Gaidot septembri, kad bērniem atkal būs jāatgriežas skolas solos un, kā ierasts, Latvijā tiek atzīmētas Dzejas dienas, klubiņā pievērsāmies Ineses Zanderes daiļrades iepazīšanai.
Inese: dzeja bērniem man patika labāk
Izlasīju četras Ineses Zanderes dzejoļu grāmatas: “melnās čūskas maiznīca”, “Iekšiņa un āriņa”, “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti” un “Bērns, kas neiekrita”. Jāteic, – dzeja bērniem man patika labāk. Tā pārsvarā rakstīta četrrindēs ar klasiskām atskaņām, izmantotas vārdu spēles, neparasti tēli.
Dzeja pieaugušajiem (“melnās čūskas maiznīca”) atstāja nomācošu iespaidu, varbūt tāpēc, ka grāmatas noformējumā izmantotas melnbaltas vecu cilvēku fotogrāfijas, daudzi tēli bija man neizprotami. Kā izrādījās, liela daļa šī krājuma dzejoļu ir veltījumi, kas atklājas grāmatas beigās, un varbūt man palika neatšifrēts vēstījums, kas veltīts konkrētajam cilvēkam.
Kā jau teicu, bērnu dzejoļi bija saprotamāki, optimistiskāki, grāmatas rotā krāšņas ilustrācijas. Vislabāk patika krājums “Līze Analīze…”, jo tas ir ļoti pārdomāts, veltīts vienai tēmai – saslimšanai, no kuras bērnam nav jābaidās, jo nāks palīgā Ulrihs Ultrasonogrāfs, Miega Māsiņa un aizdzīs Šņupi Jupi. Arī jaunākais krājums “Bērns, kas neiekrita” veltīts vienai tēmai – bērnu traumatismam, taču šajā grāmatā pārāk dominē ilustrācijas, ir samazināts burtu lielums, kas, manuprāt, ir mazāk piemērots tam, lai krājumu varētu lasīt paši bērni.
Lai gan bērnu literatūrā nemaz tik labi neorientējos, manuprāt, Ineses Zanderes pienesums ir visnotaļ vērtīgs un pat lietderīgs.
“Tumsa nav varonis, tumsa ir rēgs,
cel savu gaismas zobenu –
un tā bēgs.”
Līga: pieaugušo Inese Zandere būtiski kontrastē ar bērnu autori Inesi Zanderi
Ineses Zanderes vārds ir bijis man zināms jau kopš studiju laikiem žurnālistos. Tolaik tā bija goda lieta sekot līdzi ne tikai ziņu medijiem (laikrakstiem, TV un radio), bet ieskatīties arī intelektuālajā žurnālā “Rīgas Laiks”, kura redaktore ilgus gadus bija rakstniece. Tā nu manā galvā viņas vārds ilgus gadus vairāk asociējās ar publicistikas žanru, kurā spilgti izpaudās autores domas trāpīgums un izcilu salīdzinājumu demonstrācija. Tāpēc ar interesi lasīju Ineses Zanderes literāro dienasgrāmatu “Kuģa žurnāls”, kurā apkopotas piezīmes, raksti, fragmenti, vēstules un sarunas no laika posma (1994.-2007.), kas saistīts tieši ar žurnālu “Rīgas Laiks”.
Jāatzīst gan, ka pēdējos pāris gadus, kopš esmu kļuvusi par mammu, Ineses Zanderes vārds arvien vairāk sāk saistīties ar bērnu literatūru. Viņas rakstītie dzejolīši ir tik trāpīgi un asprātīgi, turklāt visi izdevumi ir tik krāšņi ilustrēti, ka man ir prieks lasīt tos priekšā bērnam un bērnam patīk tos klausīties un skatīties. Piemēram, grāmatiņa “Zirgā” tik mīlīgi un jauki stāsta par puisēnu, kurš vingrinās klavierspēlē. Vingrināšanās ikreiz sākas rāmi un mierīgi, kā pēc notīm, bet beidzas ar “blam, bam, blam, blam – duuum!”, jo pie puisēna fantāzijas pasaulē ierodas trakulīgs zirgs, kuru gribas noķert un kura mugurā gribas traukties pa kalniem un lejām. Un tas viss pāri melnbaltajiem klavieru taustiņiem…
Vai arī krājums “Bērns, kurš neiekrita”, kas veltīts bērnu traumatismam un ir ne vien atraktīva, bet arī pamācoša lasāmviela. Lasot šo grāmatiņu domāju par to, cik gan tas ir liels talants atrast tik jaukus salīdzinājumus un spēt runāt bērniem saprotamā valodā par šķietami sarežģītām tēmām. To pašu var teikt arī par krājumiņu “Līze Analīze”, kas veltīts veselības tēmai.
Ar neviltotu interesi sāku lasīt arī Ineses Zanderes dzeju pieaugušajiem, gaidot ko līdzīgi vieglu un gaisīgu kā bērnu dzejā. Taču pieaugušo Inese Zandere būtiski kontrastē ar bērnu autori Inesi Zanderi – te vairs nav tā dzīvesprieks, joku un nepiespiestības. Vismaz ne krājumā “Putna miegā” apkopotajos dzejoļos. Tie atstāja nospiedošu un drūmu pēcgaršu. Dzejolis “rudens” gan man patika.
man gribas būt krievam
dēļu spraugā aizmirstam
mazam pilienam
no kaut kā neaptverami liela
tik liela daļa
no mazā”