Vārda dienu svin: Vilis, Vilhelms

Īres līgums. 10.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Dziļi ieelpojusi, viņa sāka lasīt stāstu par Noasu. Ikviens no klātesošajiem šo stāstu zināja, tomēr, klausoties viņas lasījumā, klausītāji pat nepakustējās, jo Diāna tekstu pasniedza gan ar žestiem, gan teatrāliem paņēmieniem, lai bērni labāk iejustos laikā, par kuru tika stāstīts.

 – Nu, lūk, tā tas reiz notika. Ko mēs no tā varam mācīties?

Nedaudz aizelsusies, bet ar apmierinātu smaidu sejā, Diāna jautāja, raugoties bērnos.

– To, ka jātic Dievam.

Nedroši ierunājās Estere.

– Jā, protams, bet ko vēl?

– To, ka nav jābaidās riskēt, jo, ja atceramies to populāro teicienu, ka Titāniku būvēja profesionāļi, bet Noasa šķirstu amatieris.

No pašas aizmugures visiem jautrā balsī skaļi atbildēja Aivars, kurš bija atgriezies ar margrietiņu pušķi.

– Taisnība jau tev arī ir, bet Noasu sargāja ticība Dievam un tam ko viņš darīja, bet tie, kas būvēja Titāniku, aizmirsa šīs divas svarīgās lietas, vairāk veltot laiku domām par slavu, ko viņi gūs, kad kuģis būs veicis pirmo reisu. Līdz ar to no šī salīdzinājuma varam secināt, ka ikviens darbs, ko veicam, ir jāveic no tīras sirds, ar labu prātu ticot saviem spēkiem, paļaujoties uz Dievu un tad mūsu darbs nesīs augļus, veiksmi un labumu pasaulei. Mūsu mērķi nedrīkst būt slava, bet gan labais, ko spējam dot otram.

– Tad sanāk, ka man jādara tikai labi darbi un tad man vienmēr veiksies? Bet kāpēc ir tā, ka es daru labu, bet citi mani apceļ par to?

Railijs mazliet neapmierinātā tonī iejautājās.

– Grūtības vienmēr būs mūsu ceļā, jo jāatceras, ka bez labā eksistē arī ļaunais, kam par katru cenu gribēsies mūs aizvest pa nepareizo ceļu, kurš liksies skaistāks un kārdinošāks, tādēļ tiek likti šķēršļi tam, lai mēs no labajiem mērķiem atteiktos. Mums ir jātic labajam! Cilvēks var sasniegt visu ko iecerējis, tik ir jāievēro divi nosacījumi – jānotic sev un līdzās ir jābūt kādam, kas ticētu mums, ja mērķis būs labs Dievs vienmēr dos iespēju to realizēt un pārvarēt visas grūtības.

Sarunas par tēmu risinājās ilgi, pamazām sāka krēslot, Aivars, kurš aizvien rokās turēja margrietiņu pušķi, iznāca bērnu priekšā.

– Nu, tā, puikas un meitenes, laiks iet gulēt, pulkstenis jau tūlīt būs vienpadsmit, rīt daudz būs jānoiet, tā, ka maršs pa teltīm.

Bērni sāka protestēt, ka vēl nav vēls, ka nemaz nav noguruši, bet kad Daiga gāja talkā Aivaram, iebildumi no mazajiem beidzās un visi sadalījās pa četrām uzceltajām teltīm. Vēl pusstundu bija dzirdami bērnu smiekli, ķildas par to, kurš kurā vietā gulēs, tad iestājās klusums, dienas piedzīvojumi nu jau tika izsapņoti saldā miegā.

– Beidzot, viņi guļ. Iešu es ar gulēt.

Daiga nogurusi, ielīda vienā no teltīm atstājot Diānu ar abiem vīriešiem pie ugunskura.

– Saldus sapnīšus, lai tie tev pūkaini un rozā, ar ponijiem un sirsniņām!

