Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Par eksprešiem, kuros tiekam ierauti. Romāns ‘Lopu ekspresis’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība. 
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve. 
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos. 
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.

Toma Kreicberga romāna “Lopu ekspresis” anotācija neatstāja mūs vienaldzīgas, tāpēc tika nolemts, ka šis ir darbs, kas noteikti jāizlasa!

Inese: darbs pārliecinoši aizrauj, tajā daudz autobiogrāfisku momentu
Toma Kreicberga romāns „Lopu ekspresis” ir sarakstīts angliski, pēc tam tulkots, tāpat kā viņa fantastiskie stāsti. Šis gan ir reālistisks stāstījums par latviešu puiša Pētera piedzīvojumiem Volstrītā un mīlas neveiksmēm. Darbs pārliecinoši aizrauj, ir raiti, interesanti dialogi, un, manuprāt, tas ir tāpēc, ka romānā daudz autobiogrāfisku momentu. Gan līdzība uzvārdos (Ostbergs – Kreicbergs), gan autora darba pieredze Volstrītā, gan apsmietā zubrīša loma pamatskolā un vēlāk – interese par eksaktajām zinībām un spāņu valodu.
Pēteris tāpat kā Toms paralēli darbam izpaužas radoši – veido komiksu par vecmāmiņas Lauras piedzīvoto izsūtījumā. Un diemžēl šis paralēlais vēstījums, kas vietām ielaužas romāna pamattekstā kopā ar dažiem melnbaltajiem zīmējumiem, šķiet pārāk neizstrādāts, atkārto jau zināmus faktus no citu autoru darbiem par smago izsūtījuma laiku un pat kaitinoši atrauj no interesantajām Pētera dzīves peripetijām un citiem savdabīgiem tēliem: Haimes, Leilas, Kristīnas.
Autors šāda vēstījuma formu pamatojis ar vilciena kā simboliska tēla klātbūtni, jo „katram cilvēkam ir savs lopu ekspresis”. Tie esot pagātnes rēgi, kurus nekas nevarot izdzēst. Katrā laikmetā notiek sava cīņa par morālām vērtībām, cilvēks reizēm pret savu gribu tiek ierauts kādā ekspresī, kuru pats nevada, bet spiests tajā braukt. Labi, ja ir iespēja izkāpt, kā to romāna beigās izdara galvenais varonis, pametot finanšu haizivju pārpilno Ņujorkas vidi.

Liene: stāsts, kas parāda cilvēka vēlmi būt piederīgam
Toma Kreicberga “Lopu ekspresis” galvenais varonis ir Pēteris Ostbergs. Romānā savīti kopā divis stāsti – Pētera dzīve Volstrītā un viņa vecmāmiņas gaitas uz Sibīriju, ko Pēteris atspoguļo savā komiksā “Lopu ekspresis”.
Romānā autoram lieliski izdodas parādīt cilvēka vēlmi būt piederīgam – gan Pēterim Volstrītā, gan viņa vecākiem Rīgā, kā arī komiksa varoņiem.
Kopumā romāns man patika un to bija viegli lasīt. Pats autors priekšvārdā min, ka, neraugoties uz notikumiem Volstrītā, “Lopu ekspresis” ir stāsts par latvieti un arī par Latviju.

Lienīte: Pētera darbošanās Volstrītā šķita saistošāka, nekā Lauras ceļš Sibīrijā
Toms Kreicbergs ir uzrakstījis spraigu darbu par jauna latviešu censoņa Pētera gaitām Volstrītā, vienā no pasaules ievērojamākajiem finanšu centriem. Galvenā varoņa mērķis ir iepazīt šo slaveno finanšu institūciju, gūt pieredzi, kā arī labi nopelnīt. Romāna gaitā mainās Pētera attieksme kā pret pašu darbu Volstrītā, tā arī tās darboņiem. Mainīties un šaubīties par izdarīto izvēli liek arī Ņujorkā sastaptie cilvēki, viņa ne visai veiksmīgās attiecības ar meitenēm. Neskaidrs man palika šo neveiksmju cēlonis, Pēteris šķita visai jauks puisis. Arī viņa attiecības ar vecākiem mulsināja. Likās, ka Pēterim ar ģimeni ir visai atturīgas attiecības, kuras viņš mēģina kompensēt ar savām atmiņām par vecmāmiņu Lauru, veidojot komiksus par viņas izsūtīšanu un dzīvi Sibīrijā. Šie komiksi veido  otru sižeta līniju, kuru man bija grūti savienot ar pirmo – karjeru Volstrītā.
Varbūt kopīgais ir drosme izdarīt izvēli, sekojot savai sirdsapziņai, un par to izšķirties palīdzēja vecmāmiņas Lauras un visas latviešu tautas pagātnē piedzīvotais.
Grāmatu „Lopu ekspresis” lasīt bija viegli un interesanti, tomēr galvenā varoņa darbošanās Volstrītā man šķita saistošāka un pārliecinošāka, nekā Lauras ceļš Sibīrijā. 

Līga: divas paralēlās sižeta līnijas sevi īsti neattaisnoja
Šis bija otrais Toma Kreicberga darbs, ko lasīju. Ja jāsalīdzina ar iepriekš lasītajiem fantastiskajiem stāstiem krājumā “Dubultnieki un citi stāsti”, tad jāsaka, ka šis, daudz reālistiskākais romāns, mani uzrunāja vairāk. Valoda raita veda no lappuses uz lappusi, dialogi, šķita, nesamāksloti. Jāpiekrīt gan citām klubiņa dāmām, ka šoreiz divas paralēlās sižeta līnijas, kuras it kā simboliski vajadzēja savienot vilcienam, sevi īsti neattaisnoja. Katra sižeta līnija tomēr šķita pārāk atšķirīga un, ja godīgi, tad jaunā censoņa Pētera piedzīvojumi Ņujorkā, centieni iekarot Volstrītu un meiteņu sirdis, vairāk uzrunāja, nevis vecmāmiņas Lauras un citu Latvijas iedzīvotāju pārdzīvojumi, dodoties izsūtījuma gaitās… 


Dalīties.

Atstāt Ziņu