Vārda dienu svin: Augusts

Laiks atmodināt sievieti sevī

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vēstule iesūtīta akcijai ‘Uzplauksti pavasarim!’

Ir mierīga svētdiena. Vismaz es ļoti cenšos izlikties, ka tā ir. Viens no nesen uzietajiem paņēmieniem, kā dienu mierināt, ir Jūsu lapa, sievietespasaule.lv. Palasu kādu rakstu, domās piekrītu vai, gluži pretēji, padiskutēju. Papriecājos par horoskopiem, tie tāda ikdienas atslodze, papriecājos par pieejamajiem vingrošanas klipiem, pat reizes divas esmu līdzi izkustējusies un apņēmusies….Ak, nu jā, man taču ir mierīgā diena.

Blakus stāv 4 kaudzītes burtnīcu, jāveido uzdevumi projektam, jātiek galā ar nez no kurienes izaugušo konfliktu ar kolēģi….Logi prasās tapt nomazgāti, kāpnes būtu jānoslauka, pedikīrs nav bijis  pārlieku ilgi, vēl tās divas jaunās filmas, ak, jā, mammītei būs ārsts un meitiņa nav trīs dienas zvanījusi. Šodien zābakiem nolūza papēdis, un klasē nav sakārtoti atpakaļ mapēs izņemtie papīri, būtu jāzvana tai un šitai mammai no audzināmās klases….. Mierīga diena.

Es neesmu čīkstētāja, es tieku ar visu galā. Man ir ziedu dārzs, man ir laukos sakņu dārzs un pagrabs pilns ar burkām, esmu mīlēta kā profesionālis un lepojos ar saviem draugiem. Tad kāpēc man tik ļoti ir jānopūlas mākslīgi veidot šo mierīgo dienu? Kāpēc domas graužas kā ķirmji pa galvu un ikdienas darbs brīvdienā mieru nedod? Un vēl kopš šodienas doma, kāpēc šai akcijai raksta tik daudz skolotāju. Mierīga diena.

Esmu jau trīs gadus ceļā, ceļā, ko uzsāku pēc šķiršanās. Es laulībā pazaudēju sevi. Ku-kū!!! Tā pamazām sevi lipinu kopā, pa kripatiņai, pa gabaliņam. Man šķiet, esmu jau tālu tikusi, man laikam trūkst visai maz, esmu pazaudējusi prasmi būt sievietei. Tik vien. Ku-kū!!!! Tad vēl tā šausmīgā apziņa, ka sieviete uzplaukst blakus vīrietim. Kā lai tas puisis ar visiem saviem pelēkajiem zirgiem (uz balto es neceru, gadi un dzīves gudrība nepieļauj šādu domu) mani atrod, ja es slēpjos savās mierīgajās dienās, degu no iekšas un nemāku uzziedēt?        
Starp citu, nekritizējiet manas mierīgās dienas, tas arī ir solis, tas tiek apzināti veidots, lai neiekristu darba uzdevumu burtnīcu bedrē. Ja es nebūvēšu šīs mierīgās dienas, tad man būs jāsāk dzīvot, ja reiz jāsāk, tad vienīgā dzīve, kuras man nav – sievietes dzīve.      Ziniet, es māku prasmīgi slēpties aiz profesionālisma un slodzes maskas, man TAM ( nu tai sievietes būšanai, randiņiem untt) nav laika. Vēl es māku ātri vien uzaudzēt 20 liekus kilogramus un uzvilkt ko galīgi neskatiesuzmani stilā. Panākumi ir. Sievietes dzīves nav, tas tad arī mans panākums. Vēl es māku tā sevišķi vēsi atšūt, nu aizbaidīt to nabagu, kurš caur visām manām bruņām tomēr ko sievišķīgu manī pamana. Kam man vajadzīgs TAS, ja es pati ar visu tieku galā?

Vai tieku? Kāpēc es dzīvoju? Darbam? Savam sunim? Vecākiem un lielajam bērnam? Sev. Tad jau cita ceļa man nav, ja vien gribas būt sievietei, kā modināt sevī sievieti. Uzplaucināt sevi un ļauties ziedēšanai. Un nez kāpēc man šobrīd šķiet, ka no visiem maniem sasniegumiem, no visām iekarotajām virsotnēm, šis ir svarīgākais manas dzīves uzdevums. Hei!, pavasari, es jau nāku, es nāku ziedēt kopā ar tevi un ilgāk kā tu to darīsi, pārejot vasaras briedumā, es palikšu ziedot. Nebūs vairs mierīgu dienu, jo uzplaukšiem pavasarī miers nepiestāv.

 

Pieteikumu iesūtīšana dalībai akcijā “Uzplauksti pavasarim!” noslēgusies.

 

 

 

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu