Visbiežāk, izvēloties nākamo grāmatu klubiņa lasāmvielu, mēs reaģējam uz kādiem ārējiem notikumiem – autoru nominēšanu dažādām balvām, jaunu izrāžu vai filmu iznākšanu, nozīmīgām gadskārtām, izvēlamies grāmatu pragmatisku apsvērumu dēļ – gribas kaut ko no klasikas vai vienas vai citas tautas. Bet gadās arī tādas pavisam nejaušas izvēles – kāda kaut kur ieraudzīja, padzirdēja, ieteica. Tā tas bija arī ar armēnietes Narinē Abgarjanas grāmatu “No debesīm nokrita trīs āboli”. Tā jau ilgāku laiku stāvēja mūsu lasāmo grāmatu sarakstā, vienmēr piekāpās kādas citas priekšā, līdz beidzot septembrī ķērāmies pie tās lasīšanas.
Šeit dažas domas par lasīto!
Inese: grāmata fascinē ar vieglo valodu, interesantām detaļām, neparastiem tēliem
Līdzko pabeidzu lasīt armēnietes Narinē Abgarjanas jauko romānu „No debesīm nokrita trīs āboli”, tā ziņu portālos parādījās informācija par karadarbības atsākšanos starp Armēniju un Azerbaidžānu par Kalnu Karabahas reģionu. Cik daudz sāpju un ciešanu vēl vajadzīgs, cik daudz romānu par karu un tā sekām vēl jāsaraksta, lai pasaulē beidzot iestātos miers?
Abgarjana raksta par kāda kalnu ciemata iedzīvotāju dzīvi pēc kara, pēc šausmīga, zemestrīces izraisīta šļūdoņa un bada gadiem, kad faktiski lielākās daļas ciematnieku vairs nav. Ir palikušas sāpīgas atmiņas par bojāgājušajiem tuviniekiem un apbrīnojama ticība dzīvei, kura turpinās, par spīti visam. Autore nekonkretizē romāna darbības laiku. Darbojas pasts un telegrāfs, bet nav ne televīzijas, ne modernas tehnikas. Ciematnieki piekopj feodālu dzīvesveidu un godā senas tradīcijas.
Grāmata fascinē ar savu vieglo valodu, interesantām detaļām un neparastiem tēliem, tās stilu varētu definēt kā maģisko reālismu. Dramatisko stāstījumu ik pa brīdim atsvaidzina humorpilnas epizodes. Uzjautrinoša šķiet arī ciematnieku tradīcija dot dzimtām iesaukas, kas tiek lietotas uzvārdu vietā, piemēram, ja kāds sencis katra teikuma beigās teicis „jei bogu”, tad dzimta ieguvusi palamu Jeiboganci.
Romānu veido trīs daļas (trīs „āboli”), kuru caurviju tēls ir Anatolija – sieviete, kuras likteņa peripetijām lasītājam lemts sekot. Ābola tēla nozīmi autore atklāj vien pašā pēdējā teikumā: „(..) un nakts lai sargā viņas laimi un ritina maigās, vēsās plaukstās trīs ābolus, kurus pēcāk nometīs zemē, kā teikts Maranas pasakās, – vienu tam, kas redzēja, otru tam, kas stāstīja, bet trešo tam, kas klausījās un ticēja labajam.” Tā arī izskan pats romāns – kā skaista pasaka, kura liek noticēt labajam, par spīti zemestrīcēm, badam un kara šausmām.
Lienīte: romānā ir daudz simbolu un mistikas, taču reizē tas ir arī dzīvi apliecinošs
Narinē Abgarjana pieder pie rakstniekiem, kuru darbus labprāt pārlasu vēlreiz, gluži tāpat kā Gabriela Garsijas Markesa darbus. Salīdzinājums ar slaveno kolumbiešu rakstnieku nav nejaušs, jo armēņu rakstniece savu romānu „ No debesīm nokrita trīs āboli” veltījusi tieši šim maģiskā reālisma meistaram. Un arī Abgarjanas darbs ir pilns maģijas, sākot jau ar pirmo frāzi: “Piektdien pēc pusdienlaika, kad saule jau bija pārvēlusies pār debesjuma augstāko punktu un cēli slīdēja uz rietumu pamali, Sevojancu Anatolija apgūlās gultā gaidīt nāvi.”
Citētais teksts pēc stila, ritma un noskaņām sasaucas ar Markesa tekstu darbā „Simts vientulības gadi”, kurā pēc daudziem gadiem pulkvedis Aurēlijs Buendija pirms nošaušanas atceras to dienu, kad tēvs viņu aizveda paskatīties uz ledu. Anatolija nenomirst, un arī pulkvedi nenošauj. Līdzīgi kā Markesa darbā, arī šeit pirms katra svarīga notikuma parādās čigāni.
Ar lielu sirsnību autore apraksta dzīvi mazā, nomaļā Armēnijas kalnu ciematiņā Maranā, pakāpeniski atklājot ciemata un tā iedzīvotāju vēsturi un visu, ko tiem nācies piedzīvot. Markesam tā ir Kolumbijas džungļos paslēpusies pilsētiņa Makondo.
Laiks un vieta rakstnieces darbā ir nenoteikts jēdziens. Aprakstītajiem tēliem nav uzvārdu, ir tikai vārdi un iesaukas. Ja tiek pieminēts karš, nav konkrēti minēts, kāds karš, ja pieminētas citas pilsētas, tad bez nosaukuma. Ciematam nav gandrīz nekādu sakaru ar ārpasauli – jaunie aizbrauc un paliek tikai vecie cilvēki, kuru ierastā dzīves kārtība nemainās jau daudzus gadu desmitus. Laika plūdumā svarīgi ir tikai divi notikumi – piedzimšana un nāve. Tomēr atšķirībā no Markesa romāna, Maranas iemītniekiem ir darba pilnas rokas, lai vēl domātu par vientulību. Viens no tiem – nostiprināt zemestrīces izraisīto nogruvumu. Puse no ciematiņa vienas nakts laikā iegruvusi aizā – paņemot līdzi cilvēkus ar visām mājām, dzīvniekiem un iedzīvi. Kopš tā laika nogruvums kļūst par zonu starp dzīvajiem un mirušajiem, uz kuru dodas rast atbildes vietējie iedzīvotāji, un arī nez no kurienes uzradies pāvs izvēlas sev mītni mājā pie nogruvuma, kurā ir pat plaisa guļamistabā, pa kuru dvēseles atvadās no šīs dzīves.
Romānā ir daudz simbolu un mistikas, taču reizē tas ir arī dzīvi apliecinošs. Maranas iemītniekiem ir neparasti stipri raksturi, kas ļauj pārciest visas traģēdijas un gremdēties pagātnē, kura bez grūtajām dienām glabā atmiņas arī par piedzīvotajiem priekiem un mīlestību. Lai arī romāns sākas ar domām par nāvi, tomēr beigas ir laimīgas. Anatolija nenomirst, viņai piedzimst meita, un atkal rodas cerība un ticība tam, ka, kamēr dzīvojam, viss ir iespējams.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!