Aivars, sniegdams vienu no margrietiņām, Daigai novēlēja.

– Es tev tā atbildētu, nu tā, tik neesmu pārliecināta, ka visi bērni guļ, tādēļ neriskēšu ar skaļu atbildi.

Pieņemot ziedu ar kreiso roku, viņa ar labo parādīja žestu, kas lika Aivaram iesmieties.

– Kā man patīk tevi kaitināt.

– Arlabunakti, Daiga!

Klusām uzsauca Aleksandrs, bet Diāna tik pamāja ar roku. Aivars piegāja pie Diānas un pasniedza margrietiņu pušķi.

– Skaistākajai un izturīgākajai meitenei, ko jebkad esmu saticis, lūdzu!

– Paldies.

Diāna klusu smejoties pieņēma ziedus. Aleksandrs sajuta sevī riebumu pret šo pāri un nolēma doties gulēt.

– Es ar tad došos gulēt, arlabunakti.

– Saldus sapņus!

Diāna atsveicinājās no vīrieša un ar skatienu pavadīja viņu līdz teltij, bet Aivars, tik pamājis ar roku, pievērsās jaunajai sievietei.

– Paklau, ko līdzīgu šai ekskursijai būtu jāsarīko vēl kādreiz, tik bez bērniem.

– Tas varētu būt jautri. Tik man sagādātu problēmas, kur likt Sandi, jo Oļegs – mans dzīvesbiedrs, zēnu diez ko īpaši nemīl un nelabprāt pavada laiku ar viņu.

– Tad kāpēc ar viņu esi kopā?

– Sākumā jau nezināju, ka viņš būs tik negatīvi noskaņots pret puiku, pie tam viņš mīl savu dēlu, arī mani – savdabīgi, bet mīl.

– Savdabīgi?

– Ai, nezinu! Paklau, tu tagad Daigu aizvieto?

– Neizvairies no atbildes!

– Aivar, es par to negribu runāt.

– Tu ar viņu neesi laimīga. Zini, tev vajag no viņa aiziet, saņemties, pamest, paņemt puikas, atrast normālu veci, kas mīlēs tavus dēlus, tevi – pa īstam, nevis „savdabīgi” un dzīvot normālu dzīvi.

– Viegli jau tā runāt. Pasaki man, kuram vīrietim būtu vajadzīga sieviete ar diviem bērniem, pie tam katrs bērns no cita vīrieša! Tas tak no malas izskatās, maigi izsakoties, lēti.

– Nenoliec sevi tik zemu, tev vienkārši nav paveicies ar vīriešiem dzīvē.

– Pirms tu man sāc lasīt psiholoģiskas lekcijas, uzdošu vienu jautājumu. Tu gribētu sev tādu sievu kā es, ar tādu pagātni un 2 bērniem?

– Tavai pagātnei nav nozīmes, jo, ja es izlemtu precēties, man būtu svarīga tikai nākotne, un bērni nevar būt šķērslis, es viņiem pilnīgi noteikti nespētu būt tēvs, bet lielisks draugs un atbalsts dzīvē gan. Saproti, tad, kad kādu mīli pa īstam, tad esi spējīgs iemīlēt pilnīgi visu kas saistās ar mīļoto cilvēku.

– Tā jau tam vajadzētu būt. Zini, liekam šai tēmai punktu un labāk parunājam par ko citu.

Aleksandrs bija dzirdējis katru vārdu, ko jaunieši pārrunāja, un sajuta žēlumu pret Diānu, radās vēlme iet un piekļaut viņu sev cieši klāt. „Kādēļ tādas jūtas man pret viņu? Es būtu iemīlējies šai jaunajā sievietē?” Ilgu laiku mokoties bezmiegā, viņš ik pa brīdim dzirdēja, ko runā Aivars ar Diānu, viņi pārsprieda Latvijas skaistākās vietas un veidus, kā varētu tur nokļūt.

