Kādēļ grāmatās slavē kroplas attiecības?

ad beidzot devos atvaļinājumā, sāku izbaudīt to, ka varu darīt tās lietas, kurām pietrūkst laika ikdienā, piemēram, lasīt kādu daiļliteratūras vielu. Iedvesmota ar šo domu iegāju „Zvaigzne ABC” apgādā, kur ļoti laipna pārdevēja, izdzirdot, ka gribētos izlasīt kaut ko tik pat jauku kā uz atlaižu akciju galda esošo Ketelīnas Tessaro grāmatu “Elegence”, steidzās man palīdzēt izvēlieties kādu labu lasāmgabalu. Tā nu es tiku pie grāmatas vairāk kā 600 lappušu apjomā un solījuma par humoru, detektīvu, interesantām pārdomām par rakstnieku būšanu (un tad, kad viss šķitīšot skaidrs, būšot atkal pavērsiens!).

Lieliski. Es biju iedvesmota un ar prieku iesāku iepazīšanos ar man vēl nezināmu autoru un viņa gara darbu – Žoelu Dikēru un viņa romānu  „Patiesība par Harija Kebēra lietu”. Par viņu uz grāmatas vāka nekas nebija teikts, bet recenzijas bija pozitīvi daudzsološas. Sākumā viss ritēja labi, bet, lasot grāmatu tālāk, sāku saprast, ka manī mutuļo jocīgs emociju kamols.

Es izlasīju. Izlasīju līdz galam. Atzīšos uz beigām, laižot dažus apraksta gabalus gar acīm.
Es piedzīvoju vilšanos. Patiesībā perfekcionisma vadīta, es to “piebeidzu” līdz galam.

Vilšanās. Tā ir mana sajūta.

Protams, būtu muļķīgi noliegt, ka intriga uzturēta līdz pēdējai lappusei, kur par nozieguma izdarīšanu aizdomās tiek paturēti teju puse grāmatas varoņu. Jā, laba atziņa, ka, ja kādam ir šizofrēnija vai citi smagi garīgi traucējumi, tie ir jāārstē, nevis jāgaida, kad pāries. Piekrītu. Jā, lieliski, ka visi, kas izdarījuši kādu noziegumu, mokas sirdsapziņas ellē 33 gadus katru dienu. Ļoti pamācoši. Labi ir aprakstīts, kā stāties pretī savām bailēm (vismaz galvenais varonis to izdara).

Bet man personiski nepatīk lasīt detalizētus seksuālās vardarbības pret nepilngadīgu aprakstus. Man rodas jautājums, kāda velna pēc tos vairākkārtīgi apspēlēt? Es jutos aizskarta, tos lasot, un dusmīga. Varbūt tiem, kas domā, ka seksuālā vardarbība pret bērniem un pusaudžiem neeksistē, šis ir labs pārdomu materiāls, jo varmākas izrādās ne jau tie, kas neglīti vai aizdomīgi izskatās, bet ir “normāli” pilsoņi.

Bet tā romantizētā pieauguša vīrieša un pusaudzes saistību piegarša rada nepatīkamu pēcgaršu. Sajūta, ka labas lietas sajauktas ar aplamībām, un beigās jūties piemuļķots.

Šķiet, gribu šo pateikt skaidri: tas ir normāli, ka pusaudži provocē pieaugušos, bet tas nav normāli, kad pieaugušie atbild uz šīm provokācijām. Pusaudžiem tas ir psiholoģiskais treniņš, lai nonāktu „lielo dzīvē”. Tas nav jāuztver kā aicinājums iesaistīties dēkā. Katram pieaugušajam tas jāzina, jo bērns vēl nesaprot, ko viņš prasa. Parasti tā vienkārši ir uzmanība, un bērns, pārtopot par pusaudzi, ievingrina savu seksualitāti. Un viss, tur nav nekā no pieaugušo attiecībām. Daudzas skolotājas ir saņēmušas pat pirmklasnieku mīlestības vēstules, bet tas taču nenozīmē, ka tagad jākvēlo ar jūtām uz septiņgadnieku! Ja tas notiek, tas nozīmē tikai vienu, mēs kā pieaugušie esam atstājuši novārtā sevis apzināšanos un savu problēmu risināšanu. Punkts.

Nezinu, varbūt tādēļ, ka pati esmu dzīvē izmēģinājusi postošas apsēstības augļus un zinu to sapuvušās serdes garšu, bet varbūt tādēļ, ka daudzus gadus palīdzu cilvēkiem atveseļoties un atrast sevi, mani nespēj aizraut šīs sērgas apraksti: sākumā tauriņi vēderā, lidojums virs zemes, viss šķiet ideāli un tad kaut kas Tevi sāpina, bet Tu to ātri norij, lai tikai būtu kopā…vienā dienā Tevi uzceļ septītajās debesīs, bet otrā iegāž devītajā ellē. Emociju šūpoles, kas gandrīz paralizē dzīvi. Visa enerģija aiziet uz pašuzupurēšanās altāra. Un tam vienmēr ir sekas… asaras, tukšums, izmisums, jēgas zudums… Ir par ko rakstīt pilnas lappuses, piebirdināt tās ar kaisles neizaugušiem augļiem un likt lasītājam tajos piņķerēties!

Dzīve bez šādiem izvirdumiem ir daudz harmoniskāka. Un tikai tad mēs iemācamies sekot savām īstenajām vajadzībām.

Pelēkā rutīnas dzīve? Nē, ne par to es runāju, tas ir otrs grāvis. Kur atkal jau kaut kas tiek upurēts, tikai tagad normu, saistību u.c. abstrakciju dēļ. Es runāju par krāsām ārpus melnās, baltās vai pelēkās. Vai tiešām sarkanā, zaļā, zilā, oranžā ir sliktākas?

