prīlī mūsu klubiņš „Ar grāmatu azotē” nolēma pievērst uzmanību Latvijā pazīstamu rakstnieku likteņstāstiem un mīlas peripetijām, un šai ziņā noderīgas izrādījās divu autoru grāmatas: Līgas Blauas „Dzīves stāsti” un Maijas Krekles „Mīlestības skartie”. Grāmatās atspoguļoto profesiju amplitūda gan izrādījās vēl plašāka – ne tikai rakstnieki, bet arī aktieri, režisori, dziedātāji. Konstatējām, ka daudzas no šīm personībām ir apglabātas Rīgas Meža kapos, un radās ideja ekskursijai pa kapiem.
Saulainajā 4.maija rītā, godinot savu valsti un tās ievērojamākos pārstāvjus, nepilnas trīs stundas staigājām pa Meža un nedaudz arī pa Raiņa kapiem. Atrast katra izcilā rakstnieka vai aktiera kapu, protams, necerējām, tāpēc priecājāmies par to, kas tika sameklēts, un par saturīgi pavadīto priekšpusdienu. Interesentiem Meža kapos iesakām apmeklēt divas zīmīgas vietas: Mākslinieku kalniņu un Aktieru kalniņu. (Pie ieejas kapos ir arī karte ar norādēm.) Šajos kalniņos un to tuvumā savas mūža mājas atraduši daudzi ievērojami kultūras darbinieki.
Staigājot ap Mākslinieku kalniņu, pārsteidza šeit atrodamie skaisti noformētie mūziķa Aivara Brīzes un komponista Ulda Stabulnieka kapi. Brīzes kapavietu rotā divas dūjas: balta un melna. Turpat netālu atdusas nesen mirušais teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis, kura kapa kopiņa ir veidota ļoti askētiski.
Ievērojām šādu paradoksu – Latvijā labi zināmiem un slaveniem cilvēkiem, īpaši rakstniekiem, bieži vien kapu kopiņas noformētas pieticīgi, toties, steidzoties pie kādas lielas skulptūras vai masīva kapakmens, konstatējām, ka tas uzstādīts mums pavisam nezināmai personai. Vislabāk šis pretstats skatāms Raiņa kapos, ejot apkārt Rainim un Aspazijai veltītajam kapu memoriālam. Turpat atrodami Aleksandra Čaka, Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona salīdzinoši vienkāršie kapi, toties blakus gozējas cieša pompozu kapakmeņu rinda, uzstādīta padomju armijas pulkvežiem un ģenerālleitnantiem, radot iespaidu, ka tie ļoti modri vēro radošos brīvdomātājus.
Aktieru kalniņā aizkustināja Antras Liedskalniņas un viņas dēla Harija Ozola kapu kopiņas, turpat blakus atdusas Uldis Pūcītis, Elza Radziņa, režisors Alfrēds Jaunušans, dzejnieks Māris Čaklais. Ar skaistu skulptūru greznota Skulmju dzimtas kapavieta, kuras piemiņas akmenī iecirsts arī Džemmas Skulmes vārds, protams, tikai ar dzimšanas gadu – 1925., jo pašu gleznotāju sveiku un veselu varējām redzēt 4. maija pasākumā, atklājot restaurēto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
Īpašu noskaņu radīja kapakmeņi, kurus klāja sūnas, un viens no tādiem bija arī rakstniekam Pāvilam Rozītim – romāna „Ceplis” autoram. Ieskatoties rūpīgāk, akmens centrā redzams tāds kā virpulis, kas uzreiz rada asociācijas ar rakstnieka dzīves nemierīgāko posmu, par kuru stāstīts M. Krekles grāmatā. P. Rozīša sieva, divu bērnu māmiņa, pēkšņi iemīlas Arvedā Švābē, pamet ģimeni, tad tomēr vēlas atpakaļ, bet atraidīta izdara pašnāvību noslīcinoties. Cieš arī A. Švābes ģimene – viņa sieva nošaujas. Savukārt Annas Brigaderes apbedījuma vieta atstāj ļoti rimtu, nosvērtu iespaidu, gluži tādu, kāda bija pati rakstniece. Iemīlēšanās precētajā filozofijas doktorā Ludvigā Augustā Langmeserā izraisa ilgstošu saraksti un abpusējas simpātijas, taču ne šķiršanās vētras vai neapdomīgu rīcību no Brigaderes puses.
Staigājot pa Jāņa Čakstes aleju Meža kapos, uzskatāmi redzamas nodevas savam laikam, kas skārušas arī kapus. Vienā alejas galā ir skaistais memoriāls, veltīts mūsu brīvvalsts pirmajam prezidentam, bet otrā galā – tieši pretī – novietota milzīga skulptūra, kas vainago rakstnieka un liktenīgā 1940. gada Latvijas Republikas iekšlietu ministra Viļa Lāča atdusas vietu. Šī 1974. gadā uzstādītā pieminekļa autors ir tēlnieks Aivars Gulbis, kuram izdevies attēlot gan paša rakstnieka, gan viņa atveidoto varoņu raksturu – tas ir vīrišķīgs, drosmīgs, mērķtiecīgs cīnītājs. Diemžēl Vilim Lācim vecumdienas bija fiziski smagas: gan cukura diabēts, gan traucēta kāju asinsrite, lai gan jaunībā bijis sportisks, strādājis ostā par krāvēju. Šobrīd kapu plāksnīte, uz kuras rakstīts viņa vārds un uzvārds, ir ieplaisājusi, it kā simboliski atklādama šī izcilā autora pretrunīgi vērtēto personību.
Beidzot pastaigu ar fotografēšanos pie Raiņa pieminekļa, sapratām, ka palicis vēl ļoti daudz neatrastā un neapskatītā, tāpēc varētu šādu ekskursiju pa kapiem organizēt vēlreiz. Kapi ir viena no latviešu kultūras neatņemamām sastāvdaļām – estētiski baudāma un vēsturiskas informācijas piesātināta.