***

Nākamais rīts visiem pienāca samocīts, neviens negribēja līst ārā no teltīm, gaiss bija silts, bet ļoti mitrs, no saules ne vēsts, apkārtne bija ietinusies biezā pelēkā miglas segā. Daiga, nevienu nežēlodama, sāka savā skanīgajā balsī dziedāt „Kur tu teci gailīti manu”. Aleksandrs bija jau iekūris ugunskuru un uz 14 iesmiem cepās desiņas. No Aivara telts bija dzirdama viņa balss.

– Mazie, davai, neklausām to riebīgo Daigu un guļam tālāk.

– Aivar celies!

Ričards, Matīss un Railijs sāka purināt jauno vīrieti, kurš neizturēja un sāka mazos kutināt, līdz beidzot visi aizelsušies, toties pamodušies, izlīda no telts.

– Paklau, Daiguc, kurš tik agri no rīta tik nežēlīgā veidā modina cilvēkus?

– Esi pats vainīgs, ka līdz diviem naktī nolīgoji pie ugunskura.

– Tu ko laiku uzņēmi? Diān, mēs tiešām tik vēlu aizgājām gulēt?

Diānai šis rīts bija smags, sāpīgi izjuta katru sasisto vietiņu no iepriekšējās dienas kritiena, tādēļ atbilde bija visai samocīta.

– Laikam.

– Ko jūs tik ilgi darījāt?

– Mēs kalām nākotnes plānus, kad brauksim mājās padalīsimies arī ar tevi, ja labi uzvedīsies.

Aivars, piegāja pie savas somas izņēma minerālūdens pudeli, padzērās un devās pie bērniem.

– A nu ka uz rīta rosmi! Visi, visi, Diān, Daiga, Aleksandr, tas uz jums arī attiecas.

– Tikai bez manis, Aivar, saproti!

Diāna norādīja uz apsaitēto roku un kājām.

– Labi, savainotie drīkst nepiedalīties. Aleksandr?

–  Es gatavoju brokastis, nevaru!

– Pats vainīgs! Tā labi, Daiga un jaunieši, sākam.

Diāna ar savu ūdens pudeli piegāja pie Aleksandra.

– Labi izgulējies?

–  Jā. Kā tu pati jūties, stipri sāp sasitumi?

– Paciest var, nav tik traki, galvenais tagad iestaigāties, tad jau būs normāli. Aleksandr?

– Jā?

Viņš uzsmaidīja, bija tik patīkami klausīties, kā viņa izrunā viņa vārdu, parasti visi sauca saīsināti „Saša”, bet šī kompānija pilnā vārdā, bet no Diānas to bija īpaši labi dzirdēt.

– Vakar ar Aivaru runājām, ka varētu doties kādā garākā velo izbraucienā. Tu piekristu piedalīties?

– Ar tevi kopā – jebkur.

– Nu, nu, esi uzmanīgāks ar solījumiem, varu izdomāt tādu maršrutu, ka nožēlosi to, ko teici.

– Nedomāju gan.

– Tad sarunāts. Atliek izdomāt uz kuru Latvijas vietu dosimies.

Atlikusī dienas daļa aizritēja veiksmīgi, līdz beidzot visi ieradās vietā, kur bija jāsatiek Astrīdas kundze. Bērni jau pa gabalu ieraudzīja savu autobusu un priecīgi skrēja savai skolotājai stāstīt, kā pavadījuši laiku.

– Labdien! Cik noprotu, gājis ir labi? Ak, Dievs, kas jūsu rokai?

– Labdien! Gāja patiešām labi, bērni gan jau visu jums pastāstīs, starpgadījumu nebija, ja atskaita manu neveiksmīgo kritienu.

Diāna ātri izstāstīja, kā pagāja pārgājiens un beigās palūdza, vai varētu viņus piecus aizvest līdz Suntažu dzelzceļa stacijai, iebildumi nebija.

