl nav,” saka Iveta.


Savu negatīvo pieredzi, gribu pārvērst pozitīvā

Lai vairotu sabiedrības informētību par pēcdzemdību depresiju, Iveta kopā ar domubiedriem ir izveidojusi kustību Debesmanna, kas pavisam drīz jau kļūs par oficiāli reģistrētu biedrību.

Kāpēc debesmanna? Vai tad tiešām pēcdzemdību depresijai ir kāds sakars ar saldumu un samtainumu?

„Pēcdzemdību depresija pavisam noteikti nav nekas salds, taču debesmanna ļoti labi raksturo pašu pēcdzemdību depresijas procesu, kas ir tāda liela kulšanās. Tu kulies, kulies un neredzi ne gala, ne malas tam visam. Tikai pašās beigās, kad tu esi ceļā uz atveseļošanos, tu atkal redzi krāsas, gaisīgumu, tu vari atkal smaidīt. Tā nu sanāk, ka no tās lielās kulšanās, beigās sanāk tā superīgā debesmanna. Tā arī ir mūsu ideja: sākumā tu cīnies ar pēcdzemdību depresiju, kulies un kulies, bet saproti, ka gala rezultāts būs kaut kas superīgs un vienreizējs,” stāsta Iveta.

Ideja par šādu organizāciju radusies jau pirms kāda laika, kad Iveta jau bija atveseļošanās procesā. „Atceros, kad man paziņoja šo diagnozi, meklēju informāciju internetā  gan angļu valodā, gan arī latviešu portālos. Ja Lielbritānijā palīdzība ir ļoti augstā līmenī un arī lasāmvielas ir ļoti daudz, tad latviski atradu ļoti, ļoti maz,” viņa atceras. Tad sākusi veidot slēgtās interneta atbalsta grupas. Vispirms tapa šāda grupa draugiem.lv, vēlāk arī Māmiņu klubā. „Jāatzīst, sākumā es to darīju ļoti egoistisku mērķu dēļ – man vienkārši gribējās kādam pastāstīt, kā es jūtos, ko es pārdzīvoju. Gribējās runāt,” atzīst Iveta. Taču liels bija viņas pārsteigums, kad šīm grupām pievienojās arvien jaunas dalībnieces, sakot, ka pirms tam nebija zinājušas,kur iet un ko darīt. „Jutu, ka mana pieredze varētu būtu noderīga. Savu negatīvo pieredzi gribējās pārvērst pozitīvā enrģijā, palīdzot citiem,” saka Iveta.

Šobrīd papildu slēgtajām (ne publiskajām) interneta atbalsta grupām pievienojusies arī „dzīvā” atbalsta grupa Rīgā, kur māmiņām tikties un izrunāties klātienē. Iecerēts, ka šādas „dzīvās” atbalsta grupas taps arī citās pilsētās. Kustībai pievienojušies arī dažādi speciālisti, kur izteikuši gatavību palīdzēt sievietēm atveseļotiesno pēcdzemdību depresijas. Galvenais, ko Iveta un Debesmanna vēlas pateikt visām sievietēm, kas piedzīvo pēcdzemdību depresiju, ir sekojošais:  nebaidies, tu neesi viena, kas tā jūtas, tu neesi viena, kas netiek ar visu galā, tu neesi viena, kas grib visu laiku raudāt. Tas, ka tev ir pēcdzemdību depresija, nenozīmē, ka tu esi vāja sieviete. Lai atzītu pašu pēcdzemdību depresijas faktu vien ir jābūt ļoti stiprai.

Ja man tam būtu jāiet cauri vēlreiz, joprojām teiktu – jā!
Gluži tāpat kā Debesmanna kustība vēršas plašumā, arī Ivetas progress cīņā ar pēcdzemdību depresiju ir vērā ņemams. Tomēr teikt „hop!” viņa vēl nevar. Jautāta, vai šobrīd, kad Oskaram ir jau trīs gadi ar astīti, viņa ar viņu jau runā par savām izjūtām, viņai acīs sariešas asaras… Pagaidām – nē.