Cik ilgi caur mākslas darbiem tiks kultivēti psihes izkropļojumi? It kā tas būtu kaut kas, uz ko tiekties? Ja cilvēks emocionāli ir nestabils, nespēj veidot tuvas attiecības (ne draudzīgas, ne mīlas), ir dusmu, baiļu un skumju ilgstoši pārņemts, uzvedas vardarbīgi vai nemitīgi upurējas, tas izskatās tāpat kā apdegusi seja vai nedzīstoša brūce, kā vēzis, ja gribiet. Apdziedāt vēzi, jo tas, redz, piešķir dzīvei uz mirkli jēgu un garšu, šķiet neprāts, bet jūsmot par dziļi depresīviem, emocionāli atkarīgiem, nenobriedušiem cilvēkiem ir skaisti?

Tas, kas rakstīts par rakstniekiem, ir grūti komentējams, jo nezinu vai tā notiek – grāmata divu gadu vietā top divos mēnešos. Varbūt tāpēc tajā arī nav paša galvenā priekš manis – iespējas izaugt, apzināties, izdzīvot.

Un tagad saldā ēdiena pārdomas. Man ļoti nepatīk „īstās mīlestības, kas ir tikai vienu reizi mūžā” glorificēšana. Turklāt parasti tiek aprakstīts kaut kas tāds, kas, manuprāt, tikai daļēji ir saistāms ar mīlestību. Ar šo „īsto” mīlestību tiek attaisnots jebkas: zagšana, melošana, nepieaugšana, garīgās veselības atstāšana novārtā. Ļoti skumīgi! Vīrietis, kas 34 gados vairās no attiecībām ar līdzvērtīgu sievieti, dod priekšroku pusaudzei un, zaudējot to, 33 gadus iestrēgst savās atmiņās, ilūzijās, vakariņo, runājot ar iedomu tēlu…nožēlojami…bet tā esot bijusi „īstā” mīlestība. Kas tur īsts? Mani ārkārtīgi apbēdina disfunkcionālu attiecību romantizēšana un nevēlēšanās lietas nosaukt īstajos vārdos. Cilvēkam no pirmā acu skatiena bija kaisle un mežonīga atkarība no attiecībām. Ja mēs kaut uz mirkli uzdodam sev jautājumu – ko tas patiesībā nozīmē? Mēs saprotam, ka cilvēks neredz otru kā reālu, viņš t.s. „uzprojecē” kaut ko no savām vēlmēm, kuras nekad nav bijušas pietiekami piepildītas (nekad – nozīmē no agras bērnības) un, redz, dzīves ceļā parādās viena būtne (15 g.v.), kas dievina un mīl bez nosacījumiem… piedodiet, bet tas atgādina mazuļa ilgas pēc mātes. „Mēs mūžīgi būsim kopā”, „es mūžīgi mīlēšu”. Šķiet skaisti. Cilvēki trīs mēnešus slepus tiekas un tā ir tā „īstā” mīlestība. Vēlreiz – nožēlojami. Jocīga realitāte, kur netiek modelētas nevienas veselīgas attiecībās… brrr…

Man savulaik patika Dž. Janga grāmatā par Shēmu psihoterapiju izteiktā ideja, ka „ķīmija” jeb saikne ļoti bieži rodas tad, kad mūsu neatrisinātās vajadzības sastop pseidopiepildījumu, iluzoro cerību dabūt to, ko neguvām…. tur nav nekāda sakara ar mīlestību un “vienīgajiem” (kaut kad par šo jau rakstīju šajā rakstā). Ja jautāsiet, kas tās par vajadzībām, kuras nepiepildās no bērnības, es atbildēšu: droša pieķeršanās citiem, autonomija, brīvība izpaust vajadzības un emocijas, spontanitāte un atpūta, reālistiskas robežas un paškontrole. Par šīm lietām varētu runāt vēl atsevišķi, bet domāju, ka visi mēs nojaušam, kas tas ir….

Cik tas smieklīgi nebūtu, bet pat visvienkāršākā bērnu pasakas multfilmā „Frozen” ir skaidri teikts, ka saderināties vakarā ar cilvēku, kuru esi iepazinis no rīta, ir neprāts. Cilvēkam jāiepazīst otru un jāiepazīst sevi attiecībās ar šo konkrēto cilvēku. Bez gulbīšiem, skaistas mūzikas fonā. Tikai tad var izveidoties reālā uzticēšanās, paļaušanas un tuvība, kas dod neizmērāmu piepildījuma izjūtu. Lai mēs ieraudzītu otru, mums vajag laiku, lai atbrīvotos no savām idejām par to, kādam viņam jābūt, kādu mēs viņu iedomājamies un kas tik mūs negaida skaistajā „un tad viņi dzīvoja laimīgi”. Šajā ziņā mīlestība visvairāk ir process, kurā mēs piedalāmies un neesam nekas cits kā mēs paši…

Vai grāmatā bija humors? Varbūt ar to bija jāsaprot jēlības par purķšķiem, seksuālo orientāciju un citus nesakarīgus tekstus, kurus galvenajam varonim veltīja viņa māte? Varbūt tur ir meklējamas „ļaunuma saknes” – šajā jocīgajā komunikācijā, kur viens otru nedzird?

Noplokot pirmām emocijām, redzu grāmatas ieguvumu – iespēju sarunai, pārdomām, idejām. Varbūt es gaidīju pārāk daudz? Un vienu vienkāršu ķimikālijās audzētu tomātu nopirku kā dabisko „no dobes”? Varbūt tur tā nepatīkamā pēcgarša – garīgo barības vielu trūkums?.. Grāmatām taču kaut kas jāmāca, jāiedvesmo, jāizglīto, ne?

Foto-Florian Dré, CC licence