Vilcienā ceļš uz Rīgu gāja jautri, tika pārrunāti jautrākie notikumi. Aivars ierunājās par ideju doties velo izbraucienā.

– Tikai bez manis! Pedāļu mīšana nav man domāta.

Daiga kategoriski noraidīja savu piedalīšanos.

– Nu, kā zini, pati būsi vien vainīga, gan jau gribētājus atradīsim. Lai būtu jautrāk, vajag vēl kādas četras meitenes. Vai ne, Aleksandr?

– Noteikti, bez smukām jaunām meitenēm nedrīkst.

– Vīrieši, jūs pedāļus grasāties mīt vai ar meitenēm izklaidēties?

Diāna iejaucās sarunā.

– Visu jau var paspēt, tak nemīsimies jau visu laiku, atpūtīsimies ar, un vīrietim nav labākas atpūtas, kā atrasties skaistas meitenes sabiedrībā, brīvā dabā, skaistā vietā.

– Aivariņ, piedod, ka iztraucēju taviem sapņiem par meitenēm, mana pietura, atļaušos jūs pamest. Atā un paldies par lielisko kompāniju!

Tikko kā visi atvadījās no Daigas, Aleksandram sāka zvanīt telefons. Viņš ieraudzījis, ka zvanītāja ir Linda, satrūkās, brīdi paturējis telefonu rokās, pārdomājot ko viņai teikt, visbeidzot pacēla klausuli, lai atbildētu.

– Sveika! Es tagad nevaru runāt, piebraukšu pie tevis pēc apmēram 2 stundām.

Aivars pieliecās pie Diānas un iečukstēja viņai ausī:

– Draudzene droši vien zvana, meklē kur pazudis.

Diānai, atšķirībā no Aivara, smiekli nenāca. Viņa sajuta, ka sirdī iedegas neliela greizsirdības liesmiņa, par spīti faktam, ka viņu mājās gaidīja cits un ir 2 bērni, šis vīrietis viņai patika vairāk, kā drīkstētu pieļaut viņas situācijā.

– „Rīga!” iesaucās Sandis, kad vilciena mikrofonā tika nosaukta nākamā pietura.

– Beidzot! Gribu dušā un kārtīgu šķīvi zupas. Diān, tu ar ko brauksi uz Ogri, ar vilcienu vai autobusu?

– Ar vilcienu.

– Tad es ar.

-14-

Pulkstenis jau rādīja septiņi vakarā. Aleksandrs lielā steigā bija paspējis sagatavoties braucienam pie Sergeja, kurš sev par godu bija sarīkojis atvadu svinības no draugiem un kolēģiem pirms došanās uz Norvēģiju.

„Kā lai es tagad izturos pret Lindu, ja prāts aizņemts ar Diānu?” Pats sev skaļā balsī viņš jautāja, jau sēžot mašīnā un brauca uz Iļģuciemu, kur dzīvoja Linda. „Tā, Saša, saņemies, Linda tevi mīl, Diānai tu labākajā gadījumā tikai simpatizē, Linda ir brīva sieviete, Diāna aizņemta. Kādi vēl jautājumi? Diāna ir skaista, bet aizņemta, man viņa ir jāizmet no prāta un galu galā viņa man ir tikai īrniece, vairāk nekas un nekad vairāk nedrīkst būt.”

Linda viņu jau gaidīja pie mājas durvīm un priecīgi izgāja pretī. Aleksandrs piespieda sevi smaidīt, lai gan tas nenācās viegli, vislabprātāk viņš tagad būtu bijis mājās un neko nedarījis, pārskatījis pārgājiena bildes un kavējies atmiņās par aizvadītajām dienām.

– Sveika!

– Sveiks! Kā pagāja brīvdienas?

– Biju pārgājienā.

