Vārda dienu svin: Lilita, Irita, Ita

Lasām un vērtējam Zigmunda Skujiņa ‘Gulta ar zelta kāju’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

omājot par pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu latviešu literatūru, nevar nepieminēt rakstnieku Zigmundu Skujiņu un viņa romānu “Gulta ar zelta kāju”. Pats autors ir teicis: “No grāmatām, ko savā mūžā esmu uzrakstījis, šī man ir pati mīļākā. (..) Vējagali allaž dzīvojuši pēc Vējagalu likumiem, dažkārt pazaudēdami daudz, taču nekad nepazaudēdami cerību.”

Lai arī lielākā daļa SievietesPasaules grāmatu klubiņā šo romānu bija lasījušas jau astoņdesmitajos vai deviņdesmito gadu sākumā, tomēr bija interese to pārlasīt un pavērtēt, vai darba aktualitāte un spraigums tāds šķiet arī mūsdienās.

Inese: akcenti, lasot romānu jaunībā, šķita citi, nekā lasot tagad
Nenožēloju, ka piekritu pārlasīt Zigmunda Skujiņa romānu „Gulta ar zelta kāju”. Lasot to jaunībā, akcentēju kaut ko citu: piedzīvojuma noskaņu, neikdienišķākos tēlus, līdzpārdzīvojumu mīlestības peripetijās. Tagad, esot pusmūžā, ievēroju autora plašās vēstures zināšanas, bagāto valodu un humora dzirksti. Tā kā bija aizmirsies, kur īsti būs paslēpts zelts (Vai tiešām gultas kājā?!), intriga saglabājās līdz pat romāna beigām.

Aprakstot plašās Vējagalu dzimtas piedzīvoto apmēram gadsimta garumā, Skujiņam tomēr nav izdevies izvairīties no fragmentārisma. Daži tēli tikai ieskicēti, stāstījums pārlec no viena varoņa pie otra, un reti kurš paliek lasītāja atmiņā uz ilgāku brīdi. Es uzsvērtu divus: jūrnieka Noasa, kura paslēptais zelts tika meklēts, atvases Leontīni un Eduardu. Abi ļoti ekstravagantas personības, kaismīgi un arī pamatīgāk aprakstīti nekā citi.

Tieši Leontīnes, kura izrādās ilgdzīvotāja, vecumdienu apraksta vienā teikumā var izgaršot autora valodas prasmi, izmantojot gan atsauci uz vēstures simbolu, gan spilgtus epitetus, gan smalku humoru: „Bagātā tirdzniecības prakse, apvienota ar ilgi trenētām rēķināšanas spējām, pārvērta Leontīni Dāmokla zobenā, kas krita pār jebkura tirdzniecības darbinieka galvu, īpaši ja tā tika nēsāta uz cilvēcisku vājību nogurdināta kakla un nemirdzēja, svētuma nimba izgaismota.” Kopumā romāns patika, un daudzas tajā skartās idejas šķita joprojām aktuālas.

 

Daira: grāmata, kas liek aizdomāties par saknēm, zemi, ģimeni
Tas, kas mani pārsteidza, lasot Zigmunda Skujiņa darbu, bija tas, ar kādu aizrautību sekoju līdzi Vējagalu saimes likteņu līkločiem, gan priecājoties par veiksmīgajiem notikumiem viņu dzīvēs, gan jūtot līdzi neveiksmēm un nelaimēm, un galveno varoņu salauztajiem likteņiem, kuru grāmatā, jāatzīst, netrūka.

Tomēr vēl vairāk par pašas ieinteresētību mani pārsteidza autora spēja jau tolaik, kad tapa viņa darbs, aprakstīt situāciju, kas ir mūsdienās ļoti bieži sastopama, ka aizbrukušie latvieši vairs nevēlas atgriezties mājās, Latvijā, un, kas pats sāpīgākais, nemāca saviem bērniem latviešu valodu, uzskatot to par lieku un nevajadzīgu. Arī Indriķis Vējagals, padzīvojot kādu laiku Anglijā, pauda šādu nostāju, kas ļoti grūti bija pieņemama viņa mātei Leontīnei. Pilnīgs pretstats gan grāmatas Indriķim, gan daudzajiem latviešiem mūsdienās ir stāsti par latviešiem un viņu pēctečiem, kuri bija spiesti pamest Latviju, lai glābtu savu dzīvību. Šie cilvēki tur siltā piemiņā Latviju un latviešu valodu, kā arī māca to iespēju robežās no paaudzes uz paaudzi. Šis ir jautājums, kas ir rosinājis domāt arī pirms romāna izlasīšanas – kāpēc mums, latviešiem, piemīt šī skumīgā tendence svešumā atsacīties no savām saknēm un nenodot neko tālāk saviem bērniem. Gribētos ticēt, ka šī grāmata varētu likt aizdomāties par saknēm, par zemi, par ģimeni kā neatsveramu vērtību.

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu