Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Literatūra kā spēle. Atsauksmes par M.Zariņa ‘Viltotais Fausts’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ai autors gribējis izraisīt asociācijas ar ēdienu „Viltotais zaķis” vai ar slaveno J. V. Gētes darbu „Fausts”? Izrādās – ne tikai ar šiem abiem, bet vēl ar daudz un dažādām gan literārām, gan vēsturiskām liecībām,” – tā Inese Kušķe, grāmatu klubiņa dalībniece par mūsu jaunāko izlasīto darbu Marģera Zariņa “Viltotais Fausts”. Šo darbu var dēvēt par pirmo postmoderno romānu latviešu literatūrā, tāpēc vien jau ir vērts ar to iepazīties, turklāt – tas ir patiešām labs, mums patika!

Lienīte Kroja: Zariņu var dēvēt par latviešu postmodernisma tēvu
Marģera Zariņa romāns „Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata” noteikti ir notikums latviešu literatūrā.  Nobriedušā vecumā debitējis literatūrā, viņš tiek dēvēts gan par fantastiskā žanra nodibinātāju latviešu literatūrā, gan par latviešu postmodernisma tēvu. Ar lielu interesi izlasīju romānu un radās vēlēšanās iepazīties ar rakstnieka biogrāfiju, ko arī darīju, izlasot kritiķes Litas Silovas grāmatu „…rakstnieks Marģeris Zariņš ”.  Ar literatūru M.Zariņš aizrāvies jau pusaudža gados, aizgūtnēm lasot dažādas grāmatas, bet ar rakstīšanu neaizraujas – Kāda vajadzība rakstīt, ja pasaulē tik daudz interesanta ko lasīt – domā topošais komponists un rakstnieks.

Tomēr 1973.gadā izdotais romāns „Viltotais Fausts…” uzreiz gūst lielu ievērību, lai gan sižets ir diezgan sarežģīts, tiek izmantoti groteskas paņēmieni un parodija, tāpēc traģiskās epizodes iegūst ironiskus akcentus. Zariņš romānā  izmantojis arī daudz vecvārdus, apvidvārdus, rusicismus un ģermānismus. Romāns beidzas optimistiski – Mārlovs izsprūk drošai nāvei un Trampedahs mirst no paša radītas indes, aust jauna diena. Sauli atnesuši padomju karavīri, taču Mārlova sajūsma liekas tik pārspīlēta, ka to var uztvert  kā parodiju par  socreālisma romāniem, kuriem laimīgas beigas bija obligātas. Atšķirībā no tajā laikā pierastās reālistiskā žanra literatūras, Marģeris Zariņš parādīja, ka literatūra var būt arī kā spēle, galvenais, cik meistarīgs ir spēlētājs.

Romāns katrā ziņā ir ļoti aizraujošs. To var lasīt gan kā kultūras romānu, gan kā piedzīvojumu romānu, gan kā melodramatisku mīlas stāstu.

Inese Kušķe: Romāns kā garšīga kūka pārliets ar treknu ironijas glazūru
„Jele noģirni to cāli, griez pušu un liec podā, lej iešņavas treknumā vārītu vērša zupi klāt, piparus, muskata ziedus, sāli, karoti sviesta un gozē,” šāds ēdiena receptes teikums atrodams Marģera Zariņa romānā, kurš pirmoreiz izdots 1973. gadā. Vecvārdu un apvidvārdu plašais lietojums šai darbā ir tikpat unikāls kā paša romāna barokālais nosaukums: „Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”.

Vai autors gribējis izraisīt asociācijas ar ēdienu „Viltotais zaķis” vai ar slaveno J. V. Gētes darbu „Fausts”? Izrādās – ne tikai ar šiem abiem, bet vēl ar daudz un dažādām gan literārām, gan vēsturiskām liecībām. Un tieši šī daudzslāņainība, sižeta hronoloģiskais nevienmērīgums, alūziju pārbagātība liek M. Zariņa darbu dēvēt par pirmo postmoderno romānu latviešu literatūrā. Turklāt romāns kā garšīga kūka pārliets ar treknu ironijas un pašironijas glazūru.

Galvenais varonis ir jauneklis, kas nosaukts angļu dramaturga Kristofera Mārlova vārdā – atsauce uz pirmo autoru, kurš literatūrā izmantojis leģendu par Faustu, kurš pārdevis dvēseli velnam (Mefistofelim). Tā kā atsevišķās nodaļās stāstījums no trešās personas pārnests uz pirmo un atrodamas vairākas līdzības ar pašu M. Zariņu, daļēji par šī varoņa prototipu var uzskatīt pašu autoru, kurš tāpat kā Kristofers ir gan komponists, gan rakstnieks.