Vīrieša balsī skanēja vienaldzība, viņam negribējās ar Lindu par šo tematu runāt.

– Kādā pārgājienā? Viens pats vai ar kādu kopā?

– Nē, ar mani bija vēl divas jaunas sievietes, viens students un 10 mazi bērni. Mana īrniece man piedāvāja piedalīties kā palīgam šajā pārgājienā, es piekritu.

– Izklausās interesanti. Vēl šādi pārgājieni būs? Varēšu es arī piedalīties?

– Viens velobrauciens ir ieplānots, tikai nezinu, vai tas tev būs pa spēkam. Diāna kaut ko minēja par 120 km vienā dienā.

Linda sabijās no skaitļa, bet vēlme pavadīt laiku ar mīļoto šāda veida piedzīvojumā bija lielāka.

– Es spēšu, noteikti, ka spēšu, pie tam tas mums abiem būs lielisks piedzīvojums, ko pēc daudziem gadiem varēsim stāstīt mazbērniem.

Aleksandrs iesmējās.

– Padomā kārtīgi par šo braucienu, nebūs viegli un Diāna ar Aivaru ir visai sportiski, vai spēsi tikt līdzi, man jau nekas pretī nav, ka piedalies. Pie tam nezinu, vai Diāna piekritīs, ka tu brauc, viņa jau tevi nepazīst un tieši viņa ir tā, kas plānos brauciena maršrutu.

Viņš centās draudzeni atrunāt, jo necerēja, ka viņa piekritīs tādam garam braucienam, tik pašu biedēja iemesls, kādēļ viņu atrunāja – „Negribu, ka Diāna un Linda tiekas”.

– Kādēļ, lai nepiekristu – es esmu tava sieviete.

– Nu, jā, es pajautāšu.

– Pēc tavas balss izklausās, ka nemaz negribi, ka es dotos līdzi.

– Tā nav, esmu vienkārši noguris.

Pie Sergeja dzīvoklis jau bija pilns ar cilvēkiem, starp viņiem tika risinātas sarunas par darbu Latvijā un ārzemēs.

– Beidzot arī mūsu arhitekts ar topošo sievu ieradies.

Sergejs jau manāmi iesilis draudzīgi sagaidīja draugu, Linda sajutās lepna, ka tā tiek stādīta priekšā, vairākus no klātesošajiem viņa zināja visai pavirši, tie bija darbinieki no firmas, kurā reiz pati strādāja.

– Saša, kā pagāja tavs pārgājiens kopā ar to skaistuli?

Sergejs, pavisam aizmirsdams, par Lindu, skaļi jautāja Aleksandram, un to dzirdēja arī citi. Linda satrūkās, par Diānu viņa neko nezināja, tagad apņemšanās doties līdzi velobraucienā, par kuru runāja mašīnā Saša, bija vēl lielāka.

***

Diāna, atgriežoties mājās ar Sandi, priecīgi apskāva Robertiņu, kurš vairs ne par ko negribēja atraisīt rociņas no mammas kakla, un Diāna, viņu paņēmusi uz rokām, devās sasveicināties ar Oļegu.

– Čau!

Oļegs, aizrāvies ar spēli, pat nesadzirdēja dzīvesbiedres sveicienu.

– Hei, tu mani dzirdi? Čau!

– Ā, jūs jau mājās! Čau! Vari uztaisīt man kafiju, baigi miegs nāk.

– Jā, varu. Kā jums abiem ar Robertiņu gāja šīs dienas?

–  Normāli.

– Tas ir viss ko vari pastāstīt?

– Nu, ko lai es stāstu, visu dienu maisījās man pa kājām, pa vidam arī paēda, pagulēja.

– Ārā bijāt?

– Nē. Labāk uztaisi ko normālu arī paēst, nevis te mani pratini. Viss bija kārtībā!

– Labi, labi. Bildes gribi apskatīt no pārgājiena?

– Nē, man tas neinteresē.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu