Viņa – Mārgareta Atvuda, ir viena no ievērojamākajām mūsdienu kanādiešu rakstniecēm, kuras romāni, stāsti un dzejoļu krājumi ir saņēmuši virkni dažādu prestižu literāro apbalvojumu. Grāmatu klubiņā nolēmām iepazīt, iespējams, vienu no zināmākjiem viņas darbiem – “Kalpones stāsts”, pēc kura motīviem ir uzņemta filma, iestudēta opera un balets, tapušas vairākas teātra izrādes un radiouzvedumi.
Sāksim ar to, ka jau grāmatas anotācija viena šķiet intriģējoša:
Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus.
Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.
Bet tad kādu dienu viss mainījās…
Lasīšana gan grāmatu klubiņa dalībniecēm veicās dažādi. Kādu uzrunāja spēcīgais vēstījums, kādai tas šķita par smagu un, iespējams, neizprotamu. Lūk, dažas atsauksmes:
Lienīte: stāsts, kas ļauj labāk saprast, kā jūtas cilvēks, kas zaudējis brīvību
Viņa ir Kalpone, kuras uzdevums ir iznēsāt bērnu, ja Sieva ir neauglīga. Viņa nēsā sarkanas drēbes. Viņai nav nekādu tiesību un viņa dzīvo Gileādā, kur valda patriarhāts un dzīve notiek pēc Bībeles likumiem. Bet kādreiz viņai bija cita dzīve…
Margarētas Atvudas antiutopiskais romāns „Kalpones stāsts” sarakstīts dienasgrāmatas formā. Tas ļauj labāk saprast, kā jūtas cilvēks, kas zaudējis brīvību, izprast viņa sāpes, pazemību, cerību, vēlēšanos izdzīvot.
Šis ir stāsts – brīdinājums mums, ka totalitārisms nav iznīcināts, ka aiz augstiem politiskiem lozungiem slēpjas parasts cilvēks ar savām savtīgām interesēm. Un cik viegli cilvēce samierinās ar jebkādiem apstākļiem, nevēlēdamās iejaukties.
Par to ir vērts padomāt, lai rakstnieku fantastu pareģojumi nekļūtu par īstenību.
Inese: stāstījums 1.personas formā sniedz dziļāku emocionālo līdzpārdzīvojumu
Slavenās kanādiešu autores Mārgaretas Atvudas (1939) darbus – romānus, stāstus, dzejoļus – lasījusi nebiju. Antiutopija jeb distopija „Kalpones stāsts” kļuva par pirmo un satrieca ar savu šausminošo vēstījumu par iespējamo cilvēces nākotni. Šādi fantastikas romāni, kas mūs par kaut ko brīdina, nav retums, tomēr autorei izdevies panākt dziļāku emocionālo līdzpārdzīvojumu ar stāstījumu 1. personas formā.
Galvenā varone ar uzspiesto pseidonīmu Zemfreda dzīvo totalitārā valstī Gileādā, kura izveidojusies daļā bijušās ASV – Menas štatā. Valda pārprastas augstas morāles principi, kuros sievietei piešķirta galvenokārt viena funkcija – pēcnācēju radīšana. Jebkurš iedibināto noteikumu pārkāpums tiek sodīts sadistiski nežēlīgi, iespējams arī nāvessods pakarot. Varētu kopumā to visu formulēt tā – lai glābtu cilvēci no izmiršanas un izvirtības, šī valsts upurē jebkādu cilvēcību un izvēles brīvību.
Tomēr Atvuda parāda, ka pat šādā valstī iespējama dubultmorāle un arī pagrīdes pretošanās kustība. Romāns pabeigts neparasti – ar pielikumu „Vēsturiskas piezīmes”, attēlojot kādu 22. gs. konferenci, kurā spriež par Gileādas, jau vairs neeksistējošas valsts, neparasto sabiedrību un nejauši atrastajiem šīs kalpones Zemfredas audioierakstiem ar viņas stāstījumu. Kā jau ierasts, referents pabeidz savu vēstījumu ar frāzi: „Vai ir kādi jautājumi?” Šī ir visa Atvudas romāna noslēguma frāze – ģeniāla savā vienkāršībā. Jā, jautājumu daudz, taču tie tālāk jāatbild katram lasītājam sev pašam.
Mana atbilde ir tāda, ka mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Vienmēr ir kādas zīmes, kas signalizē – kaut kas sāk risināties pavisam greizi un nepareizi. Ir laikus jāreaģē, lai mēs nebūtu kā tie cilvēki, kas piedzīvoja Gileādas izveidošanos, jo neko nedarīja, tikai truli noskatījās: „Mēs dzīvojām kā parasti, neliekoties ne zinis. (..) Mēs bijām tie cilvēki, par kuriem avīzēs nerakstīja. Mēs dzīvojām tukšajās, baltajās malās blakus tekstam.” Var pienākt brīdis, kad jāsper solis ārpus savas baltās malas komforta zonas. Un, manuprāt, cilvēkam noteikti tas ir jāizdara.
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