Mārlova ideja pārstrādāt vecu pavārgrāmatu un aizraušanās ar vecmodīgu stilu liek slēgt apšaubāmu līgumu ar šīs pavārgrāmatas autoru, bijušo Cēsu aptiekāru Jāni Vridriķi Trampedahu – septiņdesmitgadīgu veci, kurš jaunekļa sejā, iedomu mākts, saskata Mefistofeļa vaibstus. Trampedaha prototips, protams, ir zinātnieks Fausts, kura aizraušanos ar ķīmiju autors ironiski aizstājis ar pārspīlēti izsmalcinātas kulinārmākslas baudīšanu. Apbrīnojami ir tas, ka 20. gs. sākumā Cēsīs patiešām ir bijis aptiekārs Trampedahs, kurš 1939. gadā aizbraucis uz Vāciju.

Te nu jāatklāj, ka varoņa Trampedaha īstais vārds ir Johans Frīdrihs, jo viņš ir baltvācietis. Un ar šī tēla starpniecību autors smalki ironizē par Hitlera ideoloģijas bēdīgo lomu vēsturē. Hitleram tiek izdomāts segvārds Uriāns-Aurehans – abi šie vārdi sastopami Raiņa „Fausta” tulkojuma piezīmēs, un izrādās, šais vārdos vācu tautas pasakās saukts velns. Tieši brīdī, kad sāk sadarbību ar hitleriešiem, Trampedahs patiešām „pārdod” dvēseli Mefistofelim jeb Hitleram.

Romāna darbība risinās no 1930. līdz 1945. gadam. Autors nekautrējas ironizēt gan par Ulmaņlaikiem un to morāles vērtībām, gan par Latvijas brīvvalsts kultūras pārstāvjiem. Dzejnieces Austras Skujiņas likteņa pavedieni daļēji ieausti visvaldzinošākajā romāna tēlā – dzejniecē Margarētā Šellā. Tieša atsauce ir uz Gētes „Fausta” Margarētu jeb Grietiņu, taču laiki un tikumi ir mainījušies – Šellas jaunkundze nav naiva pavestā, bet prasmīgi izmanto situāciju un bauda komfortu, ko nodrošina Trampedaha nauda.

Tiek izveidots mīlas trīsstūris – abi galvenie varoņi iemīlējušies vienā un tai pašā sievietē. Šī romāna ēdienkartes sastāvdaļa pārlieta ar melodramatisku mērci un beidzas asiņaini. Toties saldajā ēdienā M. Zariņš pasniedz 2. pasaules kara beigas, kurās sarkanarmieši atbrīvo Latviju no hitleriešiem, Trampedahs izdzer pats savu nāvējošo ģipti, Mārlovs izdzīvo un pabeidz iecerēto pavārgrāmatu. Pirmajā acumirklī šīs salkanās beigas šķiet aumež nebaudāmas un pasniegtas kā nodeva padomju varai. Tomēr gribētos ticēt, ka gudrais autors tā izdarījis speciāli – ironizējot par socreālismam raksturīgajiem laimīgajiem romānu nobeigumiem. Vai tā ir? Nosmeķējiet paši!

Līga Ozoliņa: Grāmata var šķist kā “cietais rieksts”
„Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” bija mana pirmā satikšanās ar rakstnieku Marģeru Zariņu. Līdz šim viņa vārds vairāk bija asociējies ar viņa muzikālo daiļradi. Ja mūzika parasti neprasa lielu iedziļināšanos, tad šī grāmata var šķist kā cietais rieksts, kas jāatrisina, jeb kā sarežģīta kulinārā brīnuma recepte. Vispirmām kārtām, autora valoda ir pilna specifisku kulinārijas terminu un vecvārdu. Otrām kārtām, grāmata var šķist vien jocīgs pastāsts par vecu, aptrakušu vīru un jaunu, izmanīgu puisi, kurš pārņemts ar vēlmi izdot pārlabotu pavārgrāmatu, kā arī liktenīgo sievieti, ja nav zināms konteksts un nav lasīts Gētes Fausts. Uzreiz jāsaka, ka ne visus simbolus un sižeta pārcēlumus man izdevās tulkot un „savilkt” kopā ar kādiem vēsturiskiem notikumiem vai literāriem tēliem – tas tapa skaidrs pēc grāmatu klubiņa tikšanās, kad zinošākas dalībnieces pastāstīja par dažādajiem slāņiem un interesantajām detaļām, ko viņas bija piefiksējušas, lasot šo darbu.

Dalīties.

1 komentārs

  1. gramata pat ļoti interesanta-gan ne jauna,manir izdevums ,pa kreisi -skatoties datora ekrānā-esmu fragmentāru pārlasījusi vairākas reizes-un vienmēr ko jaunu atradusi

Atstāt Ziņu