„Smags gadījums… Lai arī man paliek labāk, manī joprojām ir ļoti liela vainas apziņa par to, ka ar savu pēcdzemdību depresiju esmu Oskaram ļoti darījusi pāri. Man visvairāk sāp tas, ka es viņu gandrīz divus gadus vainoju pie tā, kas ar mani bija noticis… Man ir tik ļoti žēl tā pazaudētā laika, kad es nespēju būt mamma, ka es viņu gribēju mīlēt, bet stūmu viņu prom… Ja es varētu, es ļoti gribētu pagriezt to laiku atpakaļ, lai es tiešām varētu būt mamma, nevis slima sieviete, kura negrib būt tajā vietā, kur ir, ka negrib būt ar viņu kopā. Bet es zinu, ka es viņam to izstāstīšu. Es zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Ceru, ka man izdosies viņam to pietiekami skaidri izskaidrot,” saka Iveta.

Šobrīd tā sajūta, ka varu viņu samīļot un pateikt, ka es viņu mīlu un teikt to tāpēc, ka es patiešām tā jūtos, ir neaprakstāma!

Viņa uzsver: „Ja kāds man tajā laikā pirms es paliku stāvoklī teiktu, ka šī būs cena, kas jāmaksā, lai es tiktu pie mazuļa, es joprojām teiktu – jā. Es esmu gājusi cauri ellei, bet šobrīd tā sajūta, ka varu viņu samīļot un pateikt, ka es viņu mīlu un teikt to tāpēc, ka es patiešām tā jūtos, ir neaprakstāma. Es pati sev vairs nemeloju.”

Dalīties.

9 komentāru

  1. Pirmais gads pēc dēla piedzimšanas patiešām bija smags. Baigā nedrošība, ka izdarīsi kaut ko nepareizi.<br>Ceru tev viss izdosies!

  2. Ilze Pekste on

    Tiesam milzigs prieks,ka esi tur,kur esi-Tu vari pateikt savam berninam,ka loti vinu mili!Savam mazulim Tu vienmer busi labaka,milaka,skaistaka MAMMA :)Neparmet sev,dzivo sodien 🙂 Vel ir laiks izradit savu milestibu savam kiparam…vismaz gadi 12 😀 Nu lidz bridim,kad saks intereset draugi,meitenes utt.Lai veicas!!!

  3. Šausmīgi! Tieši bērna pirmajā dzīves gadā, kad viņam visvairāk nepieciešama mātes mīlestība! Tas līdzinās dzīvei bērnu namā, kur esi apkopts, paēdināts, bet nemīlēts. Tieši zīdaiņa vecumā veidojas piesaiste, kuras trūkums vēlākos gados rada daudz sarežģījumu bērnu-vecāku starpā. Augstais pēcdzemdību depresijas procents liecina par to, ka mūsdienās, kad sievietēm jau no mazām dienām tiek potēti kaut kādi mistiski skaistuma un saldās dzīves standarti, attiecību modeļi utt., tiek atņemti dabas dotie instinkti, gluži kā nebrīvē augušiem dzīvniekiem. Sieviete pati sevi ieliek būrī – 90-60-90, partneri, studijas, karjera, vīrs, māja, mašīna, bērns… Ja kaut kas noiet greizi, depresija klāt. Pārliekais komforts cilvēku padara vāju.

  4. Alise Brīnumzemē on

    Es pilnībā piekrītu tam,ka mūsdienās kaut kas nogājis greizi – kā tā var būt,ka visas tik dabiskās lietas, kas mums dotsa no dabas un kuras mūs usenčiem nesagādāja nekādas grūtības, rada mūsdienu sievietei šausmas un mokas- dzemdības, krūts barošana, mazuļa auklēšana..lietas,kas sievietei dotas no dabas, bet kur tās ir pazudušas??? ES domāju,ka nedrīkst vainot vienu individuālu sievieti, te jāvaiono sabiedrība,kas acīmredzot ir "slima" -jo,ja šādā sabiedrībā dzīvojot sievietēm grūtības sāk sagādāt pašas dabiskākās,patiesākās lietas,kas no Dabas mums dotas, tad tāda sabiedrība nav pastāvēt spējīga..vienīgais,kovaram darīt, ir mēģināt atsijāt, kuras leitas mums uzspiedusi sabiedrība un šī kultūra un kuras mums nāk no sirds dziļumiem, no mūsu instinktiem,ko mums dāvājusi Daba un ieklausīties tikai tajos padomos,ko mums sirds saka, nevis māmiņu forumi, padomju laikā audzinātās omes un citi "gudri" cilvēki.

  5. Iveta Parravani on

    Paldies par labajiem vārdiem :)<br>Pārējiem – nenosodiet. To darīt ir tik viegli. Es neizvēlējos saslimt ar pēcdzemdību depresiju un ar pārlieku komfortu tam nav nekāda sakara. Diemžēl…

Atstāt Ziņu